Visapkārt valdīja klusums. Neviens — pat vismazākais troksnītis to nepārtrauca, un viņš skaidri sadzirdēja savus sirdspukstus.
Tā aizritēja stundas, dienas, nedēļas, mēneši. Viņš nemanīja laiku. Tāpat kā agrāk, tas viņam neeksistēja. Parasti viņš atradās dziļā miegā. Pamodies nekustīgi gulēja aizvērtām acīm un domāja.
Domas tagad bija tik skaidras, ka viņš varēja sīkumos atcerēties, kādos apstākļos pirmo reizi bija zaudējis samaņu, un tagad mēģināja gūt skaidrību, kur atrodas.
Kādu brīdi ienāca prātā, ka pēc smaržas var noteikt, vai atrodas mājās vai slimnīcā, taču gaiss bija ļoti tīrs un nekādu smaržu nevarēja sajust.
Nevienu reizi viņš vairs nedzirdēja skaņas.
Nomoda stundas pagāja nevarīgā nekustīgumā. Viņš nevarēja pateikt, cik ilgi pavadījis pilnīgā vientulībā, atrazdamies savu nemierīgo domu varā.
Viens bija skaidrs — pagājis ilgs laiks.
Miegs arvien bija tik dziļš, ka viņš ne reizi nedzirdēja, kā ienāca cilvēki un kā ar viņa nekustīgo ķermeni izdarīja dažādas procedūras. Šai laikā viņš ne reizi nepamodās.
Bet ar katru dienu viņš jutās labāk un labāk. Ja nebūtu nomācošā nekustīguma, varētu domāt, ka viņš ir pavisam vesels, veselāks nekā jebkad agrāk. Viņa ķermenis pilnīgi jūtami pielija ar dzīvību, enerģiju un spēku.
Un tad kādreiz, kad uzmācīgais jautājums: «Kur gan es esmu?» sevišķi stipri nodarbināja domas, bet atbildes, tāpat kā agrāk, nebija, viņš sajuta stipru uzbudinājumu, ar izmisīgām pūlēm centās pakustēties, un pēkšņi, pilnīgi negaidot… atvēra acis.
Pirmajā mirklī viņš pat neapjauta, kas noticis, bet nākamajā saprata …
Viņš neko nepaspēja saskatīt — gaisma sāpīgi iedzēla acīs, bet apziņa vien, ka var redzēt, ka var pēc savas patikas atvērt un aizvērt acis, bija viņam, tik ilgi gulējušam pilnīgā tumsā, liels atvieglojums un prieks.
«Beidzot!» viņš nodomāja.
Dažas minūtes pagaidījis, lai nomierinātos, viņš lēnām un piesardzīgi pavēra plakstus.
Tas izdevās tik viegli, it kā neskaitāmo nesekmīgo mēģinājumu nebūtu bijis.
Sākumā gaisma likās pārāk spilgta, taču viņš piespieda sevi ilgi lūkoties caur puspievērtiem plakstiem, tā ka neko nevarēja saskatīt. Kad acis nedaudz pierada, pavēra plakstus mazliet platāk.
To viņš atkārtoja vairākas reizes, palaikam aizvērdams acis pavisam, lai tās atpūtinātu. Nebija viegli apvaldīt dabisko nepacietību redzēt ātrāk, bet viņš nepadevās kārdinājumam, baidīdamies, ka steiga varētu novest pie pilnīgas neveiksmes.
Beidzot nolēmis, ka mērķis sasniegts un acis pietiekami pieradušas pie gaismas, viņš atļāvās tās pavisam atvērt.
Tas, ko viņš ieraudzīja, izraisīja vislielāko izbrīnu.
2.
Gulēdams ar aizvērtām acīm, nekā neredzēdams un bez panākumiem mēģinādams pacelt nepaklausīgos plakstus, viņš dažreiz bija iztēlojies, kas varētu būt visapkārt.
Viņš bija pārliecināts, ka atrodas pierastos apstākļos.
Bet tagad acis atvērtas.
Kur gan viņš atrodas?
Tūlīt radās šaubas — vai tikai tas nav sapnis? Vai tikai viņš sapnī neskata vairāk nekā dīvaino, pilnīgi nepazīstamo ainu, kas nebija līdzīga nekam agrāk redzētajam? . ..
Guļvieta atgādināja turku dīvānu, bet bez sānu atzveltnēm. Vai šī savādā guļvieta atradās milzīgas, augstas … istabas pašā vidū?
Nē, tā nepavisam neizskatījās pēc istabas.
It kā milzīga koši gaišzila bumba būtu pārgriezta uz pusēm un viena puse novietota uz zemes tā, lai tā veidotu griestus un sienas. Ģeometriski pareizais sfēriskais kupols likās veidots no nepazīstama monolīta materiāla, kas ļoti atgādināja metālu, bet kam nebija metāliskā spīduma.
Grīda, tādā pašā koši gaišzilā krāsā, bija gluda, bet nespīdēja, acīmredzot kupols tajā neatspoguļojās.
Ne mazākās miņas no logiem un durvīm! Izņemot «dīvānu», nekādu citu mēbeļu — istaba bija pilnīgi tukša!
Acis pierada pie gaismas, un tad viņš saprata, ka pēc ilgās pilnīgās tumsas apgaismojums tikai bija licies spilgts.
Nekur nebija manāma ne mazākā ēna. Cik varēja saskatīt, galvu nemaz nepakustinot, priekšmets, uz kura viņš gulēja, nemeta ēnu.
Dažas minūtes uzmanīgi vērojis, slimnieks nolēma, ka gaisma, lai cik tas savādi, laikam plūst no kupola un grīdas. Telpa bija vienlaikus apgaismota no visām pusēm.
Volgina izbrīns pieauga vēl vairāk, kad viņš paskatījās uz to, kas agrāk bija šķitusi sega.
Plats tumšzils pārklājs, krizdams mīkstās krokās, sedza viņu līdz pat krūtīm. Spilvens un guļvietas Virspuse, ko varēja saskatīt zem pleciem, arī bija zili. Uz šī fona viņš redzēja savas krūtis un rokas. Pēc paraduma viņš cerēja ieraudzīt baltus palagus, bet to nebija. Viss bija tumšzils, samtains un saplūdis kopā.
Apģērba nekāda nebija.
Kailās rokas izraisīja jaunas domu straumes. Viņš atcerējās, cik ļoti pēdējā laikā pirms samaņas zaudēšanas bija novājējis. Tagad no vājuma nebija palicis ne miņas. Rokas izskatījās kā veselam cilvēkam, tās klāja vienmērīgs, brūns iedegums, kāda agrāk nebija.
Šķielēdams ar vienu aci, viņš aplūkoja savus plecus un pārliecinājās, ka tie, tāpat kā rokas, ir apbrīnojami pārvērtušies. Atslēgas kauli un plecu locītavas, kas agrāk spiedās ārā no ādas, tagad gandrīz nebija redzami.
Bet, ja nu slimību, kas viņu gandrīz noveda kapā, kaut kādā nesaprotamā veidā bija nomainījusi ziedoša veselība, kāpēc tad viņš nevar kustēties?
Izbrīnu nomainīja satraukums.
Kāpēc viņu tik ilgi atstāj vienu? Kāpēc neviens nenāk? Kas notiks ar viņu turpmāk?
Cilvēkiem, lai kas tie būtu, vajadzētu apjaust, ka «paviljona» iekārtojums (viņš nopriecājās par veiksmīgi atrasto nosaukumu) slimniekam nav saprotams un var viņu satraukt. Ja viņu ārstē, bet tas, bez šaubām, tā ir, tad ārsti nevar ignorēt sava pacienta mieru. Tiem jāatnāk, turklāt pēc iespējas ātrāk.
Ķermeņa nekustīgums kļuva mokošs.
Slimniekam ārkārtīgi gribējās kliegt, pasaukt kādu, taču visi mēģinājumi beidzās ar to, ka caur sakostiem zobiem izdabūja tikko dzirdamu skaņu.
s
Niecīgais rezultāts tomēr viņu iepriecināja gandrīz tāpat kā atgūtā elpošana un redze. Nu bija skaidrs — ja šodien atgriezusies redze, tad rīt atgriezīsies valoda.
Šoreiz viņš ilgi bija pie apziņas un, cik nu ļāva nekustīgais galvas stāvoklis, ar pieaugošu neizpratni aplūkoja dīvaino telpu.
Ļoti drīz viņš pārliecinājās, ka kupols patiešām izstaro gaismu. Vērīgi ielūkojoties, varēja manīt, ka dažreiz tas kļūst gaišāks vai ari mazliet tumšāks nekā iepriekš. Pār «griestu» un «sienu» gludo, it kā ar plānu stiklu pārklāto virsmu pārskrēja dzirkstoši punkti vai tikko jaušamas, nespodras joslas.
Kādreiz, kad gandrīz kupola centrā sevišķi spoži iedzirkstīja mazai zvaigznītei līdzīgs punkts, viņš ieraudzīja uz grīdas tā atspīdumu.
Tātad grīda tikai likās matēta.
Acis, tikko atguvušas redzes spēju, nogura un sāka sāpēt. Viņš tās aizvēra.
Bet noslēpumainā telpa joprojām rēgojās arī aizvērtu acu priekšā, satraukdama un izraisīdama nemieru ar savu absolūto neizprotamību.
Kur viņš atrodas?
Atkal uzradās jautājums, kas tik bieži bija aizņēmis prātu. Un, lai gan viņš beidzot ieraudzīja savu apkārtni, tas neviesa skaidrību, bet, gluži otrādi, samulsināja vēl vairāk.