— Jūs nezināt tās cēloni, tāpat kā to nezinām ari mēs, tā nav parasta paralīze. To izraisījis «melnais mirdzums» un Volgina organisma īpatnības. Es zinu, cik augsts ir jūsu medicīnas attīstības līmenis. Jūs būtu tikuši galā ar jebkuru paralīzes veidu. Taču ne ar šo. Pēc manām domām, neko nevar darīt. Meklējumiem izšķiest desmitiem gadu? … Un varbūt atrast, bet varbūt arī ne… Bet visu šo laiku Volgins būs paralizēts. Es saprotu, par ko jūs domājat, — Ieija piebilda, — par to, ka jūs strādājat ātrāk nekā mēs. Ievērojiet, ka jums jāaizsteidzas priekšā Faetona medicīnai, jo mēs nespējam viņu glābt.
3.
Volgins atgriezās Rivjērā, Muncija mājā. Ar viņu kopā bija Marija, Vladilens un Mērija.
Fiziski Volgins joprojām jutās tikpat lieliski. Neatvairāmi progresējošais process, ko bija pamanījusi Ieijas pieredzējusī acs, vēl nekādi neizpaudās. Vienīgi tikai Mērija zināja, ka ikviena diena nepielūdzami tuvina atrisinājumu. Pārējiem nebija atklāts noslēpums, ko pagaidām neizpauda nevienam uz Zemes, lai Volgins nevarētu kaut kā nejauši to uzzināt.
Viņš bija priecīgs, stundām ilgi rotaļājās ar mazo Dmitriju, un viņam izgaisa visas drūmās domas par nākotni.
Viņš pieķērās savam vārdabrālim, un tas atbildēja viņam ar to pašu. Divus gadus vecais puisēns jau brīvi sarunājās, viņu sāka mācīt lasīt, rakstīt un rēķināt. Un Volgins varēja tieši novērot, cik viegli un ātri tagadējie bērni apguva visu to, ko viņa laika bērni bija uzzinājuši skolas pirmajās klasēs apmēram astoņu deviņu gadu vecumā. Kļuva saprotams, kā iespējams kombinātā piecu gadu laikā sagatavot vispusīgi izglītotu cilvēku, kurš derīgs jebkuram darbam, kas neprasa speciālas zināšanas. No Volgina viedokļa mazais Dmitrijs bija «brīnumbērns», viņa prāts un spriešanas spējas bija pārāk attīstītas salīdzinājumā «ar vecumu». Taču Volgins saprata, ka viņa vārdabrālis ne ar ko neizceļas starp citiem, ka tādi ir visi šā laikmeta bērni. Visādā ziņā tas bija visparastākais bērns.
Mazo Dmitriju Volgina dēļ joprojām turēja mājā. Parasti viņa vecuma bērni katru dienu apmeklēja pirmsskolas laukumus, viens no kuriem atradās pavisam tuvu Muncija mājai. Taču Era un Mērija redzēja, ka lielais Dmitrijs negrib šķirties no mazā, un nolēma, ka nenotiks nekas briesmīgs, ja bērns iepazīsies ar sava vecuma biedriem mazliet vēlāk.
Volgins atkal atgriezās pie tik daudz reižu atliktās domas beidzot apceļot Zemi un ar lielu aizrautību izstrādāja maršrutu.
— Vai mani tu ņemsi līdz? — mazais jautāja.
Volgins jautājoši palūkojās Mērijā, kas, asaras val<- dīdama, piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa labi zināja, ka visi šie plāni ir nereāli, ka Volginu nedrīkst nekur laist. Ja viņš paliks pie sava, ka jābrauc, nāksies meklēt ieganstu, lai aizturētu. Muncija mājai bija jākļūst par Volgina pēdējo dzīves vietu uz Zemes. No šejienes viņš vai nu atgriezīsies Kipras salas paviljonā, vai. .. bet pat domās Mērija neuzdrošinājās pabeigt šo frāzi.
Viņa pastāvīgi dzīvoja saspringtās gaidās. Katru rītu, satiekot Volginu, viņai bija bail, ka pamanīs pazīmes, par kurām runāja Ieija. Taču dienas ritēja, bet draudošie simptomi vēl neparādījās.
Mērija zināja, ka Faetona zinātnieks nevarēja kļūdīties. >
Arī tie, kam tika izpausts noslēpums, nešaubījās par diagnozes pareizību.
Tomēr Zinātnes padomē notika dedzīgi strīdi.
Doma, ka varētu mēģināt atrast līdzekli pašas slimības izārstēšanas procesā, tūlīt tika noraidīta. Pret to kategoriski uzstājās Lūcijs. Viņš paziņoja, ka uzskata par pilnīgi neiespējamu veikt ar Volginu tik cietsirdīgu eksperimentu. Ar nedaudziem izņēmumiem, visi viņam piekrita.
Zinātnes padomes locekļiem bija jāizlemj — teikt Volginam par draudošo nelaimi vai slēpt no viņa patiesību, atļaut pašam izlemt savu likteni vai rīkoties bez viņa piekrišanas. Bet, ja neteiktu, — vai pieļaut paralīzes iestāšanos, vai, kā ieteica Ieija, izvēlēties tās vietā «dabisku» un vieglu nāvi. Jautājums tika risināts gluži psiholoģiskā plāksnē.
Tāpat kā visa agrāko laiku civilizētā cilvēce, arī Jaunās ēras cilvēki negatīvi izturējās pret cilvēka tiesībām uz pašnāvību. Šāds personiskās gribas akts tika uzskatīts par mazdūšību vai psihes traucējumu. Laikmeta morāles kodekss kā vienīgo līdzekli pieļāva pārliecināšanas metodi. Bet, ja cilvēks bija stingri nolēmis šķirties no dzīves, ar varu nevienam to neliedza.
No otras puses, ārstiem bija jādara viss, lai saglabātu cilvēka dzīvību. Kad glābt to nevarēja, ar konsi- lija lēmumu pieļāva cilvēka atsvabināšanu no mokām. Tiesa, tādi gadījumi notika ārkārtīgi reti.
Volgina «lietā» zinātniekiem nācās sastapties ar neparastu stāvokli. Cilvēks pašreiz pilnīgi vesels un nedomā par nāvi. Viņam draudošās briesmas ir vienīgās tāda veida briesmas un nedraud vairāk nevienam. Turklāt arī viņš pats atrodas īpašā stāvoklī.
Dabiski, ka izšķirošais vārds bija Lūcijam. Pārējie tikai izteica savas domas.
Bet Lūcijs …
Pat Jaunās ēras cilvēka veselība nebija tāda, lai bez sāpēm pārciestu tik šausmīgu triecienu. īsā laikā Lūcijs novecoja par vairākiem gadu desmitiem. Matos parādījās sirmums, sejā, kas Volginam arvien atgādināja klasisku statuju, iegula krunkas. Viņš šķita esam vienos gados ar savu tēvu Munciju.
Visa šī diskusija neciešami sāpīgi plosīja Lūcija sirdi. Viņš zināja, ne mirkli nešaubījās, ka Volginu jebkurā gadījumā gaida nāve, vienalga, vai ļaus viņam pašam izlemt savu likteni vai citi izlems viņa vietā. Lūcija ausīs joprojām skanēja neaizmirstamie Volgina vārdi, ko viņš teica, atbildot uz Jo apsveikumu, tā noskaņa, ar kādu tie tika sacīti, neatstāja cerību. «Nav par ko» — Volgins bija atbildējis. Lūcijs toreiz saprata, ka Ksenijai bijusi taisnība.
Kas zina, varbūt Dmitrijam Volginam negaidīti pienākusī nāve būs atpestīšana!
Lūcijs smagi sev pārmeta, ka bija Volginu atdzīvinājis. Dabas likumu pārkāpšana nepalika bez sekām, kā viņš bija domājis. Muncijam bija taisnība, kad viņš teica, ka cilvēks, kas atdzīvināts pretēji savai gribai, būs dziļi nelaimīgs. Kāpēc gan viņš, Lūcijs, nepaklausīja cilvēkam ar bagātīgu dzīves pieredzi, kurš zināja, kādi bija agrāko laiku cilvēki? Kāpēc ļāvās aizrauties ar «lielo eksperimentu», kas tagad viņam likās kā noziegums? Kā varēja aizmirst, ka tiek izlemts cilvēka, bet nevis dzīvnieka liktenis …
Viņš vairs nevarēja ilgāk klausīties šajā ieilgušajā diskusijā un nolēma to izbeigt. Lai notiek nenovēršamais.
Viņš lūdza vārdu un teica.
— Jūs atļāvāt man izlemt jautājumu. Es uzmanīgi noklausījos jūsu domās. Man nav šaubu, kā tas viss beigsies. Es pazīstu Dmitriju. Tas ir cilvēks ar stingru raksturu. Viņš pie mums nepavisam nav laimīgs. Mēs viņu atgriezām dzīvē, neprasīdami viņa piekrišanu. Tagad pienākusi nāve. Lai viņš nomirst labprātīgi. Es šodien pat Volginam pats visu pateikšu. Un ja manas bažas attaisnosies … vai jūs man to uzticat?
— Zinātnes padome uzdod jums izpildīt Dmitrija Volgina vēlēšanos, — priekšsēdētājs paziņoja.
— Es uzskatu, ka par to nevajag nevienu informēt, — Jo teica. — Vismaz līdz tam laikam, kamēr kļūs zināms Volgina lēmums.
— Šādā izņēmuma gadījumā tiek pieļauta mūsu lēmuma saglabāšana slepenībā, — priekšsēdētājs atbildēja. — Pārskatu Zemes iedzīvotājiem sniegsim tad, kad viss būs "beidzies.
Taču pasacīt «es viņam pateikšu» bija vieglāk, nekā šo nodomu izpildīt. Veselas trīs dienas Lūcijs nespēja saņemties un izlidot uz Vidusjūras piekrasti pie sava dēla, kuram viņš bija spiests paziņot nāves spriedumu.