Bremzēšana sagādāja Volginam dažus nepatīkamus mirkļus. Ķermenis atdalījās no sēdekļa, gar acīm saplūda varavīksnes krāsu migla.
Droši vien viņš uz brīdi bija zaudējis samaņu, jo neatcerējās, kad beidzās bremzēšana.
«Vai tiešām ar tagadējās tehnikas līdzekļiem nevarēja panākt, lai darba kuģi būtu ērtāki?» Volgins nodomāja. «Tādas pārslodzes cilvēkam ir kaitīgas.»
Bet viņš tūdaļ arī aptvēra, ka tagadējo cilvēku veselība ir tāda, ka pārslodzes tiem acīmredzot nekaitē. Likās, ka Kerijs, Vladimirs un Čārlijs nejūt nekādas neērtības un, visticamāk, pat nepievērš uzmanību tam, ka kuģis bremzē. Volgins atcerējās, kā viņi izturējās starta laika un pēc tam, kad kuģis attīstīja arvien lielāku ātrumu, bet viņš pats gulēja, nespēdams pakustēties; viņš pieķērās šai domai.
«Ja jau tā,» Volgins domāja, «tad viņiem ir prātā nevar ienākt, ka man tas sagādā grūtības. Būtu Lūcijs kopā ar mums, viņš nebūtu man ļāvis piedalīties šai lidojumā.»
— Sākam! — atskanēja Ērika balss.
Tūlīt pat no abiem kuģiem izšāvās garas, tievas gaismas strēles. Tālu priekšā tās saplūda vienā
punktā, un Volginam likās, ka viņš tur redz nelielu klints gabalu. Tas strauji tuvojās.
Tas arī bija atrastais asteroīds.
Kuģa iekšienē atskanēja spēcīga dūkoņa.
Pirmajos mirkļos it kā nekas nemainījās. Kuģi lidoja klints gabalam pretī tik lielā ātrumā, ka šķita, nupat tie sadursies.
Milzīgais akmens jau bija skaidri redzams.
Bet ar to notika kaut kas dīvains. Tā virsmas stingrās līnijās salīgojās, izplūzdamas viļņos. Acu priekšā akmens zaudēja iepriekšējo formu, izplūda, kļuva blāvs, it kā granīts (vai metāls) pārvērstos šķidrumā. Prožektoru staru kūļi tagad šķēla līgojošos masu gluži kā brūnganu ūdeni vai gāzi.
Šā skata aizrauts, Volgins ar visu ķermeni padevās uz priekšu.
Asteroīds, kam nebija vairs nekā kopēja ar iepriekšējo, strauji virzījās tieši virsū kuģim. Bet vēl straujāk viela, no kā asteroīds sastāvēja, pārvērtās retinātā gāzē, kas tagad mirdzēja zaļganā krāsā.
Dažas sekundes — un H-76 izšāvās cauri šim mākonim, aiztraukdams izplatījumā tā lēverus.
— Trīsdesmit astotais! — Kerijs sacīja.
— Bet mums septiņdesmit piektais, — Ēriks atbildēja.
— Nekas! — pavisam zēniskā tonī teica Čārlijs.
— Mēs jūs panāksim.
Šī frāze Volginā uzvēdīja kaut ko aizmirstu, bet labi pazīstamu.
— Vai patika? — viņš izdzirda Vtorova balsi.
— Vai nav tiesa, lieliski?
— Interesanti! — Volgins atbildēja. — Bet pārāk vienkārši.
Kerijs pasmaidīja.
— Atgriežos savā vietā, — Ēriks paziņoja. — Uz redzēšanos! Veiksmīgas medības!
Un PĪ-80 siluets izzuda izplatījumā.
Kerijs un Čārlijs atkal noliecās pār ekrānu, raudzī- dāmies tajā ar tikpat saspringtu uzmanību. Viņu mednieku kaisme ar šo uzvaru vēl acīmredzot nebija apmierināta.
Kuģis atkal sāka palielināt ātrumu, taču tas notika tikko manāmi, vienkārši radās parastais svars, kā uz Zemes, kad nav aplikta antigravitācijas josta.
— Mēs esam tuvu mērķim, — Vladimirs atbildēja uz Volgina jautājumu. — Pie 0-277 vajadzēs gandrīz pavisam apstāties. Nav jēgas attīstīt pilnu ātrumu.
— Bet vai mēs neatpaliksim no pārējiem?
— Tam nav nozīmes. Nokļūsim tur mazliet vēlāk.
— Vai ir izredzes sastapt vēl kādu akmeni? — Volgins jautāja.
— Mazas, — Kerijs neapmierināti atbildēja. — Mēs atrodamies pie ārējās, pareizāk sakot, pie iekšējās asteroīdu joslas malas, skaitot no Saules. Asteroīdu ir daudz tur tālāk, tuvāk pie Jupitera orbītas.
— Bet Ēriks taču novēlēja jums veiksmīgas medības.
— Vai tad jūs nedzirdējāt, kādā tonī viņš to teica? Ēriks labi zina, ka šāsdienas gadījums ir rets gadījums. Bet viņam jau ir asa mēle.
— Vai jūs savā starpā sacenšaties?
— Protams. Katra komanda cenšas iznīcināt pēc iespējas vairāk asteroīdu.
«Bet viņi taču nesaņem par to nekādas prēmijas,» Volgins nodomāja. «Tā nu ir īsta sacensība.»
— Kāpēc gan tādā gadījumā, — viņš jautāja, — jūs
saucāt Ēriku palīgā? Būtu rīkojušies vieni paši, tagad jums būtu trīsdesmit astoņi, bet viņiem septiņdesmit četri, nevis septiņdesmit pieci.
— Tā nedrīkst, — Čārlijs teica. — Mēs būtu aizkavējuši visu eskadriļu. Vienam kuģim vajadzīgs daudz ilgāks laiks. Taču, jāatzīstas, mēs negribējām aicināt H-80. Kerijs aicināja Molibdenu, un jūs dzirdējāt, ka viņš nevarēja mums palīdzēt. Ērika komanda mūsu eskadriļā ir vislabākā. Neviens kuģis nav iznīcinājis vairāk par četrdesmit asteroīdiem, bet viņi otrtik. Taču es teicu un atkal atkārtoju — mēs viņus panāksim. f
— Jāpiebilst: «… un pārspēsim,» — Volgins iesmējās. — Manā laikā teica tā.
2.
Mazās planētas milzīgais, gandrīz regulārais sfēriskais ķermenis ar līkloču kontūrām karājās telpā piecpadsmit divdesmit kilometru atstatumā no Pi-76, kas lēnām tam tuvojās, lai ieņemtu savu vietu ierindā.
G>-277, līdzīgi milzīgam kalnam, blāvi mirdzēja tālās Saules staros. Bezgalībā grūti noteikt apmērus, tos nav ar ko salīdzināt, tāpēc asteroīds šķita daudz lielāks, nekā bija īstenībā. Likās neticami, ka salīdzinājumā ar to maziņie darba kuģi spēs tikt galā ar šo drausmīgo masu.
— Vai tiešām arī šis tiks izkliedēts tāpat kā tas akmens? — Volgins jautāja.
— Vai tad jūs aizmirsāt? — Kerijs atbildēja. — Atcerieties, raķetoplānā jums paskaidroja, ka mēs asteroīdu pilnīgi neiznīcināsim. Mēs tikai nolobīsim tā virsējo slāni, apmēram viena vai pusotra kilometra dziļumā. Piešķirsim asteroīdam regulāru sfērisku formu, bet pēc tam pavājināsim Saules gravitācijas spēka ietekmi uz to. Un 0-277 no asteroīdu pirmās joslas pārvietosies uz otro, aiz Plutona orbītas.
— Bet vai tas nesastaps ceļā kādu no lielajām planētām?
— Ja arī sastaps, nav liela nelaime. Taču kustības ātrums aprēķināts tā, ka, attālinoties no Saules, savā spirālveida ceļā 0-277 nav jāsastopas ne ar vienu planētu.
— Sarežģīts uzdevums! — Volgins noteica.
— Drīz tas kļūs vieglāks. Līdzko beigsies gravitācijas stacijas celtniecība uz Marsa, mēs lidināsim šīs bumbiņas tieši uz Sauli.
— Man šķiet, ka tas ir vēl sarežģītāk. Tad taču ceļā būs Zeme un Venēra. Ja Jupiteram, Saturnam, Neptūnam «bumbiņa», kuras diametrs četri kilometri, ir sīkums, tad Zemei…
— Taisnvirziena kritiena aprēķins ir krietni vienkāršāks.
Volgins neizpratnē paraustīja plecus.
— Nesaprotu, — viņš teica, — kāpēc jūs tagad ņematies ar lielajiem asteroīdiem? Atstājiet tos mierā līdz tam laikam, kad būs gatava stacija.
-— Ak vai! — Kerijs atbildēja. — Teorētiski jums taisnība, Dmitrij. Taču praksē tas viss nav tik vienkārši. Stacija uz Marsa būs spēcīga, tas pareizi, taču tās jauda nebūs neierobežota. Marss riņķo, asteroīdi arī. Būtu jāgaida, līdz Marss un katrs no asteroīdiem, ko jāpiespiež nokrist uz Saules, nonāktu savstarpēji izdevīgā stāvoklī. Vienkāršs aprēķins rāda, ka tad mums nepietiks laika līdz Faetona atlidošanai. Izmantojot tikai staciju, mēs spētu iztīrīt telpu starp Marsu un Jupiteru trīssimt piecdesmit gados. Tāpēc arī jāmokās ar tiem asteroīdiem, kas tik drīz neparādīsies Marsa tuvumā.