Bija skaidrs, ka viņš gribēja atvēsināties, neizmantojot iekšējo ventilāciju, un ka lidaparāts apstājās pēc viņa gribas.
Tas bija cilvēks jau pusmūža gados. Viņa biezie, īsi apgrieztie mati bija gluži sirmi. Augsto pieri vagoja grumbas. Tomēr viņš izskatījās stiprs un vesels. Pelēkās acis, kas nebija zaudējušas mirdzumu, raudzījās skaidri un stingri. Enerģiskā lūpu līnija un izvirzītais zods liecināja par stipru gribu.
Viņš bija ģērbies vieglā, gaišā uzvalkā. īsās krekla piedurknes atsedza viņa rokas, gludas un spēcīgas kā jauneklim. Bikses, kas nesniedzās līdz ceļiem, ļāva aplūkot iedegušās kājas ar labi attīstītiem muskuļiem. Vidukli apņēma ļoti plata, zila josta.
Cilvēks dažas minūtes ieelpoja svaigo, ozona un ūdenszāļu smaržas pilno gaisu, pēc tam aizbīdīja stiklu.
Mašīna sāka lidot ar iepriekšējo ātrumu un pagriezās tieši uz austrumiem.
Pagriezienā tā gandrīz sadūrās ar kādu milzīgu putnu. Lidojot lielā ātrumā, šāda sadursme varēja būt diezgan bīstama, taču lidaparāts apbrīnojami viegli pavirzījās sāņus, sagriezās un izvairījās no sadursmes. Ikviens divdesmitā gadsimta lidotājs iznīcinātājs varētu apskaust šā manevra nepiespiesto vieglumu un precizitāti.
Un atkal pilots nekur nepieskārās, pat nemaz nepakustējās. Viņš it kā nemanīja ne briesmas, ne arī to, ka mašīna pati izvairījās no tām. Likās, it kā kaut kur blakām būtu otrs pilots, kas, paliekot neredzams, vadītu lidojumu.
Mašīna lidoja pavisam bez skaņas. Tās iekšpusē nebija jūtama ne mazākā vibrācija. Ja nelūkotos lejā, varētu domāt, ka tā stāv uz vietas.
Pilots sēdēja ērtā, mīkstā sēdeklī, kas bija ierīkots lidaparāta korpusa vidū. Visa priekšējā mašīnas daļa bija caurspīdīga, tas braucējam pavēra ļoti plašu redzesloku, pakaļējā daļa pamazām sašaurinājās, nobeigdamās ar samērā nelielu bultveida stabilizatoru. Mašīnas garums sasniedza četrus metrus, turpretim tās platums vidusdaļā nebija lielāks par astoņdesmit centimetriem.
Cilvēks, kas nepazina tās konstrukciju, nevarēja iedomāties, kāds spēks šo mašīnu turēja gaisā un ļāva tai tik plašā intervālā mainīt ātrumu.
Rādītāja bulta grozījās ap skaitli «6000».
Tālu pie apvāršņa iznira krasta josla, un tad mašīna jau atkal lidoja virs Zemes zaļās panorāmas.
Bija pagājusi apmēram stunda.
Mašīna samazināja ātrumu un sāka nolaisties.
Pilots izņēma no kabatas nelielu, plakanu kastīti, atvēra vāciņu un nospieda kastītes iekšpusē dažas pogas, kas bija sakārtotas divās rindās. Kabīnē atskanēja klusa čaukstoņa. Pēc tam kāda balss skaļi un skaidri sacīja:
— Lūcijs klausās.
Šķita, ka balss īpašnieks atrodas turpat kabīnē, skaņa it kā plūda no priekšējās mēraparātu pults.
— Es atrodos kaut kur netālu no jums, — pilots teica. •— Uzrādiet virzienu. Mans indekss 1637-M-2.
— Dodu, — balss atbildēja. — Pārslēdzieties uz 33. numuru, indekss 8889-L.
Pilots noliecās pie mēraparātu pults un pārbīdīja
mazo bultiņu uz vienas ciparnīcas. Gandrīz tūlīt aparāta centrā iedegās mazs, zils punktiņš.
— Lidoju pareizi, — pilots sacīja. — Neizslēdziet!
Pēc dažām minūtēm zilais punkts pēkšņi pārvērtās
sarkanā. Tad pilots sāka aplūkot apkārtni, vērīgi meklēdams vajadzīgo vietu. Mašīna lēnām meta lokus.
Drīz vien viņš pamanīja nelielu noru, bet uz tās divus cilvēkus, kas māja ar kabatlakatiņiem.
Mašīna apstājās. Tā palika nekustīgi karājamies gaisā apmēram divsimt metru augstumā, pēc tam, it kā neredzama izpletņa nesta, vertikāli nolaidās zemē.
Līdzko pilots piecēlās, lidaparāta sānu siena pie paša sēdekļa atsprāga vaļā. Taču viņš nebija pieskāries ne pogai, ne kaut kam citam, kas varētu iedarbināt «durvju» mehānismu. Šķita, ka neredzamais aparāts, «redzēdams», ka pienācis laiks, sāk darboties pats. Pilots izkāpa no kabīnes.
Sagaidītāji piesteidzās viņam klāt, priecīgi sveikdami.
Pilots stiepa tiem pretī abas rokas.
— Sveiki, draugi! — viņš teica mīksti skanošā valodā, kuras pamatā bija pārveidota un ar citām Eiropas tautu valodām papildināta krievu valoda. — Atvainojiet mani. Bija ļoti karsti, un es ceļā apstājos, lai ieelpotu svaigu gaisu. Tā kā es lidoju ar vislielāko ātrumu, tad nokavēto laiku neizdevās iedzīt. Nu, panāc tuvāk, Lūcij! — viņš piemetināja, pievilkdams sev klāt vienu no sagaidītājiem. — Mēs sen neesam redzējušies. Kā klājas Mērijai?
-7- Viss kārtībā, tēv! — Lūcijs atbildēja. — Tava mazmeita ilgojas pēc tevis un ļoti grib tevi redzēt.
Viņa gaidīs mūs mājās. Mēs ceram, ka tagad tu padzīvosi pie mums ilgāk nekā pagājušo reizi.
— Tas atkarīgs no tevis paša, mans draugs, — sirmgalvis šķelmīgi pasmaidīja. — Pa telefonu tu man sastāstīji daudzko, bet, kā būs īstenībā… to redzēsim! Ja tas būs tik interesanti, kā tu apgalvoji, tad es palikšu. Iepazīstini taču mani ar savu biedru, — viņš piebilda.
Tas, uz ko attiecās šie vārdi, pienāca tuvāk. Pienācējs bija jauns, gara auguma, kalsns cilvēks ar bronzas krāsā iedegušu seju. Par spīti karstumam viņš bija ģērbies zilā, līdz kaklam aizpogātā kombinezonā ar garām piedurknēm.
Godbijīgi palocījies sirmgalvim, viņš ar lielu cieņu paspieda tā spēcīgo roku.
— Mans vārds ir Vladilens, — viņš teica apbrīnojami skaidrā un skanīgā balsī, kurā mīkstā izruna apvienojās ar metālisku pieskaņu. — Man liels prieks iepazīties ar jums personiski. Liels prieks, — viņš atkārtoja, — redzēt Munciju, mūsdienu izcilo zinātnieku.
Sirmgalvis pasmaidīja.
— Kur jūs tik stipri esat iededzis, Vladilen? — viņš jautāja. — Jūs izskatāties gluži melns.
— Viņš nesen atlidoja no Venēras, — biedra vietā atbildēja Lūcijs.
— Tad ir skaidrs. Esmu bijis uz šīs planētas, Vladilen. Tas bija ļoti sen, vairāk nekā pirms simt četrdesmit gadiem, bet es labi atceros, ka īsā laikā biju iededzis tikpat brūns kā jūs tagad. Pēc tam kad mēs izklīdinājām mūžīgos mākoņus virs planētas, tur nevar neiedegt.
— Jā, es ar mokām pabeidzu savu darbu uz Venēras. Brīnos, kā daži tur var dzīvot gadiem ilgi.
— Kāpēc jūs esat ieradies šeit?
— Esmu nodevies meteorītu pētīšanai, — Vladi- lens atbildēja. — Pirms trim nedēļām šeit nokrita liels aerolīts. Gribu to atrast, bet pagaidām tas man nav izdevies. Acīmredzot aerolīts iegrimis dziļi zemē, un, lai gan nokrišanas vieta, pateicoties Lūcijam, zināma pilnīgi precīzi, atrast to ļoti grūti. Bet es noteikti atradīšu.
— Vai jūs strādājat viens?
•—■ Nē, kopā ar trim biedriem. Bet viņi šeit nedzīvo, tikai atlido man palīgā.
— Bet kāpēc jūs pats apmetāties šeit, tik tālā vientuļā nostūrī?
— Man tā patīk, — Vladilens vienkārši atbildēja. — Man tāds raksturs.
— Meklējot aerolītu, — Lūcijs teica, — viņi šimbrīžam ir atraduši, man šķiet, kaut ko daudz interesantāku. Sakarā ar to mēs arī nolēmām izsaukt tevi, tēv.
— Zinu. Mani ieinteresēja jūsu paziņojums — un tā nu es esmu šeit, — Muncijs atbildēja.
Sarunādamies viņi bija nonākuši līdz mežmalai. Zeme šeit bija daudzās vietās izrakņāta krietni dziļi. Kādas bedres malā stāvēja milzīga automātiskā zemes rokamā mašīna, saulē mirdzinādama metāla daļas.
Netālu no mašīnas biezu koku paēnā bija uzcelta ērta telts, kurai blakus atradās divi tieši tādi paši lidaparāti kā tas, ar kuru bija atlidojis Muncijs, tikai citā krāsā — viens dzeltens, otrs brūns ar sudrabainu svītru visapkārt korpusam.