Ar visiem slimniekiem piemītošu vērīgumu Volgins tūlīt pat pievērsa uzmanību tam, ka Vera Andrej evna neko neiebilda pret viņa vārdiem par tuvo nāvi. Sirds iepukstējās mazliet stiprāk. Jā, tā tas ir! Nāve pavisam tuvu, tā ir tepat, blakus!
— Mihails Petrovičs vēl nav pārnācis, — sieviete nedroši ieminējās.
— Kāds tam sakars ar viņu? Vai tad jūs vairs neprotat runāt pa telefonu? Esat aizmirsusi franču valodu? Bet, starp citu, kur ir Mihails?
— Labi, es piezvanīšu, — viņa piekāpās. — Mihails Petrovičs aizbrauca uz ministriju. Pamēģiniet iemigt, Dmitrij Aleksandrovič. Varbūt nolaist štoru?
— Nē, vēl par agru iedegt gaismu.
Vera Andrejevna steidzīgi izgāja.
Volgins noskatījās viņai pakaļ ar neskaidru vainas apziņu. Vera Andrejevna noturēja viņa lūgumu par murgiem. Kas tur ko brīnīties? Katrs domātu tāpat. Kādēļ gan būtu vajadzīgas laika ziņas pie gultas saistītam, mirstošam cilvēkam?
«Patiešām, no kurienes radusies šī uzmācīgā vēlēšanās redzēt vēlreiz Eifeļa torni?» viņš domāja. «Kaut kas man galvā nav kārtībā. Prāts sāk tumšoties — pats nelādzīgākais, kas vien varēja notikt.»
— Kaut drīzāk pienāktu gals … — Volgins nočukstēja.
Bet viņa domas šodien darbojās skaidrāk nekā jebkad.
Volgins atcerējās savas slimības sākumu. Viņu gribēja sūtīt uz mājām. Taču viņš pats tam pretojās, būdams pārliecināts, ka drīz atveseļosies, bet vēlāk, kad kļuva skaidrs, ka stāvoklis ir bīstams, bija jau par vēlu. Tā nu būs jānomirst Parīzē un jāatdusās svešas zemes klēpī.
Nekad viņš vairs neredzēs dzimteni…
Patlaban tur ziema.
Volgins aizvēra acis …
Viņš iztēlē skatīja janvāra sniegu Ļeņingradas ielās — pilsētā, kur bija dzimis un uzaudzis, kur bija pirmoreiz saticis Iru.
Volgins atkal stāvēja Vasilija salā pie krastmalas granīta margām. Priekšā pletās ledū iekaltās skaistules Ņevas plašā panorāma. Tālu viņā pusē mirdzēja Izaka katedrāles kupols. Nedaudz pa labi uz Vēstures arhīva dzelteno sienu fona izcēlās Pētera lepnais siluets staltā zirgā. Vara jātnieks! Šo pieminekli viņš ļoti mīlēja kopš bērnības. Cik reižu skolas laikā Volgins nebija jūsmojis par šo dižo skatu — skaistāko visā pilsētā.
Viņš pārgāja pāri tiltam un nonāca plašajā Pils laukumā. Izgājis cauri dzeltenajai arkai, šķērsoja Ņevas prospektu.
Šeit māja, kurā viņš dzīvoja . ..
Kopš tā laika pagājuši sešpadsmit gadi, taču atmiņa glabāja katru dzimtās pilsētas sīkumu.
Vai gan bija iespējams aizmirst Ļeņingradu, visskaistāko, visdiženāko pilsētu pasaulē!
Cita pēc citas acu priekšā pavīdēja bērnības draugu, skolas biedru sejas. Cik viņu bija daudz! Un spilgtāk par visām izcēlās mātes seja. (Tēvu, kas bija miris, Volginam divus gadus vecam esot, viņš neatcerējās.)
Beidzās skolas gadi.
Universitāte!
Ira!
Viņu Volgins pēdējo reizi redzēja tajā aukstajā tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada februāra dienā, kad viņu pulks, triekdams atpakaļ vāciešus, ielauzās nelielā pilsētiņā.
Uz visiem laikiem atmiņā iespiedies šausmīgais laukums.
Stāvēdams kopā ar cīņas biedriem ierindā, Volgins klusēdams raudzījās, kā uzmanīgi noņēma no karātavām nomelnējušo, sastingušo Iras — viņa sievas — ķermeni.
rugājiem, ar uzblīdušiem vaigiem un blāvam, nespodrām acīm.
Cik labi, ka viņš ir tieši tāds — netīrs un izraisa pretīgumu un riebumu, it kā tavā priekšā būtu nevis cilvēks, bet rāpulis.
Tādam nav vietas virs zemes!
Binoklis noslīd lejup. Droši un stingri paceļas zil- ganmelnais stobrs.
Mirklis … un rīta skaidrajā klusumā kā kristāla šķinda noskan vientuļš šāviens.
Tūlīt pat tam piebiedrojas citi, uzliesmo apšaude, un kaut kur aiz apvāršņa smagi nodun lielgabali.
Sākas parastā cīņu diena.
Bet Dmitrijs Volgins, gvardes vienības snaiperis, nedzird pieaugošo kaujas dārdoņu. Visu pasauli aizēnojusi līksma doma: zvērests izpildīts! Iznīcināts četrsimtais okupants!
Atmiņā ataust arī vēl cita neaizmirstama diena.
Starp nodegušās sādžas apsnigušajiem krāsmatu dūmeņiem parādes ierindā stāv gvardes pulks. Karavīri un komandieri saņem dzimtenes apbalvojumus.
Dziļš klusums. Tikai karoga samts švīkst stiprajā vējā.
Ne visai skaļi, tomēr ta, lai dzirdētu viss pulks, frontes pavēlnieka adjutants nosauc kārtējo uzvārdu: «Staršina Volgins!»
Un maršals piestiprina pie puskažociņa raupjās ādas Zelta Zvaigznes muarē lentīti.
Saviļņojošo tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada devīto maiju Dmitrijs Volgins sagaidīja Vīnē.
Karš bija beidzies, vajadzēja dzīvot tālāk. Ļeņin- grada likās tukša un skumja. Tur nebija un nekad nebūs Iras! Tāpēc Volgins aizbrauca strādāt uz perifēriju.
Toreiz viņš atkal sastapās ar Mihailu Petroviču Severski — Iras brāli. Senā un kara pārtrauktā draudzība atjaunojās.
Severskis strādāja Ārlietu ministrijā. Viņš ieteica Volginam, kas pēc izglītības bija jurists, pāriet diplomātiskajā dienestā. Volgins tam labprāt piekrita. Drīz vien kopā ar savu sievasbrāli viņš aizbrauca uz Franciju.
Ta nu nāve, kas Volginu bija saudzējusi Liela Tēvijas kara frontēs, pārsteidza viņu Parīzē.
Dziļi nopūties, Volgins atvēra acis. Ar izbrīnu viņš ieraudzīja, ka istabā gandrīz pavisam satumsis. Acīmredzot jau pienācis vakars. Tātad viņš ne tikai bija kavējies atmiņās, bet arī gulējis.
Lietus joprojām gurdi grabinājās logu rūtīs.
Volgins pastiepa roku, bet nepiezvanīja, izdzirdis blakusistabā stingrus vīrieša soļus.
Durvis atvērās.
Ienācējs apstājās uz sliekšņa.- Volgins saskatīja tikai tumšu siluetu gaišajā durvju četrstūrī, taču bez pūlēm pazina savu sievasbrāli. Mihails Petrovičs nodomāja, ka slimnieks aizmidzis, paspēra dažus soļus atpakaļ un gribēja aizvērt durvis.
— Es neguļu, Miša! — Volgins iesaucās. — Panāc šurp.
Severskis, klusi soļodams pa mīksto paklāju, pienāca pie gultas.
— Kāpēc tu guli tumsa? — viņš jautaja.
— Tumsa mani netraucē .. . Apsēdies šeit, uz gultas malas. Es tikko atcerējos savu dzīvi. Nekā ievērojama nav, bet nav arī par ko kaunēties. Un nav arī vairs ko nožēlot. Varu mierīgi mirt.. .
— Kas tās par runām! — Mihaila Petroviča balsī ieskanējās nepatika. — Kur tu to ņēmi, ka noteikti mirsi? Ja visi slimnieki mirtu, tad visi cilvēki būtu apmiruši. Es labāk iedegšu gaismu.
Viņš piecēlās un, piegājis pie durvīm, nospieda slēdzi. Istaba kļuva gaiša.
Kad viņš atgriezās pie gultas, slimnieks gulēja ar aizvērtām acīm. Mihails Petrovičs vērīgi palūkojās uz Volgina šausmīgi novājējušo, nomelnējušo seju un smagi nopūtās.
Viņš atcerējās profesora šorīt teiktos vārdus: «Slimnieks nedzīvos ilgāk par trim dienām.» Vecais, pieredzējušais ārsts nebija kļūdījies. Mihails Petrovičs to redzēja arī pats.
Viņš pieliecās un viegli pieskārās rokai, kas atradās virs segas:
— Dima, vai tu guli?
— Nē, — Volgins atvēra acis. — Pasēdi mazliet pie manis.
— Tev tūlīt atnesīs vakariņas, — Mihails Petrovičs apsēdās krēslā. — Vera Andrejevna man teica, ka tu esot sācis gražoties, — viņš gurdi un skumji pasmaidīja.
— Kāpēc tev vajadzīgas laika ziņas? Un kas tā par iedomu ar Eifeļa torni?
Volgins sarauca pieri.
— Tāpat vien, — viņš negribīgi atbildēja. — Nepievērs uzmanību. Vai nu mazums kas ienāk prātā, kad cilvēks neko nedara.