Lūciju nesteidzināja, labi saprotot, cik smagu uzdevumu viņš uzņēmies. Jo piedāvājās to izdarīt Lūcija vietā, bet saņēma noraidījumu.
— Pie visa tikai es esmu vainīgs, — Lūcijs atbildēja. — Un, lai cik grūti būtu, tas ir jādara, un jādara tikai man. Es lūdzu tikai vienu, mans draugs. Kad viss
būs beidzies, iemidziniet mani anabiozes miegā uz vairākiem gadiem.
— Apsolu jums to, — Jo sacīja.
Ilgāk nedrīkstēja vilcināties. Jebkuru dienu Volginam varēja parādīties slimības pirmās pazīmes. Izlemt savu likteni viņam vajadzēja, jūtoties pilnīgi veselam.
Tā arī nesadūšojies runāt aci pret aci, Lūcijs beigu beigās palūdza sarunā piedalīties arī Jo. Viņš nolēma runāt ar Volginu pa teleofu.
Neko nenojauzdams, vislabākajā noskaņojumā, Volgins piegāja pie teleofa krēsla, kad Mērija pateica viņam Lūcija lūgumu.
Istabā nebija neviena cita kā tikai Volgins.
Ar ierastām kustībām viņš ieslēdza aparātu. Kad iedegās zaļais punkts, nospieda to.
Ieraudzījis Jo, viņš priecīgs pasmaidīja, bet, paskatījies uz Lūciju, izbijās:
— Tēvs! Vai tu esi slims?
Lūcijs noraidoši pakratīja galvu.
— Esmu vesels, — viņš teica, — cik tas iespējams. Sagatavojies, Dmitrij! Man tev jāpaziņo ļoti slikta vēsts. Es uzskatu, ka tev nav vajadzīgas sagatavojošas sarunas. Domāju, ka nekļūdos. Saki man, vai tevi nenomāc dzīve?
Volgins brīnījās par jautājumu, sevišķi par toni, kādā tas tika izteikts. Lūcijs runāja kaut kādā sastingušā kokainā balsī, it kā atkārtotu iekaltu stundu. Jo drūmi raudzījās Volginam garām.
— Kā lai tev atbild? Reizēm man ir smagi, bet es pamazām pierodu. Man šķiet, ka tu, lai gan teici, ka man nav vajadzīgas sagatavojošas sarunas, tieši to dari. Ja tev man jāpasaka kaut kas nopietns, bet es
redzu, ka tā tas ir, tad runā tieši. Nedomāju, ka mani iespējams pārsteigt vai izbiedēt, lai arī kas tas būtu.
— Nē, es nevaru! — Lūcijs iesaucās. — Runājiet jūs, Jo!
Un Volgins uzzināja visu.
Negaidītā vēsts viņu satrauca, nevarēja nesatraukt. Pārāk pēkšņi tas viss bija noticis. Pirmajā mirklī viņš kļuva priecīgs, juzdams atvieglojumu, jo visi jautājumi, kas nedeva mieru, atrisinājās paši no sevis. Nāves viņš nekad nebija baidījies, sevišķi tagad. Volgins jau bija vienreiz nomiris, un viņam nelikās briesmīgi nomirt otrreiz. Bet viņš ar izbrīnu saprata, ka izjūt īgnumu. Nevis bailes, bet tieši īgnumu par to, ka šie cilvēki, kuri bija apguvuši salīdzinājumā ar viņa laikiem milzīgas zināšanas, kuru rīcībā bija jaunā zinātne un tehnika, tik viegli, kā viņam šķita, samierinājās ar viņam draudošo nāvi.
— Esmu jums pateicīgs, Dmitrij, — Jo teica, — par to, ka jūs tik drosmīgi uzklausāt mani. Tagad jums stāvoklis ir skaidrs. Mēs nevaram jūs glābt. Faetona" zinātne, kas ir vairāk attīstīta par mūsējo, atsacījās kaut ko darīt. Tāpēc jo bezspēcīgāki esam mēs. Ja jūs gribat dzīvot, jums tiks nodrošināts viss iespējamais, lai nekustīgais stāvoklis nesagādātu ciešanas. Mēs arvien būsim kopā ar jums, kavēsim laiku, rūpēsimies par jums. Jūs varēsiet nodzīvot vairākus gadus.
— Bet ja es to negribu?
— Tad mēs palīdzēsim jums nomirt, — Jo atbildēja, un viņa balss iedrebējās.
Visu laiku, kamēr Jo runāja, Lūcijs sēdēja, galvu nodūris. Pie pēdējiem vārdiem viņš to pacēla. Lielas asaras ritēja pār viņa seju.
— Dzīvo, Dmitrij, — Lūcijs lūdza, — kaut vai mūsu dēļ.
Volginam kļuva viņa ļoti žēl. Tagad viņš saprata, kāpēc tēvs bija tā pārmainījies.
— Bet ja mani iemidzinātu anabiozes miegā? — Volgins jautāja. — Kamēr es gulēšu, jūs strādāsiet un atradīsiet līdzekli, kā mani izārstēt.
— Vai tiešām tu, Dmitrij, vari domāt, — Jo teica, atmetis savu oficiālo toni, — ka mēs to neesam apsvēruši? Visa Zinātnes padome meklēja un neatrada nekādas iespējas. Anabiozes miegs nedos neko labu, tikai paātrinās nenovēršamo galu. Tajā iemidzināt var vienīgi veselu cilvēku. Viss ir pārdomāts, viss apsvērts, Dmitrij. Tev ir jāizvēlas: vai nu tūlītēja nāve, vai vairāki gadi dzīves …
— Paralizētam?
— Jā, paralizētam.
Volgins iegrima domās. Viņš ar izbrīnu pārliecinājās, ka nejūt vairs sevišķu satraukumu, ka domas rit skaidri un pavisam mierīgi. Vai tiešām viņš kļuvis jau tik nejūtīgs, ka neuztraucas pat tādas izvēles priekšā?
Lūgt atļauju apdomāties kaut vai līdz nākamās dienas rītam? Nē, nedrīkst, ir cietsirdīgi mocīt Lūciju vēl veselu diennakti. Jāizlemj tūlīt.
Pēkšņi Volgins atcerējās Meļņikovu. Viņa aizlidos uz Sapni pēc diviem gadiem. Visu šo laiku Meļņikova būs kopā ar viņu, neatstās nevienu dienu. Viņš varēs redzēt sev blakus šo sievieti. Šķirties no Meļņikovas Volginam bija grūtāk nekā šķirties no Lūcija, Mērijas, Vladilena. Tātad piekrist paralīzei? Nodzīvot līdz dienai, kad startēs kosmosa kuģis. Ja tas tomēr būs pārāk grūti, viņam palīdzēs nomirt, līdzko palūgs. Par to nebija nekādu šaubu.
Lūcijs ar atdzimušām cerībām nenovērsa acu no Volgina. Pretēji gaidītajam, Volgins neizšķīrās tūlīt — viņš apdomājās.
Ja viņš izvēlēsies dzīvot, Lūcijs (un ne tikai viņš vienīgais) strādās dienām un naktīm, visi spēki tiks koncentrēti, lai rastu ārstēšanas līdzekļus. Zemes zinātnieki saistīsies ar Faetona zinātniekiem, darīs visu, lai viņu glābtu.
Izmocītam, izmisušam cilvēkam pat mazākais laika pagarinājums liekas kā glābšanas riņķis.
Volgins svārstījās. Viņš ticēja Jo vārdiem, ka neglābs nekāds laika pagarinājums, ka tagadējā zinātne, pat Faetona zinātne, nevar neko darīt. Gals ir neizbēgams.
Viņš saprata: ja pieņems lēmumu par tūlītēju nāvi, tad to izpildīt acīmredzot nāksies Lūcijam. Cik viņam tas būs grūti! Taču tik un tā vajadzēs mirt — ja ne tūlīt, tad pēc diviem gadiem. Kad Marija aizlidos, dzīve kļūs nepanesama… nekustīga dzīve.
Bet ja nu …
Volgins nodrebēja no prātā ienākušās domas. Nē, tas bija neaptverami, neiespējami! Bet kāpēc gan? Trīsdesmit devītajā gadsimtā taču kļuva iespējams tas, kas divdesmitajā likās neiedomājams.
Ja izdarītu tā, visiem būtu vieglāk — Lūcijam, Jo, Marijai…
Un pēkšņi — kāpēc, no kurienes tas radās? — Volginam briesmīgi iegribējās dzīvot. Mūžīgais pašaiz- sargāšanās instinkts bija piepeši pamodies un valdonīgi pārņēma viņa dvēseli. Nedabiskais miers nozuda, to nomainīja dzīves, kustību, jūtu, domu alkas.
Volgins pacēla galvu un cieši palūkojās Lūcijā.
— Tēvs, — viņš teica, — katram cilvēkam raksturīga tieksme cīnīties par savu dzīvību. Es gribu zināt, vai ir kaut kāda cerība atrast līdzekli manas slimības ārstēšanai pa to laiku, kas vēl ir manā rīcībā.
— Neliela, bet ir, — Lūcijs tūlīt atbildēja.
Jo pakratīja galvu.
— Nav ko tevi mānīt, Dmitrij, — viņš teica. — Lūcijā runā tēva jūtas, viņam liekas iespējams tas, ko pats dedzīgi vēlas. Tas ir pašapmāns. Tagadējās zinātnes rīcībā nav tādu līdzekļu.
— Vai tas nozīmē, ka šāda slimība vispār nav ārstējama?
— Tādu slimību nav un nevar būt. Tas, kas nav iespējams patlaban, kļūs iespējams nākotnē. Šajā gadījumā — tālā nākotnē.
— Tādu atbildi es arī gaidīju. Vai jūs izpildīsiet to, ko es lūgšu?