— Bet, — Muncijs turpināja, — šis uzvārds uzrakstīts daudzskaitlī, uz to norāda beidzamais burts «I». Divi varoņi ar vienādu uzvārdu. Trīs nevarētu būt. Iespējams, ka viņi bijuši brāļi. Kā varēja gadīties, ka divi brāļi vienlaicīgi ieguva varoņa nosaukumu un tika apglabāti blakus? Uz šo jautājumu mēs itin droši varam atbildēt, ka tas visvairāk bija iespējams kara laikā. Viņi kopā karoja un kopā veica izcilu varoņdarbu. Vēsture zina tādus piemērus. Lielajā Tēvijas karā, kas notika Komunisma ēras divdesmit piektajā — divdesmit devītajā gadā, bija gadījums, kad varoņdarbu veica uzreiz divdesmit astoņi karavīri. Tev to vajadzētu atcerēties.
— Es to atceros, — Lūcijs atbildēja. — Tie bija divdesmit astoņi panfilovieši. Bet kāpēc tu domā, ka brāļi, kas apglabāti zem šā kapa pieminekļa, varoņa nosaukumu ieguvuši vienlaicīgi?
— Par to, protams, var strīdēties, — Muncijs atbildēja. — Taču man šāda iespēja liekas visticamākā.
Šo jautājumu mēs noskaidrosim ļoti ātri. Es izskatīšu arhīva materiālus un sameklēšu varoņdarba aprakstu. Man palīdzēs tas, ka ir zināma kapa vieta, kā arī daļēji viena brāļa uzvārds un vārds. Un, protams, laiks, kad veikts varoņdarbs, — apmēram pirms divtūkstoš gadiem. Precīzāk, pirms tūkstoš deviņsimt gadiem, jo nosaukumu «Padomju Savienības Varonis» ieviesa, tikai sākot ar Komunisma ēras divdesmitajiem gadiem. Vai jūs esat ziņojuši kādam par šo atradumu?
— Pagaidām ne. Es gribēju, lai tu pirmais apskati šos marmora gabalus. Es domāju, ka ar tiem saistīsies lielāks noslēpums.
— Viss, ko es teicu, pagaidām ir tikai hipotētisks izskaidrojums, nekas vairāk, — Muncijs atbildēja.
— Visus šos marmora gabalus vajag no šejienes pārvest uz arheoloģijas institūtu un rūpīgi izpētīt ar optikas līdzekļu palīdzību. Tikai tad varēs galīgi pateikt, ka uzraksts izlasīts pareizi.
Muncijs piecēlās. Lūcijs sekoja viņam.
— Es palūgšu, lai Vladilens paaicina kādu palīgā, — viņš teica.
Izņēmis no kabatas mazu, plakanu kārbiņu, gluži tādu pašu kā tā, ko lidojuma laikā bija lietojis Muncijs, Lūcijs nospieda vajadzīgās podziņas.
Pēc dažām sekundēm atskanēja Vladilena balss tik skaidri, it kā jaunais astronoms atrastos divu soļu atstatumā:
— Es klausos.
— Kur jūs atrodaties? — Lūcijs jautāja. — Uz Zemes vai gaisā?
— Produktu noliktavā, —■ atbildēja Vladilens.
— Tas esat jūs, Lūcij?
— Jā. Sameklējiet kādus, kas būtu ar mieru palīdzēt pārvest visus jūsu atrastos marmora gabalus, un paņemiet lielo lidaparātu.
— Labi! Gaidiet apmēram pēc stundas.
— Pagaidām iesim teltī, — Muncijs ierosināja.
Nepagāja ne stunda, kad norā nolaidās liels, tumšs
ķiršu krāsas lidaparāts, kas atšķīrās no vienvietīgajiem tikai ar izmēriem. No tā izkāpa Vladilens un četri jauni, veselīgi vīrieši, ģērbušies vienveidīgos, tikai krāsas ziņā atšķirīgos uzvalkos ar īsām biksēm un īsām piedurknēm.
Acīmredzot viņi labi zināja, kas ir Muncijs, jo sasveicinājās ar viņu, izrādot dziļu cieņu. Ne mazāk godbijīgi viņi sveicināja arī Lūciju.
Pēc Vladilena lūguma, Muncijs izstāstīja par atradumu visu, ko pats zināja.
Marmora gabali (daudzi no tiem draudēja sabirzt vēl sīkākās daļās) ļoti piesardzīgi tika iekrauti gaisa kuģī.
Vladilens apsolījās darīt visu, lai atrastu trūkstošos marmora gabalus, ja tikai tie ir zemē saglabājušies un nav laika gaitā sadēdējuši. Viņš draudzīgi atvadījās no saviem viesiem.
— Noteikti ceru ar jums tikties tuvākajā nākotnē, — viņš teica Muncijam. — Mani ļoti interesē jūsu pētījumu rezultāti.
— Būšu priecīgs jūs redzēt, — atbildēja vecais vēsturnieks. — Jūsu atradums ir ļoti vērtīgs un interesants. Novēlu ātrāk sameklēt meteorītu.
Viņš stingri paspieda astronomam roku un devās uz savu lidaparātu. v
— Lūcij, — Vladilens teica, — atstājiet man savu lidaparātu. Es aizmirsu savējo noliktavā. Ja jums patīk tieši šis, es jums to atdošu.
Lūcijs iesmējās.
— Man vienalga, — viņš atbildēja, — ar kādu lidaparātu braukt. Paturiet šo pavisam. Es aizbraukšu ar lielo. Uz redzēšanos, Vladilen! Vēlu sekmes!
Viņi atvadījās, un drīz vien abas mašīnas pacēlās gaisā un nozuda aiz meža ieloka.
3.
Jaunās ēras astoņi simt piecdesmitajā gadā pēc savas nozīmes viena no vadošām bija veca zinātne, kuras lomu cilvēces attīstībā saprata un novērtēja jau Komunisma ēras pirmajā gadsimtā, — bioloģija.
Gandrīz divtūkstoš gadu laikā neskaitāmas zinātnieku paaudzes bija centušās «dzīvībai zinātni» izprast līdz pašiem pamatiem, sasniegt tās galējo robežu, aiz kuras vairs nav ko atklāt un pētīt, piespiest visvarenākos dabas spēkus absolūti un pilnīgi kalpot cilvēkam.
Aizritēja gadsimti. Daudz reižu šķita, ka «pamati» jau sasniegti! Bet šķietamais gala punkts atkal un atkal pārvērtās par sākumu. Bioloģija bija neaptverama, tāpat kā neaptverams ir atoms —- vļsas nedzīvās un dzīvās dabas pamats.
Starp citu, astoņi simti piecdesmitajā gadā robeža starp dzīvo un nedzīvo dabu bija gandrīz izzudusi.
Viena problēma izraisīja nākamās, un tā bez gala. Jautājumu skaits, kuri gaidīja atrisinājumu, nesamazinājās, bet ar katru noieto ceļa posmu palielinājās. Taču bioloģijas nozīme cilvēka dzīvē nemitīgi pieauga.
«Dzīvības zinātne» izvirzīja saviem adeptiem arvien augstākas un augstākas prasības. Jo vairāk zinātnieki iedziļinājās dzīvības un nāves noslēpumos, jo sarežģītāki tie izrādījās. Darbs kļuva arvien grūtāks. Taču biologu armijas uzbrukums bija sīvs. Milzīgās, ar katru gadu pieaugošās zināšanas, neatlaidīgais darbs bija ieroči nebeidzamajā cīņā par Cilvēku. '
Noslēpums lēnām, bet nemitīgi atkāpās. Un atkal šķita — galīgā uzvara ir pavisam tuvu. Mūžīgais un jaukais pašapmāns!
Lūcijs bija viens no sava laika izcilākajiem biologiem. Būdams slavenā septiņsimto gadu zinātnieka skolnieks un sekotājs, viņš, tāpat kā viņa lielais skolotājs, vairāk interesējās nevis par dzīvību, bet par tās pretmetu — nāvi, uzskatīdams: jo tālāk cilvēce iedziļināsies nāves noslēpumos, jo ātrāk tā sasniegs savu mērķi — pagarinās cilvēka mūžu līdz tā dabiskajai robežai.
Pašreizējā cilvēka vidējais mūža ilgums — divsimt gadu — astoņi simti piecdesmitā gada zinātniekiem biologiem šķita aizvainojoši mazs.
Lūcijs, tāpat kā viņa kolēģi, bija pārliecināts, ka zinātne atrodas uz «lielā atklājuma» robežas un ka pavisam tuvu (pēc zinātnes mēroga, protams) ir laiks, kad skaitli «divsimt» nomainīs vēlamais skaitlis «trīssimt».
Tieši pēc tā, pēc šā skaitļa, taču bija tiekušās vairākas biologu paaudzes daudzu gadsimtu laikā.
«Bet kas būs tālāk?» Lūcijs nereti sev jautāja. «Vai gan zinātne pie tā apstāsies? Mēs domājam, ka trīssimt gadu — tā ir cilvēka organisma galējā robeža. Tā domāja arī pirms divtūkstoš gadiem. Vai tiešām tas tā ir? Varbūt daudzšūnu organisma vielu maiņas spēja ir bezgalīga? Varbūt paies kāds laiks un skaitli «trīssimt», pēc kura mēs tā tiecamies, atmetīs un nomainīs ar citu? Bet ja nu šā cita vispār nav?»
Daudzi tamlīdzīgi jautājumi nodarbināja zinātkārā biologa prātu. Atbildi varēja sniegt tikai nākotne un … neatlaidīgs darbs tagad.
Lūcijs prata strādāt un mīlēja darbu. Būdams zinātnieka dēls, viņš kopš bērnības bija pieradināts pie neatlaidības un sistemātiska darba. Zinātnes pasaulē viņš aizmirsa visu, un tad, kad izvirzījās jauns, interesants uzdevums, gadi aizritēja nemanot.