— Es jums uzdošu dažus jautājumus, — ienācējs teica. Pat viņa balss atšķīrās no visu to cilvēku bal
sīm, kuras slimajam bija nācies dzirdēt. — Jūs man atbildēsiet ar acīm. Ja gribēsiet teikt «jā», pamirkšķiniet vienu reizi, bet, ja gribēsiet teikt «nē», — divas reizes. Jūs mani sapratāt?
«Jā,» — acis atbildēja.
— Vai jūsu redze ir pilnīgi normāla?
«Jā.»
— Bet dzirde?
«Jā.»
— Vai jūs varat pakustināt mēli?
«Nē.»
— Vai jūs varat pakustināt roku?
«Nē.»
— Bet kāju?
«Nē.»
—- Vai jūs jūtat kaut kur sāpes?
«Nē.»
— Vai jūs jūtat izsalkumu?
«Nē.»
— Bet slāpes?
«Nē.»
— Vai jūs jūtat kaut kādas neērtības?
«Nē.»
Iestājās neliels klusuma brīdis. Nepazīstamais sarauca uzacis un iegrima domās. Gulošais raudzījās viņā, gaidīdams citus jautājumus, bet vēl vairāk — paskaidrojumus. Ļoti mokoši bija tas, ka viņš pats nevarēja jautāt.
— Vai jums ir atgriezusies atmiņa? — nepazīstamais atkal jautāja, tāpat kā agrāk noliecies pār guļvietu, it kā neuzticēdamies slimā dzirdei. — Vai jūs atceraties savu dzīvi?
«Jā.»
— Pilnīgi skaidri? -
«Jā.»
— Vai jūs zināt, kur atrodaties?
Beidzot bija uzdots jautājums, kuru ar tādu nepacietību gaidīja slimais^
«Nē . . . nē … nē!» Atrā acu mirkšķināšana pateica vairāk nekā vārdi.
— Jūs nezināt, kur atrodaties un kāpēc. Vai jūs to gribat zināt?
«Jā.»
— Jūs to uzzināsiet, tikai ne tūlīt, bet mazliet vēlāk. Tagad es to nevaru teikt, jo tas jums būs kaitīgi. Jūs esat pie draugiem. Viņi jūs mīl un gaida, kad varēsiet piebiedroties. Pacietieties vēl mazlietiņ, un viss jums kļūs skaidrs. Nebaidieties. Nedomājiet par tām dīvainībām, kas ar jums notikušas un var vēl notikt. Viss ar laiku noskaidrosies. Jūs redzat un dzirdat, jūs esat atguvis atmiņu, bet smadzenes vēl nav pilnīgi atbrīvojušās no .. . bezsamaņas stāvokļa sekām. Tāpēc jūs vēl nevarat kustēties. Bet tas nevilksies ilgi. Mēs nedomājām, ka tā notiks, un man ļoti žēl, ka esat atguvis samaņu, pirms ārstēšanās process vēl nav beidzies. Tas jums radīs dažas neērtības, bet tur, diemžēl, neko nevar darīt. Cerēsim, ka šīs neērtības drīz beigsies. Jūs ātri atveseļojaties, tāpēc drīz vien būsiet pavisam vesels. Vai sapratāt visu, ko es teicu?
«Jā.»
— Es tūlīt no jums aiziešu. Ārstēšanās procesu nedrīkst uz ilgu laiku pārtraukt, bet, kad es esmu šeit, tas jādara. Viss, kas derīgs jums, ir kaitīgs man. Mēs jūs patlaban ārstējam ar apstarošanu. Nebrīnieties, ka sienu un grīdas krāsa mainās. Tās tiek ap
gaismotas no ārpuses jums nepieciešamajā elektromagnētisko viļņu secībā. Vislabāk būtu, ja jūs iemigtu. Pēc noteikta laika es atkal ieradīšos pie jums. — Ienācēja lielā roka ar neparasti gariem, smalkiem un lokaniem pirkstiem (nekad nevienam slimnieks nebija redzējis tādas rokas) maigi pieskārās viņa plecam. — Vai jums nekas nesagādā neērtības? — viņš atkal iejautājās. Acīmredzot šī doma viņu sevišķi satrauca.
«Nē.»
— Vai jūs tagad esat mierīgs?
Slimajam ļoti ļoti gribējās atbildēt «nē», viņš nav mierīgs un nevar būt mierīgs, kamēr neuzzinās, kas šī par dīvainu telpu un kas ir viņa ne mazāk dīvainais namatēvs. Bet viņš nevarēja neko jautāt, nevarēja prasīt paskaidrojumus un atbildi.
«Jā, es esmu mierīgs,» acis atbildēja.
— Palieciet sveiks uz neilgu laiku. Kad es atkal atnākšu, jūs jutīsieties vēl labāk nekā pašlaik, un mēs parunāsimies ilgāk.
Viņš pasmaidīja (pamirdzēja nevainojamu zobu rinda), noglāstīja slimā roku un lēnām virzījās uz sienas pusi. Likās, viņam ļoti negribējās tik ātri aiziet. Un tiešām, paspēris tikai dažus soļus, viņš apstājās, gluži kā šaubīdamies, un atgriezās atpakaļ.
— Man jums ir viens jautājums, — viņš teica redzami satraukts. — Ļoti svarīgs mums visiem. Man negribētos atlikt tā noskaidrošanu. Ja esat pilnīgi atguvis atmiņu, vai jūs atceraties, kā jūs sauc?
«Nu, protams,» slimajam gribējās atbildēt, bet viņš varēja tikai lēnām aizvērt acis:
«Jā.»
-— Jūs man savu vārdu nevarat nosaukt, bet eš pats jums nosaukšu kādu, visticamāko. Mums ir hipotēze … tiesa, tā ir gandrīz ticama, bet tomēr … Visa planēta gaida šā noslēpuma atrisinājumu, — viņš apklusa, it kā sakopodams spēkus, lai varētu izteikt savu jautājumu. Pēc tam lēnām, pa balsienam izrunāja: — Dmitrijs Volgins?
Slimnieka acis atbildēja: «Jā.»
3.
Atveseļošanās norisa arvien straujāk. Katru dienu Volgina ķermenī notika jūtamas pārmaiņas.
Viņš jau varēja, tiesa, ar pūlēm un ne gluži brīvi, kustināt rokas un kājas. Mēle vēl īsti neklausīja, taču vārdi skanēja pietiekami skaidri, lai būtu saprotami.
Vēl arvien vajadzēja gulēt gandrīz nekustīgi. Organisms fiziski nefunkcionēja — Volginam neko nedeva ēst, bet izsalkumu un slāpes viņš nejuta.
Vairākas reizes ķermenī ievadīja kaut kādu gaišu, acīmredzot barojošu šķidrumu, un viņš. pamanīja, ka kļūst spēcīgāks un pilnīgāks. Cilvēki, kas Volginu aprūpēja, tagad negaidīja, kamēr viņš iemigs, bet nāca iekšā arī nomoda laikā. Tie veica ar viņa ķermeni dažādas pilnīgi nesaprotamas, bet īslaicīgas un nesāpīgas procedūras.
Taču pa lielākai daļai Volgins gulēja viens, un uz viņu iedarbojās gaisma, kas lēnām un pamazām mainīja nokrāsu.
Sākumā Volgins šīm skaistajām krāsu pārejām sekoja ar ziņkāri, bet vēlāk pierada un nepievērsa tām uzmanību.
Bija ļoti garlaicīgi. Vajadzēja nekustīgi gulēt un domāt. Cita nekā nebija ko darīt. Lūgumam iedot grāmatu sekoja atbilde, ka tas pagaidām ir pilnīgi neiespējami.
Viss, kas bija ar viņu noticis kopš atmošanās no nesamaņas, palika Volginam noslēpums. Sarunas ar cilvēku, kuru viņš ieraudzīja pirmo, bija īsas un samērā retas.
Volgins jau zināja, ka nepazīstamo sauc par Lūciju.
Šis dīvainais vārds, kas uzvedināja atmiņā seno Romu, pārsteidza Volginu, bet pēc tam izrādījās, ka arī citiem cilvēkiem te bija ne mazāk dīvaini vārdi. Vienu no viņiem sauca par Cēziju, otru par Jo.[1]kopā ar viņiem nāca divi jauni cilvēki ar parastiem, Volginam labi pazīstamiem vārdiem — Sergejs un Vladilens.
Uz jautājumu, kāda ir šo cilvēku tautība, Lūcijs smaidīdams atbildēja, ka visi esot krievi, taču savstarpēji viņi sarunājās valodā, ko Volgins saprata ar lielām grūtībām. Pamatā tai, bez šaubām, bija krievu valoda, taču gandrīz puse vārdu nebija pazīstama, kaut arī viņš tajos saklausīja atsevišķas ieskaņas no citām pazīstamām valodām.
Tikai Lūcijs vienīgais sarunājās ar Volginu parastajā krievu valodā, taču ar manāmu akcentu, kura izcelsmi Volgins nevarēja uztvert.
Viņš nespēja ticēt, ka tie ir viņa tautieši. Šo cilvēku ārējais izskats liecināja pilnīgi pretējo. Tāpat kā Lūcijs, viņi visi nepavisam neatgādināja parastos divdesmitā gadsimta cilvēkus. Viņu varenās figūras, lielās galvas, neparasti pareizie sejas vaibsti, augums, kustības — viss bija citāds nekā tiem, ko Volgins bija redzējis agrāk.
Viņš neizpratnē jautāja sev, no kurienes radušies- šie milži? Kur tie bijuši līdz šim, ja viņš ne tikai nav ticies ar tādiem, bet pat nav dzirdējis par tiem? Šeit slēpās neatrisināma mīkla, jo Lūcijs acīm redzami izvairījās no jebkādiem paskaidrojumiem. Radās iespaids, ka viņš gluži vienkārši baidās no Volgina jautājumiem. Bet kāpēc viņam jābaidās?