— Jūs domājāt, ka es, dzirdot jūsu vārdus, zaudēšu samaņu vai arī kritīšu histērijā, — viņš teica. — Jūs nepazīstat mūsu paaudzes cilvēkus. Esmu pārcietis savā mūžā daudz likteņa triecienu, bet tie mani nav salauzuši, — viņš paņēma Lūcija roku un uzlika to sev uz krūtīm. — Redziet, man sirds pukst mierīgi, tāpēc varat runāt bez bailēm. Sakiet man visu patiesību un beidziet spēlēt ar mani paslēpes. Kāds pie jums tagad gads?
Lūcijs satvēra viņa rokas un cieši paspieda tās.
— Jūs esat apbrīnojams cilvēks! — viņš saviļņots iesaucās. — Man bezgala liels prieks, ka jūs esat tieši tāds. Mani brīdināja… man sacīja… es baidījos no visļaunākā.
— Cilvēki, kas tā varēja runāt, — Volgins teica, — acīmredzot nav raduši panest smagus likteņa triecienus. Bet mēs dzīvojām vētru laikmetā, mēs bijām pieraduši pie grūtībām un iemācījušies tās pārvarēt. Sakiet taču beidzot, kāds tagad ir gads?
— Uz šo jautājumu, — Lūcijs atteica, — nevar atbildēt tieši. Ja es jums nosaukšu gadskaitli, tas jums neko neizteiks, un jūs tik un tā nezināsiet patiesību. Jūs mani tā iepriecinājāt, Dmitrij, ka nu man ir pavisam viegli izpildīt savu pienākumu, kas šķita tik grūts. Kad jūs esat dzimis? — viņš pēkšņi ievaicājās.
— Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā, — Volgins atbildēja. — Bet kāds tam sakars ar manu jautājumu?
— Kristiānisma ēras tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā?
— Neesmu par tādu ēru dzirdējis. Bet vienalga!
Esmu dzimis, ja jums tā tīk, tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā pēc Kristus dzimšanas. Jūs nevis atbildat uz maniem, bet gan uzdodat man pašam dīvainus jautājumus, — Volgins piebilda.
Šķita, Lūcijs Volgina vārdus nedzirdēja. Viņš raudzījās tajā ar savādu skatienu, kurā bija izbrīns, sajūsma un neticība.
— Trīs gadus pirms Lielās revolūcijas… — viņš klusu sacīja. — Tas nevar būt!
— Tas tomēr ir neapšaubāms fakts, — Volgins nepiekāpās. — Tikpat ticams kā tas, ka mani sauc par Dmitriju Volginu, bet es atceros, ka arī tam jūs gandrīz vai neticējāt, lai gan es nesaprotu, kāpēc.
— Kad es jums visu pastāstīšu, jūs sapratīsiet. Patlaban es runāju ne to, ko domāju, Dmitrij, bet es nespēju sakarīgi domāt. Tas nav tik viegli… Es zinu, ka jūs esat Dmitrijs Volgins un esat dzimis daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras. Bet saprotiet, mūsdienu cilvēkam grūti… psiholoģiski grūti ticēt, ka viņš redz savā priekšā vienu no leģendārajiem Padomju Savienības varoņiem.
— Jūs teicāt «leģendārajiem»? — Volgins pacēlās sēdus. — Lūcij! Ja jūs esat mans draugs, tad sakiet tieši un bez aplinkiem, kāds tagad gads?
Lūcijs pēkšņi piecēlās un pārlaida skatienu paviljona sienām. Viņš it kā gribēja pārliecināties, ka atrodas pazīstamajā telpā, ka saruna ar Volginu nav sapnis. Pēc tam viņš atkal apsēdās. ' — Nu tad sāksim pēc kārtas, — viņš teica gandrīz lūdzoši. — Tātad jūs esat dzimis trīs gadus pirms Komunisma ēras sākuma?
— Komunisma ēras? …
— Jā, veco laika skaitījumu tagad beidz ar tūkstoš deviņi simti septiņpadsmito gadu. Pēc Lielās revolūcijas sākās tā sauktā Komunisma ēra.
Volgins ievilka elpu un, cenzdamies runāt pēc iespējas mierīgāk, iejautājās:
— Un cik ilgi tā turpinājās?
— Tieši tūkstoš gadu, — Lūcijs atbildēja. — Pēc tam sākās jauns gadu skaitījums, kas turpinās arī tagad.
Volgins saprata, ka vēl mazlietiņ — un viņš zaudēs samaņu no smacējošā uztraukuma. Viņš krampjaini saspieda Lūcija plecu:
— Un kāds pie jums tagad gads? …
— Astoņi simti sešdesmitais!
«Vai tas ir sapnis vai murgi?» viņš domāja. «Tā nevar būt īstenība.»
Taču viņš ar visu savu būtni sajuta un saprata, ka Lūcijs runā patiesību.
Volgina bezsamaņas stāvoklis bija ildzis gandrīz divtūkstoš gadu . ..
— Lūcij! — viņš teica. — Šeit kaut kas nav īsti kārtībā. Cilvēks nevar nodzīvot divtūkstoš gadu nekādos apstākļos. Tas ir pretrunā ar dabas likumiem. Vai tie tagad ir citādi, nekā bija mūsu laikā?
— Nē, jums taisnība, Dmitrij! Cilvēks, bez šaubām, nevar nodzīvot tūkstoš deviņsimt gadu.
Lūcijs saspringti ielūkojās Volginam tieši acīs un, saņēmis viņa roku savējās, pabeidza: — Bet jūs jau arī nebijāt dzīvs, Dmitrij. Jūs visu šo laiku bijāt miris.
OTRĀ NODAĻA
Desmit gadu pirms iepriekš aprakstītajiem notikumiem pār Zemi ātri un klusi lidoja oranžsarkans lidaparāts, uzņemdams kursu uz ziemeļaustrumiem.
Zem tā gludā, iegarenā korpusa, kam nebija ne spārnu, ne kādu ārēju dzinēju, strauji aizslīdēja Zemes virsma, saulstaros saplūzdama mirdzošās joslās.
Tālu priekšā iznira pazemu, ar mežu apaugušu pakalnu virkne, pēc dažiem mirkļiem tie zibenīgi pavīdēja lejā un nozuda pretējā pusē aiz apvāršņa.
Lidaparāts pacēlās augstāk un sāka lidot ātrāk.
Zeme pletās zem tā kā smaragdzaļš paklājs ar upju sudrabainajām lentēm un zilajiem ezeru spoguļiem. Milzīgos skuju koku mežu masīvus viegli varēja nojaust pēc raksturīgās zilganās nokrāsas.
Visur vīdēja neskaitāmas ēkas, kas bija izkaisītas starp mežu masīviem bez jebkādas noteiktas kārtības un nokrāsotas galvenokārt baltā un gaišzilā krāsā.
No augšas šī aina šķita bez dzīvības. Lejā nevarēja manīt nekādu kustību, neviena dūmu strūkliņa neatdzīvināja ainavu. Nekur neredzēja apstrādātu zemi, nekur nelīgojās zeltainas druvas. Visu rēdzamo platību klāja viens vienīgs zaļums. Zem mašīnas korpusa aiztraucās desmitiem un simtiem kilometru, bet ainava joprojām palika tāda pati.
Retumis ēkas stāvēja puduros, it kā būtu satecējušas vienuviet, veidodamas ciematu ar dažām lielām celtnēm vidū, un atkal izklīda uz visām pusēm.
Lidaparāts arvien retāk lidoja virs milzīgām celtnēm, kas katra aizņēma vairāku kvadrātkilometru lielu platību. Tās bija ļoti zemas un neizturami mir- dzināja savus stikla jumtus. Tos varētu noturēt par ezeriem, ja nebūtu ģeometriski pareizo līniju un taisno stūru, kas nav raksturīgi dzīvajai dabai.
Zināmā attālumā cits no cita pacēlās līdz astoņsimt metru augsti metāla masti, to galā pat dienā spilgti dega sarkanas ugunis, lai brīdinātu par briesmām neskaitāmos visdažādāko izmēru un visdažādākās krāsas gaisa kuģus, kuri nevienādā augstumā gaisā šaudījās visos virzienos.
Lidaparāts pacēlās vēl augstāk. Tur bija mazāk pretimbraucēju, tāpēc ātrums atkal tika palielināts.
Priekšā pavērās plašs, līdzens ūdens klajš, un pēc pusminūtes mašīna jau atradās virs atklātas jūras. Zeme izzuda skatienam.
Pusdienas saule pie skaidrajām debesīm lēja karstu spozmi. Mašīnā sēdošais cilvēks noslaucīja seju ar mutautu. No visām pusēm noslēgtajā kabīnē bija karsti.
Viņš paskatījās pulkstenī.
Pēkšņi mašīna samazināja ātrumu. Pilots nekam nepieskārās, viņš sēdēja tajā pašā pozā, atlaidies pret mīkstā sēdekļa atzveltni. Viņa priekšā atradās tikai maza, glīta mēraparātu pults ar divām miniatūrām ciparnīcām. Kabīnē nebija nekā, ko varētu saukt par vadīšanas sistēmu: ne stūres, ne pedāļu, ne jebkādu rokturu.
Bet mašīna arvien vairāk un vairāk palēnināja ātrumu, nesamazinot augstumu, līdz palika karājamies gandrīz nekustīgi virs jūras.
Tad pilots atbīdīja sānu stiklu un pavērsa seju pret vēju.