— Tā ir mūsu zemes racēja mītne, — Lūcijs sacīja. — Viņš šeit dzīvo pilnīgā vientulībā un neatlaidīgi meklē savu aerolītu.
— Es to atradīšu, — Vladilens apgalvoja, un viņa pierē starp uzacīm ievilkās spītīga rieva. — Atradīšu, lai tur vai kas!
—• Pareizi, — Muncijs uzmundrināja jauno zinātnieku. — Katrs iesākts darbs vienmēr jānobeidz. Viena no visvecākajām parunām uz Zemes skan «Darbs un pacietība uzvar visu». Tie ir jauki vārdi.
Vladilens pavēra telts ieeju.
— Ienāciet, — viņš teica. — Iekārtojieties pēc iespējas ērtāk un atpūtieties. Tēvam un dēlam vienmēr būs par ko runāt, ja viņi nav ilgi redzējušies. Es jūs atstāšu kādu brīdi vienus. Man jāaizlido uz optikas noliktavu pēc jauna stikla videoskopam, bet pie viena arī pēc produktiem. Nepaies ir stunda, kad būšu atpakaļ.
Viņš devās pie viena no lidaparātiem, kas stāvēja zem kokiem. Līdzko viņš piegāja klāt, sānu siena, kas kalpoja par durvīm, atsprāga vaļā. Mašīna līgani pacēlās gaisā un drīz vien izzuda skatienam aiz koku galotnēm.
Tēvs un dēls noskatījās tai pakaļ.
— Vai viņam tiešām vajadzēja braukt uz noliktavu, vai arī viņš to darīja pieklājības dēļ? — Muncijs jautāja.
Lūcijs paraustīja plecus.
— Drīzāk gan pieklājības dēļ, — viņš atbildēja.
— Stikls un produkti, protams, vajadzīgi, tikai viņš varēja lidot pēc tiem arī rīt, — Lūcijs iesmējās.
— Vladilens domā, ka mums nepieciešams patērzēt divatā. Vajadzēja viņu atrunāt.
— Tas nekas, — Muncijs mierināja. — Pieklājība pat aiz pārpratuma jau pati par sevi ir jauka.
— Tu droši vien esi noguris, — Lūcijs bažījās.
— Atgulsties un atpūties. Pēc tam es tevi pacienāšu.
— Nē, es neesmu noguris, — Muncijs atbildēja.
— Bet labprāt kaut ko iebaudīšu.
Viņi iegāja teltī. Tur bija vēsi un ļoti tīri. Grīda, ko klāja rupjš, elastīgs audekls, tīkami smaržoja pēc sveķiem.
Vienīgās mēbeles bija rūpīgi saklāta brezenta gulta, galds un daži krēsli, kas šķita izgatavoti no ziloņkaula vai tam ļoti līdzīga materiāla. Uz galda atradās milzīgs ziedu pušķis.
— Kur tie te gadījušies? — Muncijs brīnījās. — Tie taču ir siltumnīcas, nevis meža ziedi.
— Mērija ļoti rūpējas par Vladilenu, — Lūcijs atbildēja. — Tā ir viņa, kas izdaiļo Vladilena mītni.
Muncijs sirsnīgi pasmaidīja.
— Tāda jau ir mana mazmeita, — viņš sacīja.
— Ziedus viņa mīl kopš agras bērnības. Un tas ir dabiski, ka jauna meitene rūpējas par jaunekli, kas dzīvo tik vientuļi. Bet kāpēc Vladilens neapmetās pie tevis? Ja nekļūdos, līdz tavai mājai nav pārāk tālu.
— Pavisam tuvu. Apmēram simt kilometru. Divu minūšu lidojums. Es Vladilenam piedāvāju, bet viņš atteicās.
Abi apsēdās.
— Kamēr mēs brokastosim, — Muncijs teica,
— izstāsti man visu no sākuma. Par atradumu es zinu, bet kā tas viss notika? Kas pamudināja Vladilenu sākt meteorīta meklēšanu? Es atceros, viņš
sacīja, ka nokrišanas vieta precīzi zināma, pateicoties tev. Es gribu zināt visu sīkāk.
— Labi, — Lūcijs pievienojās.
Viņš ielēja glāzēs kādu karstu dzērienu un sāka savu stāstu.
— Tas notika pirms trim nedēļām. Reiz es nostrādāju savā mājas laboratorijā visu nakti. Biju aizrāvies, gadījās interesanta problēma. Apmēram piecos no rīta, pirms došanās gulēt, izgāju ārā ieelpot svaigu gaisu. Bija jau pavisam gaišs, bet saule vēl nelēca. Tu atminies tādas agrīnas stundas. Tām piemīt kaut kāds īpašs burvīgums, vai ne? Es pastaigājos pa dārzu, pilnīgi aizmirsis miegu. Pēkšņi es izdzirdu klusu svilpienu, kas atskanēja it kā no augšas un no ļoti liela attāluma. Es nepaguvu pat apdomāt, kas tā varētu būt par skaņu, kad skaņa, ik mirkli tuvodamās, kļuva stiprāka un tieši pāri manai galvai pārlidoja nokaitēts bolīds. Tas virzījās samērā lēni, ne augstāk par puskilometru. Acīmredzot tas atradās sava lidojuma beigu posmā. Vienā mirklī viss dārzs pielija ar zaļganu gaismu, tad bolīds nozuda aiz apvāršņa. Es paguvu precīzi ievērot tā lidojuma virzienu. Es zinu, cik retas ir šādas parādības un cik vērtīgi zinātnei ir šie debesu viesi, ja tie atlido pie mums no telpas, kas sniedzas aiz Saules sistēmas robežām. Kas zina, varbūt arī šis viesis ir no kosmosa. Bez tam es atcerējos, ka bolīdi dažreiz izraisa meža ugunsgrēkus. Vārdu sakot, es tūlīt skrēju pie sava lidaparāta, iesēdos tajā un ar maksimālu ātrumu devos uz to pusi, kur bija nozudis bolīds. Pa ceļam izdzirdu dobju dārdienu, bet pēc tam vēl dažus vājākus. Tas bija gaisa vilnis, kas radās, bolīdam krītot. Kādus simt kilometrus no mājām es pamanīju liesmas. Tātad es nebiju kļūdījies, bolīds tiešām bija aizdedzinājis mežu. Es nolaidos šajā pašā norā, tikai tās austrumu malā. Krītot meteorīts bija nogāzis dažus kokus un aizdedzinājis krūmāju. Uguns nebija spēcīga, tāpēc man izdevās to viegli nodzēst. Pašu bolīdu nekur neredzēju. Tas bija dziļi ietriecies smilšainajā norā. Brīnums, ka tas, atsitoties pret zemi, nebija uzsprādzis. Šis apstāklis ļoti interesē Vladilenu. Tajā pašā rītā es ziņoju par visu Astronomijas institūtam. Izrādījās, ka bez manis bolīdu bija redzējuši vēl daži cilvēki, tikai neviens nebija ievērojis tā lidojuma virzienu. Pēc dažām dienām pie manis ieradās Vladilens ar veselu astronomu komisiju. Es viņiem izstāstīju visu, ko biju redzējis, un parādīju bolīda nokrišanas vietu. Viņi nolēma akmeni atrast. Ar to sāka nodarboties Vladilens. Viņš ir jauns zinātnieks, no kura ar laiku, šķiet, varēs gaidīt lielas lietas. Apmeties šajā teltī, viņš uzsāka meklējumus. Pagaidām akmeni nav izdevies atrast. Grūti pateikt, cik dziļi tas varētu būt iegrimis. Augsne šeit — mālaina smilts. Vladilens meklējumiem izmanto 30. numura videoskopu, bet arī tas nepalīdz, lai gan grūti iedomāties, ka meteorīts varēja ietriekties dziļāk par trīsdesmit metriem. Ar šā aparāta palīdzību Vladilens ir atradis daudzus akmeņus, bet visi tie radušies tepat uz Zemes. Pirms trim dienām, pārceļoties uz citu vietu, viņš ieraudzīja dažus akmeņus tikai piecu metru dziļumā. Kad tie bija izcelti, Vladilens tūlīt saprata, ka šie akmeņi ir vērtīgs arheoloģisks atradums. Viņš par to ziņoja man.
— Kāpēc viņš nolēma, ka tie nav vienkārši akmeņi? — Muncijs jautāja, ar interesi klausīdamies dēla stāstu.
— Tāpēc, ka tie ir marmora gabali, bet marmors šai apvidū nav sastopams.
— Tas jau attiecas uz ģeoloģiju. Kāpēc gan Vladilens nolēma, ka marmors var interesēt arheologu?
— Tāpēc, ka uz tā skaidri saskatāmas apstrādes pēdas un acīmredzot uzraksti. Kaut kas līdzīgs sena monumenta atliekām. Ja vēlies, aiziesim, pats redzēsi.
2.
Lūcijs devās uz noras rietumu malu. Tur pie kādas nesen izraktas bedres atradās krietni daudz marmora gabalu, starp tiem daži itin prāvi.
— Redzi, — Lūcijs rādīja. — Šeit ir astoņpadsmit vienādas krāsas marmora gabalu. Kādreiz tas bijis balts, bet laika gaitā stipri nomelnējis. Acīmredzot šie akmeņi ir ļoti seni. Mēs ar Vladilenu maz ko sajēdzam arheoloģijā, tāpēc ataicinājām tevi. Visinteresantākais tas, ka uz dažiem gabaliem samanāmi uzraksti.
Muncijs ievēroja, ka sadaudzītie marmora gabali guļ zemē nevis kā pagadās, bet zināmā kārtībā. Acīmredzot tie bija salikti kopā šķēluma vietās.