«Paviljons» bija tik dīvains, tik atšķirīgs no visa agrāk redzētā, ka neviļus radās doma, vai tikai viņš nesapņo, vai tikai tā nav slimības dezorganizēto smadzeņu halucinācija.
Viņš pat nopriecājās par «izskaidrojumu» un steigšus atvēra acis, gandrīz pārliecināts, ka vairs neieraudzīs fantastisko un neizprotamo kupolu, ka visapkārt būs ierastais, labi pazīstamais iekārtojums.
Tomēr nekas nebija mainījies.
Tāpat kā iepriekš, viņu apņēma «griestu» ģeometriski pareizās sfēriskās virsmas gaišzilais mirdzums. Ne sienu, ne durvju, ne logu!
Nevis sapnis, nevis halucinācija, bet reāla un neapšaubāma īstenība . . .
«Tomēr,» viņš nezin kāpēc nodomāja, «durvīm jābūt. Kāds taču nāca pie manis. Iespējams, ka tās atrodas aizmugurē, tur, kur es nevaru redzēt.»
Vairākas reizes viņš klusi atkārtoja šo frāzi, mierinādams sevi ar domām, ka kāds jau nāca pie viņa, tātad nāks atkal. Viņš nav viens, visapkārt ir cilvēki. Viņi, protams, zina, ko nozīmē viss apkārtējais, un izskaidros to, kad pienāks laiks . . .
Kaut tas notiktu ātrāk!
Un viņš nepacietīgi klausījās, gaidīdams soļus, kurus kādreiz jau bija dzirdējis.
Tomēr viss palika klusu, tik klusu, ka satrauktā sirds likās pukstam, skaļi kā sienas pulkstenis, kas atradās viņa dzīvoklī kopš neatminamiem laikiem un tā vienmērīgā tikšķēšana bija nesaraujami saistīta ar bērnības atmiņām.
Neviens nenāca.
Laiks ritēja bez kādām pārmaiņām. Daudzreiz viņš iemiga un atkal pamodās, lai turpinātu gaidīt bez panākumiem.
Visapkārt viss likās nekustīgi sastindzis uz mūžīgiem laikiem. Vienīgi tikko manāmas gaismas svārstības kupolā, tajā uzliesmojošās dzirkstis liecināja, ka tur, aiz paviljona sienām, eksistē kustība un dzīvība.
Pamazām viņu pārņēma izmisums. Cik ilgi vēl būs jāgaida mokošā vientulībā?
Beidzot taču vajadzēja atnākt cilvēkiem un atnest viņam kaut paēst.
«Bet kā mani var paēdināt,» viņš nodomāja, «ja es nespēju pakustināt lūpas? Laikam ēdina mākslīgi.»
Tas, ka viņu kaut kā baro, bija skaidrs gan pēc ārējā izskata, gan tāpēc, ka viņš nejuta izsalkumu.
«Es neparko vairs neiemigšu,» viņš reiz nolēma. «Gaidīšu atnākam cilvēkus. Lai tur vai kas, bet man kāds jāredz.»
Cik ilgi vajadzēs gaidīt? To viņš nezināja.
Taču viņam neatlika nekas cits kā pacietīgi gaidīt nezināmo brīdi. Viņš bija pavisam bezpalīdzīgs un nekādi nespēja ietekmēt apkārtni, nevarēja to pārveidot pēc sava prāta. Skaidrs, ka viņš bija pilnīgi atkarīgs no svešajiem cilvēkiem, kuri viņu ārstēja ar kaut kādiem neparastiem paņēmieniem. Nebija zināms, kad tie uzskatīs par vajadzīgu atnākt. Varbūt tie tīšām gaidīja, lai slimnieks iemieg, novērodami viņu no kaut kurienes, visdrīzāk no aizmugures.
Šoreiz viņš ilgi cīnījās ar miegu, nolēmis savu nodomu piepildīt, taču beigu beigās tomēr iemiga, nevienu nesagaidījis.
Atvēris acis, viņš ieraudzīja to pašu telpu, bet tūlīt arī saprata, ka notikušas krasas pārmaiņas.
Grīda un kupols, kas tik ilgu laiku šķita koši gaišzils (viņš bija pārliecināts, ka tā ir to parastā,
pastāvīgā krāsa), bija kaut kādā nesaprotamā veidā kļuvis pienbalts, un «paviljonā» likās daudz gaišāks.
Tas vēl nebija viss. Zilais pārklājs, zem kura viņš gulēja, un zilais spilvens bija nomainīts ar baltu. Tādā pašā krāsā tagad likās arī guļvietas virsma.
Viss bija kļuvis balts kā tikko uzkritis sniegs, tikai viņa paša ķermenis palicis tāds pats — zeltaini brūns.
Viņš vēl nebija paguvis pilnīgi apjaust notikušo pārmaiņu, kad izdzirda vāju, bet pavisam skaidru skaņu, — tieši tā, it kā tālumā būtu nošķindis zvaniņš.
Viņš tūlīt pazina šo skaņu, to pašu, ko bija dzirdējis, kad vēl gulēja ar aizvērtām acīm, — skaņu, kas viņu atgrieza dzīvē un ko viņš cītīgi pūlējās atcerēties. Šī bija tā pati skaņa, pēc kuras otro reizi atskanēja soļi.
Beidzot tomēr!
Tūlīt viņš visu uzzinās!
Un tieši viņam iepretī kupola apakšējā daļa pēkšņi atvērās, veidodama ieeju. Telpā kāds ienāca. Siena aiz ienācēja tūlīt sakļāvās, bet slimnieka acīs no ārienes paguva iespīdēt spoža gaisma, tik žilbinoša, ka acis pašas no sevis aizvērās.
Un atkal, tāpat kā tajā senajā dienā, viņš izdzirda tuvojamies soļus. Gluži tāpat kā toreiz!
Nē, šoreiz viņš nezaudēs samaņu!
Slimnieks atvēra acis.
Ienācējs stāvēja pāris soļu atstatumā.
Vienā mirklī gulošais paguva aplūkot savu viesi, pareizāk sakot, namatēvu, no galvas līdz kājām.
Viņš nevis izjuta atvieglojumu, ka piepildījusies
ilgotā vēlēšanās un beidzot atnācis otrs cilvēks, bet gan pēkšņu nemieru.
Visā ienācēja izskatā un augumā, katrā sejas vaibstā, katrā neparastā apģērba detaļā gulošais saskatīja kaut ko svešu. Viņš uzreiz ar visu savu būtību, ar katru ķermeņa šūnu sajuta, ka nepazīstamais ir pilnīgi svešs, ka šai būtnei, kam piemīt visas parasta cilvēkā ārējās pazīmes, nav ar viņu pašu nekā kopēja, ka viņi ir pilnīgi atšķirīgi, tāpat kā atšķirīgiem vajadzētu būt dažādu planētu iedzīvotājiem.
Nepazīstamais bija ļoti liela auguma, ar spēcīgu atlētisku stāvu. Uz pleciem, kas būtu Herkulesa cienīgi, atradās galva, kas gulētājam pirmajā mirklī šķita gandrīz vai pusotras reizes lielākā nekā parastam cilvēkam. Vēlāk viņš saprata, ka tā ir tikai proporcionāla nepazīstamā augumam.
Iedegušajai sejai bija tik pareizi un skaisti vaibsti, ka radās pat kaut kāds nedabiskuma iespaids, it kā tā būtu klasiskas statujas, nevis dzīva cilvēka seja.
Mati bija īsi apgriezti. Zods un augšlūpa gludi noskūti, bet varbūt uz tiem vispār neauga bārda.
Visneparastākais bija apģērbs. Tas atgādināja tērpu, kādu eiropieši valkā tropos, un acīmredzot bija šūts no plāna un viegla auduma. Krekls, īsām piedurknēm un bez apkaklītes, atsedza kaklu un spēcīgās, muskuļainās rokas. Vidukli cieši apņēma ļoti plata josta. Bikses tik tikko sniedzās līdz ceļgaliem.
Šis tērps dīvainā veidā harmonēja ar neparastā cilvēka vareno augumu. Grūti bija viņu iedomāties citādā apģērbā. Tik dabiski cilvēkam piestāv tautas tērps. No pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka ienācējs pie tā pieradis.
Ikviena kustība neapšaubāmi kaut kā tikko manāmi atšķīrās no parasto cilvēku kustībām — to vingrums un precizitāte atgādināja meža zvēru kustības, un tai pašā laikā tās bija graciozas un sportiskas.
Visu to gulošais saskatīja vienas divu sekunžu laikā. Tādos mirkļos smadzenes strādā neparasti ātri un precīzi.
. . . Ieraudzījis slimā aizvērtās acis, nepazīstamais nedroši apstājās. Bet, kad gulošais atvēra acis, svešinieks priecīgi iesaucās, steigšus pienāca klāt un noliecās pār guļvietu.
Viņa iedegusi seja mazliet nobāla.
Gandrīz veselu minūti viņš vērīgi lūkojās slimnieka acīs. Šajās acīs, tumšās un dziļās, bija sastindzis mēms jautājums.
Nepazīstamais saprata.
Viņš noliecās vēl zemāk un jautāja krievu valodā, bet ar kaut kādu savādu akcentu:
— Vai jūs mani redzat?
Slimā lūpas nodrebēja, un caur tām izlauzās tikko dzirdama skaņa.
— Jūs mani dzirdat, bet nevarat atbildēt. Bet kustināt plakstiņus jūs varat. Aizveriet acis, ja jūs mani redzat.
Slimā plakstiņi uz mirkli sakļāvās.
Nepazīstamais izslējās taisni. Viņa seja nobāla vēl vairāk, dūres drudžaini sažņaudzās, it kā/viņš tādējādi censtos apvaldīt augošo saviļņojumu. Pāris minūtes viņš smagi elpoja. Tad, acīmredzot mazliet nomierinājies, atkal noliecās pār slimo.