Jaunās ēras devītajā gadsimtā Lūcijs bija rets izņēmums — viņš strādāja viens. Tādi recidīvi vēl retumis bija sastopami.
Viņa iegūtie rezultāti lika citiem zinātniekiem pārvērtēt savus iepriekšējos uzskatus, mainīja daudzu pētījumu virzienu, bet Lūcijs pats nedomāja, cik viņa darbs nozīmīgs zinātnei.
Viņa slava auga, visa planēta zināja Lūcija vārdu, bet viņš, strādādams savā mājas laboratorijā, domāja, ka ir tikai maza skrūvīte lielajā zinātnes mašīnā.
Tomēr tā ilgi nevarēja turpināties. Lielā zinātnieka nedabiskajai vientulībai pienāca gals.
Lūciju negaidīti pārsteidza tas, ka viņu ievēlēja par Zinātnes padomes locekli. Viņš ilgi nevarēja attapties, kā tas varējis notikt, kas bija pamudinājis zinātniekus izvirzīt viņu tik augstā godā, kuru tikai nedaudziem izdevās sasniegt.
Vajadzēja atteikties no pierastajiem apstākļiem, vadīt citus, iedalīt laiku arī pedagoģiskajam darbam.
Mācīt citus! Ne katrs bija šādas uzticības cienīgs!
Pretēji gaidītajam Lūcijs pie jaunā stāvokļa pierada ātri. Darba ietvaru paplašināšanās viņam pat patika, kolektīvie pētījumi bija interesantāki un produktīvāki nekā atsevišķie. Taču vecāku pieļautā kļūda — individuālā audzināšana, kas attīstīja dabisku tieksmi pēc vientulības, — bija likusi viņam sevi uzskatīt par necienīgu strādāt pasaules mēroga institūtos un laboratorijās.
Tagad to durvis Lūcijam plaši atvērās, varētu sacīt — pretēji viņa gribai. Viņš nevarēja pa tām neieiet. Un Lūcijs gāja, sākumā neticēdams pats sev, pēc tam — ar prieku un aizrautību.
Bet vecais, iesīkstējušais paradums laiku pa laikam lika sevi manīt, un, lai atrisinātu kādu interesantu atsevišķu uzdevumu, Lūcijs atgriezās savā laboratorijā. Jaunas domas nezin kāpēc viņam radās galvā tieši tur, mājās.
Biedri jokoja, dēvēdami šīs periodiskās nozušanas par «gliemeža periodiem». Bet Lūcijs drīz vien atgriezās, katru reizi izraisīdams zinātnes pasaulē izbrīnu ar jaunu problēmu> pie kuras atrisināšanas vajadzēja nekavējoties ķerties vienoti, pulcējot visas pasaules bioloģijas spēkus.
Laiks ritēja, un «gliemeža periodus» sāka gaidīt ar nepacietību. Tie atnesa kaut ko jaunu. Tie jūtami virzīja zinātni uz priekšu!
Lūcijs bija vēl jauns. Astoņi simti piecdesmitā gada cilvēku izpratnē deviņdesmit — simt trīsdesmit gadi bija brieduma laiks, nevis krietns vecums. Bet Lūcijam bija tikai astoņdesmit.
Neviens vēl uz viņa vārdu nebija attiecinājis apzīmējumu «nemirstība», taču Muncijs, jau aizmirsis, kad pats ticis ievēlēts par Padomes locekli, redzēja un saprata, ka agri vai vēlu viņa dēla vārds tiks iecirsts
Panteona sienā, — jaunās ēras cilvēkam tas bija vislielākais gods.
Cilvēki negaidīja zinātnieka nāvi, lai iemūžinātu viņa vārdu. Tas bieži tika darīts, vēl viņam dzīvam esot.
Kurš gan no zinātniekiem klusībā nesapņoja sasniegt tik lielu godu? Cildena godkārība ir cilvēka greznums!
Lūcijs, pašam nemanot, bija kļuvis par ievērojamāko visas zemes biologu. Jau daudzi atzīti zinātnieki, kaut arī vēl aizmuguriski, sauca viņu par «skolotāju». Bija skaidrs, ka ļoti drīz šis vārds tiks izrunāts atklāti.
Tajā laikā, kad nokrita bolīds, kas izraisīja visus tālākos notikumus, kuru nozīmi neviens vēl nevarēja pat nojaust, Lūcijam bija kārtējais «gliemeža periods». Bet, lai gan viņa smadzenes nodarbināja ļoti nopietna problēma, zinātnieks nevarēja neinteresēties par ļoti reto Vladilena atradumu.
Senatnes pieminekļi tika glabāti ļoti rūpīgi. Cilvēce neaizmirsa pagātni. Tikai speciāla Zinātnes padomes vēstures sekcijas komisija varēja izlemt jautājumu par kāda monumenta noņemšanu. Tiesa, kapu pieminekļi tika noņemti visi reizē pirms daudziem gadsimtiem, kad likvidēja visas kapsētas, bet izcilāko cilvēku vārdus iegravēja zelta plāksnēs, un tās novietoja Panteona iekšpusē uz sienām vai apkārt tām. Taču dīvaini bija, ka uz varoņa kapa uzstādītais piemineklis laika gaitā varēja sabrukt un iegrimt zemē. Tas šķita neizskaidrojams.
Kad Muncijs aizlidoja, lai Arheoloģijas institūtā rūpīgi izpētītu marmora gabalus un savāktu materiālus par varoņiem ar uzvārdu «VOL… I», Lūcijs atsāka pārtraukto darbu. Taču aizmirst, izmest no galvas visu, izņemot savus pētījumus, šoreiz nekādi neizdevās. Viņš visu laiku atcerējās pieminekli un gaidīja ziņas no tēva.
Beidzot Muncijs izsauca dēlu pie teleofa..
Tomēr neko interesantu Lūcijs šīs pirmās sarunas laikā neuzzināja.
Muncijs stāstīja, ka darbs virzoties uz priekšu lēnām, jo viss, izrādās, esot grūtāk, nekā sākumā licies. Komunisma ēras rašanās vētrainais laikmets bija atstājis nepārskatāmus arhīvu materiālu kalnus. Kaut gan šie dokumenti tika saglabāti ideālā kārtībā, atrast šai daudzumā vajadzīgo nepavisam nebija viegli.
Uz Panteona zelta plāksnēm izdevās atrast trīsdesmit divus uzvārdus, kas bija līdzīgi pēc garuma un pirmajiem trim burtiem. Vajadzēja sameklēt materiālus par visiem trīsdesmit diviem un noskaidrot, kurš no viņiem bija apglabāts tajā vietā, kur atrada pieminekļa paliekas.
— Man palīdz septiņi cilvēki, — Muncijs stāstīja. — Bet darbs virzās uz priekšu burtiski bruņurupuča tempā. Pagaidām ir tikai izdevies droši konstatēt, ka brāļu varoņu, kuru uzvārds sāktos ar «VOL …», nav bijis ne pirmajā, ne otrajā Komunisma ēras gadsimtā. Bet, sākot ar trešo gadsimtu, šis nosaukums vispār vairs nav piešķirts. Šeit mēs, liekas, esam kļūdījušies. Kā veicas Vladilenam?
— Pagaidām neko nav izdevies atrast, — Lūcijs atbildēja.
Trūkstošo pieminekļa gabalu meklēšana nevainagojās ar panākumiem. Norā un tuvākajos meža iecirkņos to nebija. Cerības uzzināt varoņu vārdus un tēva vārdus, kas ievērojami atvieglotu meklējumus,
sabruka. Vajadzēja arī turpmāk meklet gandrīz ka ar aizsietām acīm.
— Es sāku pieļaut domu, — Muncijs teica kādā no nākamajām teleofa sarunām, — ka uzvārds uz pieminekļa bijis uzrakstīts nesimetriski. Tādā gadījumā burts «I» varētu arī nebūt pēdējais. Uz kādas no Panteona plāksnēm es, piemēram, redzēju Padomju Savienības Varoņa Ivana Arhipoviča Volodniha uzvārdu. Bet, ja burts «I» nav pēdējais, tad uzvārds uzrakstīts nevis daudzskaitlī, bet vienskaitlī. Mūsu uzdevums, dabiski, kļūst stipri sarežģītāks. Vēl sliktāk, ja burts «V» nav pirmais un pirms tā bijuši citi. Tad būs jāmeklē nevis pēc uzvārda, bet pēc kapa atrašanās vietas. Vai vari iedomāties, cik grūta būs tāda meklēšana?
— Bet ko gan lai dara? — Lūcijs jautāja, skatīdamies tēva nogurušajā sejā. — Varbūt pārtraukt meklēšanu?
— Meklēt! Vēl un vēlreiz meklēt! Es tagad nelikšos mierā, kamēr nebūšu guvis panākumus.
Pagāja mēnesis.
Un tad kādu ritu Muncijs izsauca dēlu pie teleofa un paziņoja, ka atlidos dienas vidū. Un nevis viens, bet kopā ar ārstu Jo.
Lūcijs nepievērsa uzmanību vārdam, ko nosauca tēvs.
— Vai dokumenti atradās? — viņš jautāja.
Neatbildējis Muncijs uzdeva citu jautājumu:
— Kur Vladilens?
— Viņš vēl ir šeit.
— Palūdz, lai viņš atlido pie tevis. Viņa palīdzība var noderēt. Mēs būsim drīz, gaidiet mūs!
Un Muncijs izslēdza teleofu, tā arī neapmierinājis dēla ziņkārību.
Lūcijs saprata, ka tēvam ir lielisks noskaņojums. Tas liecināja, ka viņš guvis sekmes.