Pēkšņi viņš pacēla roku. Volgins redzēja, kā šī roka saspringti sastinga, pēc tam strauji nolaidās.
— Stop!
Komanda noskanēja aprauti, kā šāviens.
Sānu spoguļos Volgins ieraudzīja pavīdam Vladimira figūru. Un tūlīt atskanēja jau pazīstamā dūkoņa, kas strauji pārgāja šņākoņā, tad iestājās dziļš klusums. Volgins saprata, ka izstarotāj i pārtraukuši darboties.
Viņš paskatījās uz priekšu, uz asteroīdu.
Oranžais mākonis strauji izpletās, aptverdams jau pusi no planētas diska. Melnais punkts bija pārvērties par milzīgu plankumu, kura vidū kaut kas spoži mirdzēja.
— Kerij! Kerij! Atpakaļ! Melnais mirdzums! Melnais mirdzums!
Vienlaicīgi sauca divas balsis, acīmredzot no abiem blakus esošajiem kuģiem. No pārējiem droši vien nevarēja redzēt, kas notika asteroīda šajā pusē.
— Atpakaļ? Par vēlu! — Čārlijs teica.
Kerijs, likās, neko nedzirdēja. Nekustīgi, ar sastingušu bālu seju viņš nenolaida acu no melnā plankuma, kura centrā spoži dega gaišzila liesma.
Bija skaidrs, ka M-76 nestāv uz vietas, bet strauji virzās — nevis atpakaļ, bet sāņus, «uz augšu», glābdamies no Volginam nezināmajām briesmām. Viņš atcerējās, ka kuģi, tāpat kā atomlidmašīnu, vada nevis ar rokām, bet ar domām, un ka Kerijam nav vajadzības kustēties.
Taču draudošais process uz 0-277 norisa straujāk, nekā kuģis spēja lidot. «Melnais mirdzums» kļuva tik spožs, ka nebija vairs iespējams uz to skatīties. No asteroīda virsmas izšāvās šauras, garas
oranžas liesmu mēles. Kāda no tām mirkli sasniedza kuģi. Sakopojis visu gribasspēku, Kerijs piespieda M-76 strauji izrauties uz priekšu, un tas paglāba kuģi no tiešas saskarsmes.
— Šķiet… — Čārlijs iesāka, bet nepabeidza.
Otra oranžā uguns mēle aizšāvās gluži tuvu, gandrīz skardama kuģa korpusu. Uz neredzamās sienas parādījās tumšas joslas. Kaut kas sāka bieži bieži sprakšķēt, atskanēja tāda kā bungu rīboņa, it kā ārpusē pa metāla apšuvumu daudzītu tūkstošiem sīku veserīšu. Kuģa iekšpusē sāka mirgot zaļi punktiņi.
— Atpakaļ! … Atpakaļ! … — no blakus kuģiem jau kliedza vairākas balsis.
Volgins redzēja, kā Kerijs, pieķēries ar rokām pults malai, vēl arvien nenolaizdams acu no asteroīda, kur strāvoja nepārtraukta, skatam neizturama gaišzilas uguns jūra, necilvēciski sasprindzināja spēkus. Acīmredzot viņš bija tuvu ģībonim.
Un kuģis pēdējo reizi pakļāvās savam komandierim. Mirdzošais, mazai saulei līdzīgais asteroīds sāka attālināties.
Bet zaļo uguntiņu skaits gaisā palielinājās, tās kļuva spilgtākas. Grūti bija elpot, šķita, ka krūtīs ieplūst liesma, sirds drudžaini daudzījās un pamira, smadzenes sāka tīties zaļā dūmakā.
Volgins juta, ka visu ķermeni dursta it kā simtiem asu adatu. Vienā mirklī viņš redzēja 0-277 vietā mutuļojošu gaišzilu bumbu, pēc tam viņa apziņu aprija melna tumsa.
Vtorovs sēdēja blakus Ērikam pie tadas pašas pults, kāda bija Volgina priekšā, gaidīdams mirkli, kad
ultraskaņas spēks kopā ar siltumizstarojumu sāks jūtami ietekmēt asteroīda virsējos slāņus. Pēc tam darbā iesaistīsies citi, viņam nepazīstami izstarojumu aparāti, kas saārdīs planētas vielas molekulās, pārvēršot tās gāzē.
Prazdams valodu daudz sliktāk nekā Volgins, Vtorovs tūlīt pēc sastaptā mazā asteroīda iznīcināšanas apbēra Ēriku ar jautājumiem. Un viņam izdevās, tiesa gan, nepilnīgi un neskaidri, uztvert visa procesa jēgu.
Vtorovam bija vieglāk neka Volginam saprast paskaidrojumus. Viņa laikā, divdesmit pirmā gadsimta pirmajā pusē, šādas idejas jau tika apspriestas kā nākotnes uzdevums, un viņš bija ar tām pazīstams. Nepilnīgās valodas zināšanas traucēja saprast līdz galam. Viņš tomēr sekoja visam, kas notika acu priekšā, nevis akli, bet vairāk vai mazāk apzināti.
Iznīcinātāja darbs viņu interesēja krietni vairāk nekā Volginu, kas to vēroja, nesaprazdams jēgu.
Sagadījās tā, ka saruna ar Ēriku un viņa palīgu Edvīnu noskaidroja Vtorovam katastrofas cēloņus, pirms tā bija notikusi. Sī saruna sākās burtiski dažas minūtes pirms viņu acu priekšā izvērsušās traģēdijas.
— Sakiet, — Vtorovs jautāja, — kas notiktu, ja jūs negaidīti uz bijušās lielās planētas gabala uzietu radioaktīvo vielu iegulas? Kādu ietekmi uz tām atstātu jūsu izstarojumi?
Tādi gadījumi ir bijuši, — Ēriks atbildēja. — Taču ierīces mūs brīdina par šādu bīstamu vielu esamību. Tādus asteroīdus mēs neaizskaram. Uz tiem dodas ar speciālām ierīcēm apgādāta eskadriļa.
— Tātad 0-277 jau ir pārbaudīts?
*— Protams. Citādi mēs nebūtu lidojuši šurp. Mums šeit nedraud nekādas briesmas. Bet, ja radioaktivitāte pēkšņi sāktu izpausties, mēs par to laikus uzzināsim un pagūsim attālināties.
— Vai ar darba kuģi kādreiz ir noticis nelaimes gadījums?
— Nevis ar darba kuģi, bet ar veselu eskadriļu. Tas notika pirms divdesmit pieciem gadiem. Toreiz pat nenojauta, ka eksistē «melnais mirdzums».
— Kas tas tāds?
— Precīzi nevar izskaidrot, — Edvīns atbildēja. — Nosaukums pārtulkots no faetoniešu valodas. Kad uz vecā Faetona uzzināja par planētai draudošo nelaimi, izgudroja un sintezēja neskaitāmi daudzas vielas, kuras spētu noderēt par kosmosa kuģu degvielu. Vienu no tām arī nosauca par «melno mirdzumu». Pēc tam faetonieši atklāja antigravitāciju, un visas agrākās kosmosa kuģu sistēmas tika apmainītas pret gravitācijas sistēmām. Taču milzīgie ļoti bīstamo vielu krājumi palika apakšzemes glabātavās. Vairākums no šīm vielām bija radioaktīvas, tāpēc tās paslēpa dziļi. Taču «melno mirdzumu» nevar atklāt ne ar kādiem aparātiem. Faetonieši bija pārliecināti, ka, planētai sabrūkot, visas šīs vielas aizies bojā pašas par sevi, un neiznīcināja tās. Acīmredzot «melnais mirdzums» nepanes ultraskaņas vai siltumizstarojuma iedarbību. Kas ar to šādā gadījumā notiek, mēs nezinām, taču jādomā, kaut kas līdzīgs kodolsprādzienam. No bojā aizgājušās eskadriļas tika saņemts ziņojums, ka ar asteroīdu, pie kura viņi strādā, notiek kaut kas dīvains. Pēc tam viņi aprauti ziņoja: «Oranža liesma . .. gaišzila … zaļas uguntiņas …» Un tas bija viss. Pēc tam izplatījumā atrada trīs kuģus ar miru-
483
šiem komandas locekļiem, Pārējie bija nozuduši tāpat kā pats asteroīds. Mēs jautājām faetoniešiem. Viņi domā, ka ne visi «melnā mirdzuma» krājumi gājuši bojā Faetona katastrofā. Taču nelaime tā, ka viņi paši nezina, kas tas «melnais mirdzums» tāds ir. Ziņas par to viņiem nav saglabājušās.
— Tātad jūs šo vielu varat sastapt uz jebkura asteroīda?
— Varbūt tā ir arī tur, — Ēriks atbildēja. — Taču tagad mums ir zināms, ka katastrofa nenotiek vienā mirklī. Ir pazīmes — oranža un gaišzila liesma, zaļas uguntiņas. Pēkšņi ieraugot tādas parādības, mēs pa- gūsim aizlidot drošā attālumā. Līdz šim neviens vairs nav sastapies ar «melno mirdzumu».
— Izrādās, ka jūsu darbs nav pilnīgi drošs.
Ēriks paraustīja plecus:
— Cīņā ar dabu arvien var atgadīties pārsteigumi. Bet cilvēki taču nekad …
Pēkšņi atskanēja satraukuma pilna balss:
— Kerij! Kerij! Atpakaļ! «Melnais mirdzums»!
Un pēc sekundes atkaclass="underline"
— Atpakaļ! Atpakaļ!
Ēriks uz mirkli izstiepās taisns kā tērauda atspere. Nebija paguvuši izskanēt vārdi «melnais mirdzums», kad Vtorovs ar visu ķermeni sajuta, ka kuģis raujas prom no asteroīda. Paātrinājums bija tik liels, ka viņam acu priekšā viss satumsa.
— Atpakaļ! Kerij, atpakaļ! — uzstājīgi kliedza viņā pusē planētai, kur, kā Vtorovs zināja, atradās M-76, kurā lidoja Volgins.