Meļņikova vērīgi palūkojās viņā.
— Dima! — viņa stingri sacīja. — Izbeigsim šo neskaidrību. Izrunāsim visu līdz galam. Tu domā, ka mīli mani, ka es tev esmu vajadzīga. Bet tu maldies. Tu mīli savu Irinu, lai gan viņa gājusi bojā. Ja es viņu neatgādinātu, tu nebūtu pievērsis man uzmanību, būtu izturējies pret mani tāpat kā pret Kseniju. Tu esi atklāts, godīgs, stipras gribas cilvēks. Paliec patiess līdz galam.
Viņa sniedza Volginam roku, spēcīgu kā vīrietim. Viņš zināja, ka rokas spiediens atbilst Marijas raksturam. Visam beigas!
«Un kas gan labs varētu iznākt no mūsu laulībām?» Volgins nodomāja.
Viņš atbildēja ar stingru rokas spiedienu.
— Bet līdz tavai aizbraukšanai uz Sapni tu būsi kopā ar mani?
— Protams, Dima! … Un esmu pārliecināta, ka tu pārdomāsi. Vai tad tev negribas redzēt Igoru un pārējos? Tur, uz Sapņa, mums būs daudz darba. Abu ekspedīciju uzdevums palīdzēt Sapņa iedzīvotājiem, iemācīt viņiem to, ko mēs zinām.
— Mēs? — Volgins zobgalīgi vaicāja. — Vai tu esi par to pārliecināta? Ak Marij, tu atkal esi aizmirsusi, kas mēs esam. Zeme palīdzēs Sapnim, tur nav šaubu. Bet tur pagājuši daudzi gadsimti, tu pati teici. Esmu vairāk nekā pārliecināts, izrādīsies, ka arī tur es esmu atpalicis. Tu saki — redzēt Igoru un pārējos. Es to gribētu. Man negribas šķirties no tevis. Taču arī uz Zemes ir cilvēki, kurus man žēl pamest. Lūcijs, viņa tēvs, Mērija, Vladilens. Tie ir mani draugi. Esmu pieradis pie viņiem, mīlu viņus, arī viņi mani patiesi mīl. Zinu, ka nekad nevarēšu viņiem līdzināties intelekta attīstības ziņā, bet esmu ar to samierinājies. Arī tāds, kāds esmu, es varu būt noderīgs. Bet uz Sapņa mana atpalicība būs divkārt manāma. Jūs — tā ir cita lieta. Mūs šķir vesels gadsimts, tas ir daudz.
— Varbūt tev taisnība, — Meļņikova domīgi teica.
— Mēs aizgājām nākotnē labprātīgi, bijām tam sagatavoti, un arī tad viens no mums neizturēja pārbaudījumu. Tagad mēs nolēmām doties vēl tālāk laika dzīlēs. Jā, tev taisnība, paliec uz Zemes. Esmu pārliecināta, ka tu atradīsi savu vietu dzīvē un būsi laimīgs. Ja viņi būtu zinājuši! … — Marija Aleksandrovna iesaucās, un Volgins saprata, ka viņa runā par saviem biedriem, kas aizlidojuši uz Sapni. — Viņi nekad nebūtu tevi atstājuši. Bet viņi bija tik pārliecināti, ka tu pievienosies.
— Esmu sapratis un nenosodu, — Volgins teica.
— Galu galā viņi ir rīkojušies pareizi. Es pat iesaku, — viņš piemetināja ar savu parasto smaidu,
nepalikt uz vietas: vajag atgriezties no Sapņa atpakaļ, paskatīties, kas noticis ar Zemi, un atkal doties lidojumā. Tā jūs iepazīsiet Zemes vēsturi simtiem gadsimtu ilgā laikā … Tas būs ļoti interesanti.
— Bet arī tu varētu darīt tāpat.
— Nē, es nejūtu aicinājumu kļūt par kosmonautu. Vienu dienu es biju ne nu pašā kosmosā, bet uz tā sliekšņa. Man pietiek. Kerija, Vladimira un Čārlija nāve liek man atturēties no lidojumiem kosmosā. Iesim! Laiks brokastot. »
Volgins piecēlās un spēcīgi atlieca augumu, ieelpodams aromātisko dārza gaisu. Nekad vēl Volgins nebija juties tik možs un spirgts. Četrus gadus viņa ķermenis bija atradies ideālā miera stāvoklī, ko nodrošināja Zemes un Faetona apvienotā zinātne. Četri gadi atpūtas! Volgins bija enerģijas pilns.
Meļņikova, sekojot viņam, arī piecēlās. Biezie koku zari pasargāja no svelmainās dienvidu saules. No zieda uz ziedu lidinājās lieli, skaisti tauriņi, kaut kur virs galvas čivināja putni. Krāšņā tropu augu valsts apņēma viņus no visām pusēm. Jūras vējš vēdīja aļģu smaržu, kas bija piesātināta ar joda izgarojumiem. Kipras daba vedināja uz laisku un bezrūpīgu dzīvi.
Pēc savas pamošanās Volgins bija šeit nodzīvojis jau mēnesi. Un visi, kas atradās kopā ar viņu, nepameta salu. Ieijam drīz vajadzēja lidot uz Cereru, kur to jau gaidīja pakaļ atsūtītais kosmosa kuģis. Neviens negribēja šķirties no faetonieša pirms laika.
Ieiju visi bija iemīļojuši. Un nevarēja jau arī ne- iemīļot šo cilvēku — gudru, labu, citādu nekā Zemes ļaudis, tomēr pievilcīgu. Volgins jutās pateicīgs Faetona zinātniekam, kas bija glābis viņam dzīvību.
Ieija katru dienu rūpīgi izmeklēja Volginu, bet nevienam neko par saviem secinājumiem neteica . .. Un neviens viņu arī neizprašņāja. Ja būs vajadzīgs, pats pateiks.
Līdz kosmosa kuģa aizlidošanai uz Cereru bija palikusi viena diena.
Un tajā pašā laikā, kad Volgins sarunājās ar Meļņikovu, kas beidzot bija sadūšojusies viņam pastāstīt par savu biedru aizlidošanu uz Sapni, mājā, kur visus četrus gadus dzīvoja Ieija, notika cita saruna, kas tieši attiecās uz Volginu.
Sēdēdami uz zema «dīvāna», Jo, Lūcijs, vēl divi ārsti un Mērija ar šausmām klausījās faetoniešu zinātniekā. Mērija saprata visu bez tulkojuma, pārējie — ar lingvistiskās mašīnas palīdzību.
Ieijas balss, kas šķita bezkaislīga, izrunāja vārdus, kurus dzirdot viņa klausītāju pieres pārklāja auksti sviedri.
Tas bija tik negaidīti un tik briesmīgi.
— «Melnā mirdzuma» iedarbība, — Ieija teica, — ir analoga citu radioaktīvo vielu iedarbībai. Taču tai piemīt arī savas īpatnības. Staru iedarbība uz cilvēka (un vispār uz dzīvu) organismu mums pilnīgi skaidra. Tas, ko mēs jums teicām, nav nekādā veidā apšaubāms. Letarģija, ko izraisa «melnais mirdzums» nevar nodarīt cilvēkam ļaunu. Tā tikai izslēdz viņu no dzīves uz ilgāku vai īsāku laika posmu. Bet pēc tam cilvēks pamostas pilnīgi vesels, pat vēl veselāks, nekā bijis. Tas atgādina mākslīgās anabiozes miegu. Un jūs redzējāt šai gadījumā ar Volginu, ka mūsu secinājums bija pareizs. Ikviens cits cilvēks viņa vietā turpinātu dzīvot, it kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis. Tāpat kā pēc anabiozes miega. Bet mēs neņēmām vērā un es tikai tagad to sapratu, ka Volgins nav parasts cilvēks. Viņš bija miris gandrīz divtūkstoš gadu pēc jūsu laika skaitīšanas sistēmas. Pēc tam viņu atdzīvināja. Tas nevarēja neietekmēt viņa nervu šūnas, it sevišķi muguras smadzeņu šūnas. Nesaprotu, kā mēs to varējām aizmirst. Viņš pamodās ārēji vesels, bet tikai ārēji. Es viņu novēroju trīsdesmit dienu. Man tūlīt nepatika daži simptomi, kurus es atklāju viņa nervu sistēmā. Tie nav saskatāmi, tos tikai fiksē mūsu aparāti. Notiek nepārtraukts, draudošs process. Un pret to nav nekādu līdzekļu. Varbūt tos atklās nākotnē. Volgins nolemts bojā ejai, un viņu nevar glābt.
— Tātad nāve?
— Diemžēl, vēl sliktāk. Bet varbūt viņš pats, kad jūs pateiksiet viņam visu patiesību, izvēlēsies nāvi.
— Kas viņu gaida?
— Pilnīga paralīze. Viņš varēs nodzīvot vairākus gadus, bet tikai pilnīgi nekustīgā stāvoklī. Nezinu, kādas ir morālās normas, pēc kurām tādos gadījumos rīkojas Zemes cilvēki. Pie mums cilvēku atbrīvo no nevajadzīgām ciešanām. Kā rīkoties, tā ir jūsu darīšana. Man vajadzēja pateikt, kāds liktenis gaida Volginu. Esmu to izdarījis. Man grūti, viņš ir labs cilvēks.
— Kad tas var notikt?
— Precīzi nevaru atbildēt. Ar tādu būtni kā Volgins mēs sastopamies pirmo reizi. Es domāju viņa atdzīvināšanu. Spriežot pēc simptomu straujās attīstības, kustību ierobežojumiem jārodas ne vēlāk kā pēc diviem mēnešiem.
Mērija raudāja, Lūcijs sēdēja ar stingu seju, kurā drudžaini mirdzēja acis. Jo drūmi raudzījās grīdā.
Klusumu pārtrauca viens no abiem ārstiem, kas piedalījās sarunā.
— Tātad, pēc jūsu domām, darīt neko nevar. Pat ja koncentrētu visus zinātnes spēkus cīņai ar paralīzi?