Volgins pārlaida ilgu skatienu krāšņajai dabai, kas ietvēra viņa apglabāšanas vietu. Debesis bija skaidras, un kā žilbinošs disks pie tām mirdzēja Saule.
Viss var pārmainīties ilgajā laikā, tūkstoš simt sešdesmit gados, bet, ja viņš atkal atgriezīsies dzīvē, Saule sagaidīs tāpat, kā sagaidīja pirms pusgada, kad viņš iznāca no ārstēšanās paviljona. Mūžīgā, nemainīgā, mīļā Saule!
Tās karstie stari, kas maigi glauda Volgina seju, bija pēdējais, ko viņš juta otrās dzīves beigās. Viss, kas norisa pēc tam, viņam likās kā sapnī.
Lifts noveda viņus simt metru zem zemes.
«Bet es taču tā arī neredzēju Eifeļa torni,» Volginam nezin kāpēc ienāca prātā. «Es par to domāju savas pirmās dzīves pēdējās dienās. Lija lietus, un tas nebija redzams.»
Tornis joprojām stāvēja, viņš to zināja.
Un pēkšņi viņam likās, ka nav bijis nekādas atdzimšanas, nav bijis dzīves Jaunās ēras devītajā gadsimtā. Viņš ir atvests no Parīzes, bet nevis no Muncija mājas Vidusjūras krastā. Šī ilūzija bija tik spēcīga, ka Volgins atskatījās, cerēdams ieraudzīt Mihailu Severski, Irinas brāli, kam vajadzēja viņu pavadīt līdz kapam.
«Man galvā nav kaut kas kārtībā,» Volgins nodomāja.
Bet tūlīt pat viņš to aizmirsa. Šajās minūtēs Volgins dzīvoja, domāja un kustējās kā pa miglu.
Apakšzemes istabas metāla sienas, masīvie aparāti, kas no visām pusēm apņēma caurspīdīgo sarkofāgu, cilvēki, ģērbušies baltos virsvalkos — tas viss paslīdēja garām viņa uzmanībai. Volgins automātiski izpildīja visu, ko viņam teica.
Viņu palūdza izģērbties. Volgins paklausīgi novilka drēbes, noņēma Zelta Zvaigzni un atdeva to Jo. Pēc tam, kādam piepalīdzot, uzvilka biezu, visam ķermenim cieši pieguļošu triko.
Jo pastiepa roku, un Volgins to mehāniski paspieda.
Viņa seju pārklāja ar caurspīdīgu, it kā no auduma darinātu masku, — tā cieši pielipa pie ādas.
Cilvēki, tērpušies baltos virsvalkos, paņēma viņu zem abām rokām un pieveda pie sarkofāga. Viņš apgūlās un nejuta, kas bija zem viņa. It kā ūdens vai saspiests gaiss.
Uz mirkli Volgins atcerējās bezsvara stāvokli, ko bija izjutis kuģī H-7,6. Kaut ko līdzīgu viņš izjuta arī pašreiz.
Volginam jau agrāk bija izklāstīta visa procedūra. Sasaldēšana būs lēna un pakāpeniska, viņu iepriekš iemidzinās.
Pienāca Jo.
— Vai tu esi sagatavojies, Dmitrij? — viņš vēlreiz jautāja.
— Jā.
Vēl mazliet, daži mirkļi — un beigas… Vai viņš kādreiz pamodīsies? …
Kaut kas līdzīgs bailēm ietrīcējās Volgina sirdī.
— Nebaidies, — Jo teica. — Viss būs labi. Tu pēc dažām sekundēm nevis nomirsi, bet pamodīsies. Tūkstoš gadu tev aizritēs kā mirklis. Aizver acis!
— Kāpēc? — Volgins atbildēja, zem maskas ar mokām kustinādams lūpas. — Tās pašas aizvērsies, kad iemigšu.
Viņš nekā nejuta. Medicīnā injekcijas izdarīja bez dūrieniem.
Pār viņu bija noliecies Jo, tad tā seja iegrima miglā, izplūda … izzuda!
Volgina acis aizvērās.
Jo paspēra soli atpakaļ un pacēla roku.
Nolaidās caurspīdīgais vāks.
— Gāzi!
Iedzirkstījās gaišzila migla, piepildot sarkofāgu.
Jo saspringti sekoja Volginam. Aizritēja viena minūte". .. otra. Migla sabiezēja, gaiss sāka sasalt. Cilvēka krūtis tur, iekšā, notrīcēja pēdējo reizi.
— Pārtrauciet gāzes padevi! Visiem atstāt telpu!
Blīvajā, gaišzilajā krēslā Volgina nekustīgo figūru
vairs tikko varēja saskatīt.
Jo straujiem soļiem izgāja ārā.
Metāla durvis hermētiski aizvērās. Tika ieslēgti aparāti — vērīgi, gudri, precīzi. Tie sekos visam, uzturēs vajadzīgo režīmu līdz tam laikam, kamēr cilvēki, kas vēl nav uz Zemes dzimuši, tos izslēgs.
Dmitrijs Volgins atkal bija šķīries no dzīves.
EPILOGS
Dziļā miegā laiks it kā neeksistē. Jo vairāk tik dziļā kā nāve. Gadi, gadsimti, gadu tūkstoši, miljoniem gadu — viss līdzinās vienam mirklim.
Cilvēki gadsimtiem ilgi pūlējās atminēt noslēpumu, kas saistījās ar nāvi, — «faktu, kas jāizpētī», kā kādreiz bija teicis Maksims Gorkijs.
Un to pētīja, šo faktu.
Jaunās ēras divdesmit pirmā gadsimta cilvēki… Bet varbūt to jau sauca citādi vai vispār tam nebija nosaukuma … Varbūt vairs laiku nedalīja gadsimtos? .. . Pieci tūkstoši divdesmitā gada cilvēki zināja visu par dzīvības un nāves procesiem. Šai jomā viņiem vairs nebija noslēpumu.
Viņi bija brīnišķīgi, šie cilvēki, — kā fiziski, tā morāli. Viņi bija gudri, lai gan ārēji maz atšķīrās no tiem, starp kuriem savu īso otro dzīvi nodzīvoja Dmitrijs Volgins.
Viņu zinātnē otrreizējas atdzīvināšanas eksperimentam nebija nekādas nozīmes. Viņi to darīja tikai aiz cieņas pret savu senču gribu. Izdarīja to viegli un vienkārši.
Viņi nevarēja pieļaut kļūdu, ko pirms tūkstoš simt sešdesmit gadiem pieļāva Lūcijs un Jo. Un, ja viņi nespētu sniegt Volginam pilnvērtīgu dzīvi, visādā ziņā līdzīgu savai dzīvei, viņi to nebūtu atdzīvinājuši.
Cilvēka smadzenes slēpj sevī neierobežotas iespējas. Viņi to zināja, un viņu rīcībā bija līdzekļi, lai «pamodinātu» cilvēka apziņas snaudošos centrus, liktu tiem darboties.
Viņi spēja paātrināt smadzeņu attīstību, spēja radīt cilvēku, kas intelekta ziņā būtu ne tikai līdzīgs viņiem pašiem, bet arī cilvēku ar nākotnes prātu. Bet neuzskatīja, ka to būtu vajadzīgs darīt. Katram laikam atbilst savs apziņas attīstības līmenis. Dabas likumi, kas pakļaujas cilvēkam, ir saprātīgi.
Mērķtiecība vienmēr un visur bija dzīves likums. Kad pienāca laiks modināt Dmitriju Volginu, cilvēki zināja, ka ļoti drīz tas kļūs tāds pats kā viņi. Viss tam nepieciešamais bija veikts jau iepriekš. Volgins pats neko nemanīs.
Cik ilgi viņš dzīvos? Tāds jautājums vairs nevarēja rasties. Cilvēki dzīvoja tik ilgi, cik gribēja. Tāpat būs arī ar Volginu, Lūciju, kosmosa kuģa komandu, kas atgriezīsies no Sapņa. Ar visiem, kas ieradušies pieci tūkstoši divdesmitajā gadā no pagātnes. Ar visiem, kas atnākuši sveikt divreiz mirušā un divreiz atdzimušā cilvēka pirmo skatienu, pirmo smaidu.
Ļeņingradā 1951.—1961. gadā
SATURS
Prologs ……………….
ASTOŅI SIMTI SEŠDESMITAIS GADS
Pirmā da]a…………………………………….
Pirmā nodaļa …. Otrā nodaļa …. Trešā nodaļa ….
LAIKABIEDRI………………………………….
Otrā daļa………………………………………
Pirmā nodaļa …. Otrā nodaļa …. Trešā nodaļa …. Ceturtā nodaļa ….
VIESIS NO BEZGALĪBAS . . .
Trešā daļa…………………………………….
Pirmā nodaļa …. Otrā nodaļa …. Trešā nodaļa …. Ceturtā nodaļa ….
Epiloga vietā
Georgijs Martinovs VIESIS NO BEZGALĪBAS
Redaktore S. Cepurniece. Māksi, redaktore Sk. Ele- re. Tehn. redaktore E. Poča. Korektore R. Agule. Nodota salikšanai 1968. g. 30. maijā. Parakstīta iespiešanai 1968. g. 11. jūlijā. Tip. pap. Nr. 3, formāts 70x100/32. 17,13 fiz. iesriedl.; 23,98 uzsk. iespiedi.; 22,86 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 76 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas P_SR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 1666. K2