Vladilens pamanīja Volgina vērīgo skatienu, kas bija pievērsts Mērijai. Ar šā laikmeta cilvēkiem piemītošo aso prātu viņš nojauta sava drauga domas. Vajadzēja novirzīt Volgina domas no salīdzinājumiem.
— Tu brīnies, ka Mērija ir pārvērtusies, — viņš ieminējās. — Tas izskaidrojams pavisam vienkārši. Mērija kļuvusi māte. Viņai piedzima dēls. Tas nosaukts, godinot tevi, par Dmitriju.
Jautāt, kas ir bērna tēvs, nebija nozīmes. Volgins sniedza Vladilenam roku.
— Apsveicu jūs abus. Bet kur ir viņš, mans vārda brālis?
— Muncija mājā, pie Eras. Viņa beidza savu darbu iznīcinātāju vienībā un atgriezās uz Zemes. Tiesa gan, uz laiku. Un gribēja padzīvoties ar mazdēlu.
— Nejautāšu, — Volgins teica, — vai mazais Dmitrijs ir vesels. Ar viņu viss, protams, kārtībā?
— Es viņu redzēju vakar, — Mērija atbildēja. — Un pirmais jautājums, ko viņš man uzdeva, bija
par tevi. Tas viņam kļuvis jau par paradumu.
Mērijas vārdi nezin kādēļ pārsteidza Volginu. Viņam likās, ka Mērijas dēls vēl ir zīdainis.
— Cik Dmitrijam gadu?
— Drīz būs divi.
Jā, kamēr viņš te gulējis, dzīve nav stāvējusi uz vietas!
Volgina un Meļņikovas skatieni sastapās. Viņam likās, ka Marijas seja ir skumja. Un pēkšņi viņš saprata šo skumju cēloni.
Cilvēki visapkārt dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, tiem viss pieejams, visi dzīves prieki, visa laime … Bet viņi, pagājušo laiku cilvēki? Vai viņi var dzīvi baudīt pilnīgi? Nē! Nevar! Marija domā par bērniem. Viņai nekad nebūs bērnu. Dzīvu būtni nedrīkst nolemt nepilnvērtīgai dzīvei. Tā būtu briesmīga cietsirdība!
— Tu esi pilnīgi vesels, Dmitrij, — Jo teica. — Apsveicu tevi.
— Nav par ko, — Volginam paspruka.
Lūcijs, kas sarunājās ar kādu nostāk no guļvietas, pagrieza galvu, paskatījās uz Volginu un pēkšņi no- bāla.
2.
— Tātad viņi aizlidoja.
— Jā, pirms trim gadiem. Ksenija ļoti negribēja atkal atstāt Zemi. Bet Viktors nomira …
— Nomira? Kā, kāpēc? Vai tiešām viņu nevarēja glābt?
— Viktors negribēja, lai viņu glābj, — Meļņikova atbildēja. — Nē, nedomā, tā nebija pašnāvība. Viņš saslima. Es domāju, ka šīs slimības cēlonis bija grūtsirdība, kas arvien pastiprinājās.
— Saprotu, — Volgins nočukstēja.
— Viktoram ieteica ilgstošu miegu, bet viņš atteicās. Viņš neļāva sevi ārstēt nevienam, izņemot mani un Fjodoru. Bet mēs, ko mēs varējām darīt? Divdesmit pirmā gadsimta medicīnai pret šādām slimībām nebija līdzekļu. Mānīt viņu? Mēs to neuzdrīkstējāmies. Viņš zināja, ka mēs to nedarīsim. Un saprata, ka nevarēsim viņu izārstēt. Viņš nomira labprātīgi.
— Tas ir tas pats, kas pašnāvība.
— Ne gluži. Viņš teica: «Es negribu dzīvot, bet, ja mani izārstēs mana medicīna, es dzīvošu.» No viņa puses tas bija ļoti egoistiski. Mēs ar Fjodoru jutāmies kā slepkavas.
— Brīnos par jūsu pieļāvību. Es būtu griezies pie tagadējiem ārstiem.
— Tu to nebūtu darījis. Atzīstos tev, es runāju ar Lūciju. Viņš atbildēja …
— Zinu, — Volgins pārtrauca. — Kaut ko par katra cilvēka brīvo gribu.
— Viņi uz tādiem jautājumiem raugās citādi nekā mēs raudzījāmies. Un viņiem nevar to pārmest.
— Es nepārmetu. Tātad Viktors nomira, un Ksenija …
— Viņai vajadzēja lidot kopā ar visiem. Mūsu kosmosa kuģī Ksenija taču bija otrā stūrmane. Tikai viņa un Viktors zināja, kā atrast Sapni. Tagadējiem astronomiem šī planēta vēl arvien nav zināma. Protams, varēja paskaidrot, taču Vtorovs uzstāja, un Ksenija galu galā piekrita.
— Vai viņi aizlidoja ar «Ļeņinu»?
— Jā, tā nosauca kuģi. Tikai ar mūsējo tam nav nekā kopīga. Man bija brīnums, kā tu to visu zini, bet pēc tam atcerējos, ka mums par to stāstīja Vladilens, kad lidojām uz Marsu.
— Kad viņiem jāatgriežas?
Meļņikova nolaida acis:
— Uz Zemes paies vairāk nekā tūkstoš gadu.
— Atkal ceļojums nākotnē.
Draugu «nodevība» Volginu sarūgtināja. Viņi nebija atstājuši pat vēstuli, tikai Ksenija bija uzrakstījusi dažas rindas, kas beidzās ar vārdiem «uz redzēšanos», kas te pavisam bija nevietā.
— Bet kāpēc tu, Marij, neaizlidoji? — Volgins jautāja.
— Dima, tu maldies, — Meļņikova teica, izvairīdamās no tiešas atbildes, — pēc diviem gadiem uz Sapni dosies otra ekspedīcija. Viņi bija pārliecināti, ka mēs abi aizlidosim pie viņiem. Viņi lūdza pateikt, ka gaidīs tevi ar lielu nepacietību. Viņi taču nav kļūdījušies, vai ne? Ko tu darīsi uz Zemes?
Volgins ievēroja viņas izvairīšanos, bet otrreiz uzdot to pašu jautājumu neuzdrīkstējās.
— Es līdz šim nezinu, kas ir šis jūsu Sapnis, — viņš teica, izlikdamies, ka Meļņikovas vārdi viņu ir ieinteresējuši. Par sevi viņš tūlīt izlēma, ka nelidos nekur. — Pastāsti par to. Man taču vajag zināt, uz kurieni mani aicina.
— Sapnis — tā ir Gulbja zvaigznāja 61. zvaigznes planēta. Astronomi sen domāja, ka šai zvaigznei ir sava planētu sistēma. Viens no mūsu ekspedīcijas mērķiem tieši arī bija pārbaudīt šo hipotēzi. Tiesa, Sapni mēs atradām gandrīz nejauši. Pirms tam bijām atklājuši divas neapdzīvotas planētas. Bet mēs meklējām tādu, kur būtu varējusi attīstīties dzīvība līdzīga tai, kāda ir uz Zemes. Un tā atradām. Saprātīgās būtnes bija līdzīgas mums, bet tikai līdzīgas, ne vairāk. Viņi ir tādi paši pēc ķermeņa vispārējām kontūrām. Civilizācija viņiem diezgan augstā līmenī, apmēram kā pie mums bija kristiānisma ēras deviņpadsmitajā gadsimtā, kā tagad saka. Viņi vēl nepazīst elektrību, radio, lidmašīnas. Protams, tā bija toreiz. Kopš tā laika pie viņiem pagājuši vairāki gadsimti. Viss varēja pārvērsties.
— Kā viņi jūs saņēma?
— Ļoti labi. Astronomija viņiem labi attīstīta, un viņi zināja, ka pastāv citas apdzīvotas pasaules.
— Kā radies šis nosaukums — Sapnis?
— Tā šo planētu nosauca Kotovs. Nosaukums, kādā to dēvē paši planētas iedzīvotāji, ir tik grūti izrunājams, ka es to nevarēju paturēt prātā.
— Kas to būtu domājis, ka Kotovs. Bet vai šis nosaukums planētai tiešām atbilst?
— Jā, pilnīgi. Sapnis ir skaista planēta. Nekad un nekur es neesmu redzējusi tādu dabas skaistumu, tādu krāsu un nokrāsu bagātību. Milzum daudz dzīvnieku un ļoti skaistu putnu visās varavīksnes krāsās. Bet naktī visu pielej triju mēnešu gaisma, kas rada brīnišķīgu ēnu rotaļu. Divi no tiem, tāpat kā mūsu Mēness, ir dzelteni, bet trešais, pats lielākais, sarkans, pareizāk — tumši oranžs. Kad tie spīd visi reizē, tad rodas fantastiska aina. Kad tu ieraudzīsi, tu iemīlēsi Sapni, to nevar neiemilēt.
— Nē, Marij, — Volgins teica. — Man žēl tevi sarūgtināt, bet es nelidošu uz Sapni. Es vispār nekur vairs nelidošu. Bet tu lido! Satiecies ar saviem draugiem, kas tev ir tuvāki nekā es. Tu paliki manis dēļ, nestrīdies pretī, es zinu, ka tā bija. Un tev bija taisnība, man būtu bijis ļoti grūti pamosties un neieraudzīt nevienu "no jums. Es to atcerēšos līdz pēdējam elpas vilcienam.
— Es jau nestrīdos, — Meļņikova vienkārši atbildēja. — Tieši tāpēc es paliku. Bet man nenāca ne prātā…
— Ka es būšu ar mieru tio tevis šķirties? — Volgins nobeidza. — Man grūti to izdarīt, nav ko slēpt. Es cerēju … — viņš apklusa un nodūra galvu.