Volgina sirds priekā iepukstējās. Beidzot pienācis brīdis, kuru viņš tik ilgi bija gaidījis!
Viņš nelauzīja galvu, kā visas šīs pārmaiņas notikušas. Tajā faktā, ka paviljona iekārta, kamēr viņš gulēja, arī šoreiz bija pārmainīta, Volgins saskatīja apkārtējo parasto uzmanību un rūpes, pie kurām jau" bija paguvis pierast.
Pat ziedi nebija aizmirsti!
Viņš gribēja lēkt ārā no gultas, bet pēc paraduma paskatījās vispirms augšup. Kupols nebija balts, bet tajā pašā zeltaini dzeltenajā nokrāsā, kas bija līdzīga saules gaismai.
Bet pārsega taču vairs nav. Vai tas nenozīmē, ka viņš var neievērot apgaismojumu?
Kamēr Volgins prātoja, kupola apakšējā daļa pavērās un ienāca Lūcijs. Saviem parastajiem, vieglajiem soļiem (Volginu vienmēr pārsteidza šā lielā cilvēka apbrīnojami vieglā gaita) viņš pienāca un apsēdās uz gultas malas. Lūcija pelēkās acis raudzījās laipni kā vienmēr, taču Volgins pamanīja tajās nemieru. Viņš bija labi izpētījis vismazākās nianses sava ārsta sejas izteiksmē un tūlīt saprata, ka tas ir par kaut ko stipri noraizējies.
Lūcijs vērīgi, ar saspringtu uzmanību raudzījās Volginā. Pēc tam pasmaidīja un pieskārās viņa rokai.
— Kā jūs šodien jūtaties? — viņš sāka ar jautājumu, kuru bija uzdevis katru dienu un kuru kopš
neatminamiem laikiem uzdod visi ārsti saviem pacientiem.
— Ko nozīmē šīs pārmaiņas? — atbildes vietā Volgins uzdeva pretjautājumu.
— Tās nozīmē, ka jūsu ārstēšanās beigusies. Jūs varat celties un atstāt šo telpu. Sākot ar šodienu, jūs varēsiet ēst parasto barību, un pēc dažām dienām, kad būsiet pie tās pieradis, jums vairs nevajadzēs ārsta uzraudzības. Jūs esat pilnīgi vesels cilvēks.
— Man par to jāpateicas jums, Lūcij. Jūs mani izglābāt no drošas nāves, kurai mani bija nolēmuši Parīzes ārsti. Es nezinu, kas jūs esat, taču ceru, ka ar laiku … uzzināšu.
— Šis laiks ir pienācis. Jūs varat uzzināt visu, ko vēlaties. Bet par savu izveseļošanos jums nav jāpateicas man vienam. Daudzi cilvēki nežēloja spēkus, lai jūs kļūtu vesels. Mums tas izdevās ar kolektīvām pūlēm. Visa cilvēce lepojas ar zinātnes lielisko uzvaru. Bet mēs nezinām, ko jūs pats teiksiet par to, kas ar jums ir izdarīts. Šis jautājums jau sen visus satrauc. Ja jūs mūs nosodīsiet, tad man iepriekš jāatzīstas, ka galvenā vaina gulstas uz mani.
Volgins neticēja savām ausīm. Ārsts savam pacientam, ko bija izārstējis, varēja teikt daudz ko, bet tikai ne to, ko sacīja Lūcijs. Paskaidrojumu vietā, kurus Volgins ar tādu nepacietību bija gaidījis, radās jauni, vēl neskaidrāki minējumi.
Ak, kā tie viņu bija nogurdinājuši!
— Lūcij! — Volgins lūdza. — Jūs nupat sacījāt, ka esot pienācis brīdis, kad es varu uzzināt visu, ko vēlos. Tad, lūk, es vēlos uzzināt patiesību, vienīgi tikai patiesību un vairāk nekā. Runājiet! Kur es atrodos? Kas jūs esat? Kāpēc visa Zeme interesējas par mani? Kas galu galā ar mani ir noticis? Un kāpēc jūs nāvei nolemta cilvēka izārstēšanu nosaucāt par savu «vainu»? Tie ir jautājumi, uz kuriem es lūdzu dot skaidru atbildi. Ja jūs nevarat atbildēt, tad tā arī pasakiet.
— Es negribu jūs mocīt, Dmitrij, — Lūcijs atteica. — Esmu atnācis tikai tādēļ, lai jums paskaidrotu visu, pirms jūs atstājat šo telpu. Taču tas nav tik viegli, ticiet man. Vēlāk jūs to sapratīsiet! Es jau teicu, ka esmu galvenais vaininieks. Personiski es tam nepiekrītu, bet ļoti daudzi man pārmet to, ko es ar jums esmu izdarījis. Jūs domājat, ka esat man pateicību parādā par izārstēšanu, taču jūs maldāties — izārstēšanas nebija. Jūs neesat pacients, bet gan upuris.
Volgins bija tik ļoti pārsteigts, ka pat aizmirsa visus savus mokošos jautājumus. Viņš redzēja, ka sarunu biedrs tikko valda satraukumu. Lūcija nopietnajā sejā bija sastindzis nedabisks, saspringts smaids.
•— Jūs, Dmitrij, — Lūcijs turpināja tajā pašā nedabiski stingajā balsī, — esat kļuvis par upuri neapmierināmai zinātniskai ziņkārei. Tas pierāda, ka pat gadsimti nespēj mainīt cilvēku, padarīt viņu prātīgāku, kad jautājums skar izziņas alkas. Tās ir bezgalīgas un bieži vien cietsirdīgas.
Viņš pietrūkās kājās un sāka strauji soļot pa paviljonu līdz durvīm un atpakaļ. Volgins redzēja, cik stipri Lūcijs sažņaudz pirkstus dūrēs un cik smagi elpo. Lūcija satraukums pārgāja arī uz viņu.
— Izsakieties skaidrāk, — Volgins palūdza. — Kāpēc jūs mokāt mani un sevi ar šiem pusvārdiem? Man šķiet, jums nav ko pārmest savai sirdsapziņai.
Jūs man esat atdevis veselību. Es tagad esmu veselāks, nekā biju pirms slimības. Un es esmu jums par to ļoti pateicīgs. Esiet jel apņēmīgāks, Lūcij! Jūs taču runājat ar vīrieti.
— Jūs esat man pateicīgs? — Lūcijs apsēdās uz Volgina gultas malas. — Tas tāpēc, ka nekā nezināt. Bet vai jūs būsiet tikpat pateicīgs, kad visu uzzināsiet?
— Domāju, ka jā. Jūs baidāties teikt, ka atrodos tālu no dzimtenes un ka pagājis ļoti ilgs laiks, kopš es zaudēju samaņu. Bet es to zinu. Ja būtu pagājuši pat daudzi gadu desmiti, tas mani nebiedē..
Lūcijs skumji pasmaidīja.
— Ja būtu pagājuši pat daudzi gadu desmiti… — viņš atkārtoja. — Es saprotu, ka tas jūs nebiedētu. Bet… — viņš apklusa, smagi nopūtās un aši, gluži kā baidīdamies, ka var pietrūkt spēka, lai sakāmo pabeigtu, izmeta: — Ko jūs sacīsiet, ja būs pagājuši nevis daudzi gadu desmiti, bet daudzi gadsimti?
Volgins sarāvās. Līdzjūtības izteiksme, kas parādījās Lūcija sejā, likās vēstījam ļaunu. Zibenīgi ātri atmiņā uzplaiksnīja viss neizskaidrojamais, ko viņš veltīgi bija pūlējies izprast. Viss dīvainais un svešādais, kas bija visapkārt kopš tā brīža, kad viņš nāca pie samaņas, ieguva baismīgu jēgu.
Nē, to viņš nebija gaidījis!
— Ko jūs teicāt? — Volgins nočukstēja.
— Patiesību, — savā parastajā balsī atbildēja Lūcijs. Šķita, ka, beidzot pateicis taisnību, viņš tūlīt bija nomierinājies. — Agri vai vēlu, bet jūs tik un tā to būtu uzzinājis. Tieši mans pienākums jums to pateikt. Tas ir tik grūti, bet mana vaina ir vislielākā,
un man jāatbild par savas rīcības sekām. Jūs patiešām … esat pamodies ne tikai citā gadsimtā, bet arī citā vēsturiskā laikmetā.
Volgins aizvēra acis.
Viņa saprāts ne tikai atteicās tam ticēt, bet pat nespēja dzirdēto uzreiz aptvert. Tas bija pārāk neticami! Taču Volginam ne uz mirkli prātā neienāca doma, ka Lūcijs varētu viņu mānīt…
— Kāds tagad ir gads?
Atbildes nebija.
Volgins atvēra acis.
Pavisam tuvu viņš redzēja skaisto, cēlo galvu ar augsto pieri un biezajiem, tumšajiem matiem. Lūcija uzacis bija sarauktas, un viņš saspringtu skatienu raudzījās tieši sev priekšā.
Volgins ar gluži citādām jūtām nekā iepriekš uzlūkoja sava ārsta vareno augumu. Viņš to ieraudzīja it kā pirmo reizi.
Tad tāpēc viņi neizskatījās līdzīgi parastajiem cilvēkiem. Tie nebija divdesmitā gadsimta cilvēki, kā iepriekš bija domājis. Tie bija tāli to cilvēku pēcteči, kuru vidū Volgins piedzimis un uzaudzis. Tie bija jauna vēsturiska laikmeta cilvēki!
— Kāds tagad ir gads? -— Volgins atkārtoja savu jautājumu.
Lūcijs pagriezās.
Viņā mierīgi un tieši raudzījās Volgina tumšās acis. Tajās nebija manāms sevišķs satraukums. Plānās lūpas bija cieši sakniebtas.
Redzot Lūcija sejā pavīdam priecīgu izbrīnu, Volgins pasmaidīja.