— Izskatās pēc nošķeltas piramīdas, — viņš teica, i— Visdrīzāk tās ir sena pieminekļa paliekas. Tas tiešām ir ļoti interesanti, un esmu pateicīgs tev, ka tu mani ataicināji. Tūlīt mēs tos aplūkosim rūpīgāk. Palīdzi man!
Viņš izņēma no kabatas lupu un vērīgi aplūkoja katru marmora gabalu. Dažus viņš apmainīja vietām,
citus ar Lūcija palīdzību apgrieza otrādi. Beidzot viņš izslējās taisni, acīmredzot apmierināts ar padarīto.
— Sākumā, — Muncijs teica, — es domāju, ka marmora gabalus vajadzēs vest uz laboratoriju un tikai tur varēs izlasīt uzrakstu. Bet tas ir pietiekami labi saglabājies, lai to varētu izdarīt tepat uz vietas.
Lūcijs ar šaubām palūkojās uz marmora gabaliem. Uz dažiem no tiem viņš saskatīja kaut ko līdzīgu burtiem, bet viņam nebija ne jausmas, kā tamlīdzīgas izdzisušas zīmes var salasīt.
— Jo labāk … — viņš iesāka un apklusa.
Muncijs saklausīja dēla balsī klaju neticību un
iesmējās.
— Burti pavisam izdzisuši, vai ne? — viņš ieteicās. — Un tomēr tu varēji pateikt, ka tie ir tieši burti, nevis nejaušas līnijas. Tātad no mana viedokļa tie ir saglabājušies lieliski. Mums reizēm jāatšifrē uzraksti, kas nespeciālistiem liekas pilnīgi nesaredzami. — Muncijs vērīgi ielūkojās tikko manāmajos izciļņos uz marmora virsmas, un tie acīmredzot viņu ieinteresēja arvien vairāk. — Atnes man kādu mērinstrumentu, vislabāk parasto metra mēru. Tas tieši šai gadījumā ir piemērotākais, — viņš paskaidroja, kad Lūcijs pasniedza lokanu metāla lineālu. — Pacelsim tur to gabalu. Tā… vēl mazliet… Tagad ir labi!
Pagāja stunda. Muncijs, nometies ceļos un ne uz mirkli neatņemdams no acīm lupu, līkņājās ap marmora gabaliem. Dažās vietās viņš attīrīja marmora virsmu ar naža asmeni; turklāt viņš izrunāja atsevišķus vārdus un frāzes, acīmredzot nedomādams par to, vai kāds viņā klausās vai ne. Vecais arheologs bija aizmirsis visu un aizrautīgi nodevās darbam.
— Ir pirmais burts, — viņš pie sevis runāja, — — un vēl divi aiz tā, protams, ja tas ir pirmais vārds,' bet acīmredzot tā tas ir … Liela gabala trūkst… 2ēl!… Atkal pieci burti blakus … Tas ir viss, kas palicis no veselas garas rindas… Otrā rinda. Jā, tieši otrā … Nejēdzība … Tikai četri burti… Pamaz! Jā, ļoti maz! Šīs otrās rindas garumu nevar noteikt. Un tas ir vēl sliktāk! … Bet nekas! … Tagad zemāk. Lielie burti… bet tikai trīs… toties blakus … Ļoti labi! Noslēpums sāk atklāties … Tagad pilnīgi skaidrs! Lieliski! Tā jau es domāju … Neliela atstarpe un viens burts … Bet tas? … Brīnišķīgi! … Vairāk nekā.
Viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un nokopēja visas līnijas, kuras varēja atšifrēt. Pēc tam ar lineāla palīdzību sāka mērīt atstatumus starp tikai viņam vien saprotamiem punktiem.
Lūcijs ar interesi vēroja, kā tēvs strādā.
Beidzot Muncijs piecēlās un notrauca no ceļgaliem smiltis.
— Esmu mazliet vīlies, Lūcij, — viņš teica. — Uzdevums, izrādās, bija pavisam vienkāršs. No šā uzraksta saglabājies tik daudz, ka nav vajadzīga nekāda gudrība, lai to izlasītu. Tas ir pavisam vienkārši. Paklausies! — viņš piemetināja, apsēzdamies sāņus zālē.
— Es tev tūlīt paskaidrošu, kas tas ir.
— Nē, nē! — Muncijs strauji iesaucās. — Uz šiem akmeņiem nevajag sēdēt. Tas ir sens kapa piemineklis.
Lūcijs pietrūkās kājās.
— Nu redzi, — Muncijs turpināja, kad dēls bija novietojies viņam blakus, — mūsu atradums ir — kaps. Tu zini, ka mirušos vairs zemē neapglabā kopš vairāk nekā tūkstoš septiņsimt gadiem. Pēc manām domām, šie akmeņi ir apmēram divtūkstoš gadu veci.
— Cik žēl, ka nav paša mirušā… — nopūtās Lūcijs.
— Jā, protams! Bet mirušais jau sen satrūdējis. Varbūt var atrast galvaskausa un lielo kaulu atliekas.
— Tas nav tas!
— Skaidrs, bet to, ko jums, biologiem, gribētos, jūs nekad neatradīsiet. Atgriezīsimies pie mūsu temata. Arheologam šādos gadījumos pats svarīgākais ir noteikt, kādā valodā iegravēts uzraksts. Pārējais — laika un pacietības jautājums. Šajā gadījumā gan viena, gan otra nevajag daudz. Agrākajos laikos, kas mūs interesē, bija daudz dažādu valodu, un tas bieži apgrūtina uzrakstu atšifrēšanu. Tā kā šis apvidus atrodas bijušās Krievijas teritorijā, var pieņemt, ka arī uzraksts izdarīts vecajā krievu valodā. Un tā tam tiešām arī vajadzētu būt. Vai tu vēl šo valodu atceries?
— Slikti, bet atceros, — Lūcijs atbildēja. — Tavas mācību stundas nav bijušas veltīgas. Jocīgi, ka tās noderēs. Es domāju, ka man krievu valoda nekad nebūs vajadzīga.
— Zināšanas vienmēr noder, — Muncijs atteica. Viņš atšķīra piezīmju grāmatiņu un nolika to sev uz ceļgala. — Paskaties. Uzrakstam trīs rindas. Saglabājies pirmās rindas pirmais burts. Tas ir lielais «P». Aiz tā seko divi mazāki burti — «a» un «d». Mēs dabūjam vārda sākumu — «Pad…». Pēc tam ir liels izlaidums, un atkal vairāki burti blakus: «a», «r», «o», «ņ», «i» — «aroņi». Spriežot pēc burtu lieluma un visas rindas garuma …
— Pagaidi, — Lūcijs pārtrauca. — Varbūt rinda nebeidzas ar «aroņi».
— Beidzas. To var droši sacīt. Aiz burta «i» ir marmora piramīdas šķautne. Tā skaidri redzama. Tātad, spriežot pēc rindas garuma, jāsecina, ka atstarpē vēl varētu būt sepiņpadsmit burtu. Bet viens vārds nevar būt tik garš. Tātad šeit ir vairāki vārdi un atstarpes starp tiem. Piecpadsmitā un sešpadsmitā burta vietā ļoti neskaidri var atšķirt dažas līnijas, kas dod pamatu domāt, ka šeit viens otram blakus varētu būt bijuši burti «ī» un «b». Ņemot to vērā, var droši apgalvot, ka pirmā rinda lasāma — «Padomju Savienības Varoņi». Tu, protams, zini, ka šo nosaukumu Komunisma ēras pirmajos gadsimtos piešķīra cilvēkiem par izcilu varonību. Pāriesim pie otrās rindas. Tajā, kā redzi, saglabājušies tikai četri burti, kas neatrodas blakus. Turklāt nav iespējams noteikt rindas garumu un vietu, kuru tā ieņēmusi attiecībā pret pirmo. Mēs droši varam apgalvot tikai vienu, ka šī tiešām ir otrā, nevis trešā rinda. Un tas ir ļoti svarīgi. Redzi lielo «I», pēc tam mazos «n», «v» un «a». Ja pirmo rindu mēs esam izlasījuši pareizi, bet par to es nešaubos, tad šajā te varētu būt varoņa vārds un tēva vārds. Ne vienu, ne otru mēs izlasīt nevaram. Lielais «I» dod zināmu pamatu domāt, ka varonis saukts par Ivanu; šis vārds bija ļoti izplatīts kā pirms divtūkstoš gadiem, tā arī tagad. Pāriesim pie trešās rindas. Tā ir visinteresantākā un svarīgākā. Rinda iegravēta ar lielajiem un, ievēro, vienāda lieluma burtiem. Trīs burti blakām — «V», «O» un «L», pēc tam trīs intervālu liela atstarpe un burts «I». Iznāk «VOL… I». Bet, mums par laimi, nav apstrīdams tas, ka no trešās rindas burta «V» līdz pirmās rindas burtam «P» un no trešās rindas burta «I» līdz pirmās rindas burtam «I» ir pilnīgi vienāds atstatums.
Muncijs izrunāja pēdējos vārdus ar neslēptu uzvaras prieku balsī. Lūcijs izbrīnījies paraudzījās viņā.
— Par ko gan tas liecina? — viņš jautāja.
— Tas ļauj mums atrisināt noslēpumu. Parasti uzrakstus uz kapu pieminekļiem gravēja tā, ka rindas kārtojās simetriski. No tā izriet secinājums, ka trešajā rindā mums ir īss vārds, kas sastāv no septiņiem burtiem, tas sākas ar «VOL» un beidzas ar burtu «I». Tas ir uzvārds! Vai tu zini, kas ir uzvārds?
— Jā, atceros, — Lūcijs atbildēja un pasmaidīja. Viņš labi zināja sava tēva paradumu runāt ar visiem kā ar skolēniem.