Izņemot Jo, visi cilvēki, ar ko Volginam iznāca saskare, acīmredzot bija jauni, bet, kad Volgins kādreiz iejautājās, cik viņiem gadu, Lūcijs atkal izvairījās no tiešas atbildes, pateikdams tikai to, ka viņi neesot tik jauni, kā izskatoties.
Jo bija sirmgalvis, vēl stiprs un spēka pilns, bet ar pilnīgi baltu galvu un dziļām grumbām pierē un uz vaigiem. Augumā viņš bija garāks par visiem pārējiem, un Volgins jutās jocīgi, redzot pie gultas stāvošā cilvēka galvu divu metru attālumā no sevis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pats Volgins gulēja nevis uz grīdas, bet apmēram uz četrdesmit piecdesmit centimetru augsta «dīvāna».
Acīmredzot Jo bija slavens ārsts, jo, viņam izmeklējot Volginu, Lūcijs un visi pārējie ar lielu uzmanību un dziļu cieņu klausījās sirmgalvja vārdos. Taču galvenais Volgina ārsts bija nevis Jo, bet Lūcijs. Tas Volginam kļuva pilnīgi skaidrs dažas dienas pēc iepazīšanās.
Pamazām viņš sāka pierast pie noslēpumaino cilvēku neparastās ārienes un savdabīgā apģērba, un to ārējais izskats Volginā vairs neizraisīja izbrīnu un ziņkāri.
Viņu savstarpējās sarunās un arī attieksmē pret sevi Volginu nepatīkami pārsteidza tas, ka viņi nekad nelietoja vārdu «biedrs», saukdami cits citu vārdā, bet viņu pašu par Dmitriju.
Kādreiz Volgins jautāja Lūcijam, kāds viņam uzvārds, bet Lūcijs it kā apjuka un neatbildēja nekā.
Tas, ka viņu leksikā trūka vārda «biedrs», Volginu satrauca, un viņš tieši pajautāja Lūcijam, kāpēc viņi, būdami krievi, nelieto šo uzrunu.
Jautājums Lūciju acīmredzot pārsteidza, jo viņš brīdi padomāja, pirms sniedza atbildi.
— Mēs visi, — viņš beidzot teica, — esam tuvi draugi un tāpēc uzrunājam cits citu vārdā. Arī jūs mēs mīlam kā sev tuvu cilvēku.
Atbilde bija ticama, taču Volgins redzēja, ka viņu māna, kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ nevēloties teikt taisnību. Aiz tā visa kaut kas slēpās. Vēl varēja noticēt, ka Lūcijs un viņa jaunie draugi uzrunā cits citu vārdā, draudzības jūtu mudināti, taču attiecībā pret veco Jo tas likās savādi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi visi uzrunāja cits citu ar «jūs».
Pieklājības dēļ Volgins izlikās, ka noticējis, un tikai pajautāja, kādā zemē atrodas. Lūcijs nekavējoties atbildēja, ka Padomju Savienībā, bet Volgins pamanīja, ka Vladilens, kas tajā brīdī atradās paviljonā, izdzirdis šādu atbildi, ziņkārīgi atskatījās.
Tas viss bija pietiekami dīvaini, lai modinātu nemieru.
Drīz vien notika vēl dīvaināka saruna.
— Tātad mani atveda šurp no Parīzes? — Volgins jautāja, kad Lūcijs kādreiz bija atnācis pie viņa viens. — Vai tiešām es tik ilgi atrados nesamaņas stāvoklī, ka pat nejutu pārvešanu?
Viņš redzēja, ka Lūcijs galīgi apjuka.
— Jūs ļoti ilgi neatguvāt samaņu, lai gan tika darīts viss iespējamais — viņš atbildēja.
— Kur tagad atrodas mans draugs un kolēģis Mihails Petrovičs Severskis? — Volgins vaicāja.
— Mihails …
— Petrovičs, — Volgins piebilda. — Severskis. PSRS Ārlietu ministrijas darbinieks, mūsu vēstniecības pirmais sekretārs Francijā.
— Viņa šeit nav, — Lūcijs atbildēja.
Pēkšņi Lūcijs kļuva steidzīgs un teica, ka nepieciešams atjaunot apstarošanu. Procesu nedrīkstot pārtraukt uz pārāk ilgu laiku.
— Šo sarunu mēs pabeigsim vēlāk, — Lūcijs paskaidroja, bet viņa acīs Volgins pamanīja mulsumu un apjukumu. — Mēģiniet aizmigt.
— Labi, — Volgins atbildēja.
Palicis viens, viņš iegrima dziļās pārdomās. Lūcija atbildes, tā nepārprotamais apjukums, steiga, ar kādu tika pārtraukta saruna, liecināja, ka Volgina jautājumi bija negaidīti un sarunu biedrs nezināja, kā uz tiem atbildēt. Lūcijam acīmredzot nebija ne jausmas, kas ir Severskis, un tas bija visdīvainākais. Mihails taču nevarēja neinteresēties par Volgina veselību. Nē, viņam vajadzēja izjautāt ārstus, un Lūcijs nevarēja nezināt Severska vārdu. Bet tomēr … Kā lai izskaidro dīvainības, kas sekoja cita citai?
Nākamajās dienās Volgins nejautāja neko. Lūcija acīs viņš redzēja saspringtas gaidas un pat neslēptas bailes. Volgins negribēja sagādāt nepatikšanas savam ārstam, kuru bija gandrīz vai iemīlējis tā rūpības un sirsnības dēļ.
Viņš nolēma, un šis lēmums bija pats prātīgākais, ka visiem noslēpumiem agri vai vēlu tik un tā jāatklājas.
Volgins redzēja un saprata, ka pamošanos no miega, kas bija saistīts ar viņa slimību, tin kāds noslēpums, ko pagaidām negrib atklāt. Bez šaubām, tam bija nopietni iemesli. Kaut gan viņš tos nezināja, tomēr nolēma pakļauties cilvēkiem, kas tik sekmīgi bija viņu ārstējuši un, kā Volgins bija pilnīgi pārliecināts, glābuši viņam dzīvību.
Viņš visu gribēja saprast pats.
Ilgajās piespiestās vientulības stundās Volgins centās sasaistīt vienkopus atsevišķos noslēpumainos notikumus, kas bija risinājušies, viņam uzturoties šai kupolveida paviljonā, bet neko sakarīgu un pat daļēji ticamu nevarēja izdomāt.
Reizēm viņš atkal sāka šaubīties, vai viss notiekošais tiešām ir īstenība. Vai tas tikai nav viņa slimīgās fantāzijas auglis? Kad Volgins izteica Lūcijam šaubas par savām spriešanas spējām, tas tikai iesmējās un, laipni noglāstījis viņam plecu, sacīja, ka ar laiku viņš noteikti pārliecināšoties par visa notiekošā realitāti.
Sevišķi bieži Vglgins domās apstājās pie mīklainās frāzes, kuru Lūcijs bija izteicis viņu pirmās sarunas laikā. Viņš labi atcerējās to: «Mums ir hipotēze . .. tiesa, tā ir gandrīz ticama, tomēr. .. visa planēta gaida šā noslēpuma atrisinājumu.»
Ko varēja nozīmēt šie vārdi?
Kāda planēta? Acīmredzot Zeme! Viņš taču nevarēja nokļūt uz citas . . .
Volgins lā sapinās savos prātojumos, ka sāka pieļaut pat tamlīdzīgu fantastisku iespēju, taču tieši jautāt par to Lūcijam šķita pārāk muļķīgi. Tomēr viņš nevarēja atturēties un, kad pie viņa guļvietas kārtējai nesaprotamai procedūrai novietoja kādu pavisam savādu aparātu vai mašīnu, it kā jokodams pajautāja.
Lūcijs acīmredzot joku nesaprata un nopietni atbildēja:
— Uz Zemes.
To viņš pateica tādā tonī, it kā uzskatītu Volgina jautājumu par pilnīgi dabisku.
«Visa planēta gaida noslēpuma atrisinājumu . . .»
Noslēpums, kas saistīts ar viņa vārdu. Kāpēc tieši vārds varēja tā interesēt visu planētu? Kas izraisījis tik ārkārtīgu visas Zemes interesi par viņu — Volginu?
Uz šo jautājumu viņš nerada atbildi.
Reiz Volgins atcerējās, ka bija lasījis angļu rakstnieka Velsa romānu «Kad pamostas guļošais», kur tika aprakstīts, kā cilvēks, kas nogulējis divus vai trīs gadsimtus, pamodies, būdams Zemes valdnieks, kuram piederējis viss, kas uz tās atrodas. Romāna varonis bija gulējis letarģiskajā miegā.
Varbūt arī ar viņu, Volginu, bija noticis kaut kas tamlīdzīgs?
Un tūlīt pat no atmiņas dzīlēm uzpeldēja seni notikumi. Pašā slimības sākumā sarunā ar vecu Parīzes ārstu Volgins bija jautājis, kas ir letarģija un cik ilgi tā var turpināties. Profesors toreiz bija atbildējis, ka letarģiskais miegs nevar būt pārāk ilgs un, ja aizmigušais nepamostas, pāriet nāvē.
Bet Volgina «letarģija», ja tāda tiešām bijusi, vil- kusies ļoti ilgi. Citādi nevarēja izskaidrot visas pārsteidzošās pārmaiņas, sākot ar cilvēku ārējo izskatu, it kā tie piederētu pie līdz šim nezināmas «piektās» rases, ar viņu apģērbu, nesaprotamo «krievu valodu» un beidzot ar «paviljona» arhitektūru un ārstēšanas paņēmieniem. Viss liecināja, ka Volgins atrodas pilnīgi citā pasaulē.