— Vai tad viņš pats neredz, vai? — Edvīns caur zobiem izgrūda.
Uz 0-277 nebija saskatāms nekas draudošs. Vieglajai miglai, kas pirms dažām minūtēm sāka pārklāt klintis, nebija ne oranžas, ne gaišzilas nokrāsas. Nebija manāmas arī zaļās uguntiņas. Šķita, ka tur valda miers.
Taču draudošie vārdi «melnais mirdzums» turpināja skanēt Vtorova ausīs.
Cik dīvaini! Tikko viņi par to runāja un nu …
Ēriks un Edvīns klusēja, acu nenolaizdami no asteroīda. Sagaidīt varēja visu. Neviens, izņemot pirms ceturtdaļgadsimta bojā gājušos iznīcinātājus, nebija redzējis un nezināja, kas var sākties, ja tiek traucēts «melnā mirdzuma» gadu tūkstošiem ilgušais miers.
Tur, viņā pusē asteroīdam, kaut kas notika.
Paātrinājums kļuva arvien lielāks. Vtorovs karājās gaisā, pieķēries pie sēdekļa siksnām. Pieradis gan pie pārslodzēm, gan pie bezsvara stāvokļa, viņš nezaudēja domu skaidrību un redzes asumu.
0-277 strauji samazinājās, pazuzdams bezgalībā.
Un pēkšņi…
Žilbinošs gaišzilas uguns uzliesmojums! Drausmīgs sprādziena viesulis!
Tajā vietā, kur tikko bija redzams asteroīds, sāka mutuļot zilgani oranžs mākonis, H-80 komandas acu priekšā uzdzirkstīja un tūlīt nozuda vairāki zaļi punkti. Oranžās uguns strēle apdzisa dažus kilometrus uz priekšu no kuģa.
Mākonis strauji izklīda. Vairākas minūtes tas bezgalībā zaļgani mirdzēja, pēc tam kaut kā pēkšņi apdzisa.
Nekas vairs nebija redzams. Tikai zvaigznes!
M-80 lēnām apstājās. Un devās atpakaļ uz to vietu, no kurienes tikko bija atlidojis.
Ēriks un Edvīns klusēja, smagi elpodami. Vtorovam aiz muguras nekustīgi stāvēja komandas trešais loceklis — Hēlijs.
— Dmitrijs … — Vtorovs čukstēja.
— Viņi nevarēja aizkavēties, — aizsmakušā balsī teica Edvīns. — Viņiem bija pietiekami daudz laika.
— Uzmanību! — Ērika balss skanēja kā metāls. — Sāku pārbaudi. H-71?
«Ir gan pašsavaldīšanās!» Vtorovs nodomāja.
— Kuģis kārtībā, komanda nav cietusi, — skanēja atbilde.
— M-72?
Sekoja tāda pati atbilde.
— M-73? .. .
— Viss kārtībā.
— M-74? …
— Viss kārtībā.
— M-75? .. .
— Kuģis vesels!
Vtorovs sastinga, baidīdamies elpot.
— M-76? … M-76? …
Klusums. Ēriks nobālēja.
— M-76? … Atbildiet! … M-76?
Neviens neatbildēja. Ēriks pārvilka pār pieri ar drebošu roku.
— M-77? …
«Vai viņš no dzelzs, vai?» Vtorovs nodomāja.
— H-78? …
Atsaucās visi, izņemot Keriju.
— Kurš redzēja, kas notika? — Ēriks jautāja it kā pavisam mierīgi.
— Es! — atskanēja balss. (Vtorovs nezināja, kas runā.) — Parādījās oranža migla. Pēc tam oranža un
gaišzila liesma. Mēs tūlīt sapratām, ka tas ir slavenais «melnais mirdzums». Bija visas pazīmes, izņemot zaļās uguntiņas. To nebija. Es atsviedu kuģi atpakaļ un kliedzu Kerijam, kurš atradās tieši pretī liesmas perēklim. Taču Kerijs virzīja kuģi nevis atpakaļ, bet sāņus.
— Kā tu domā, kāpēc viņš tā darīja?
— Droši vien tieši tāpēc, ka atradās pretī. Viņš gribēja izkļūt no iespējamā izstarojumu rajona.
— Viņš rīkojās pareizi. Kas notika tālāk?
— Parādījās garas, oranži sarkanas uguns mēles. Pēc tam sprādziens.
— Kur tagad atrodas H-76?
— Es to redzu, Ērik. Kuģa inhaliskops izskatās tāds pats kā vienmēr. Tas nemaz nav bojāts.
— Arī tie trīs kuģi, ko atrada pēc pirmās sadursmes ar «melno mirdzumu», ārēji nebija bojāti, — Ēriks atbildēja. — Uzmanību! Visiem kuģiem piesardzīgi tuvoties H-76. Bez manas komandas neko nedarīt. Nodibini sakarus ar Marsu! — viņš pavēlēja Edvīnam.
3.
Visu plašo sienu vienā no Zinātnes padomes ēkas zālēm aizņēma ekrāns. Pareizāk sakot, šī siena vienkārši nebija saskatāma. Šķita, ka visa ēka nezin kādā veidā būtu pārnesta uz Marsu un cilvēki raugās uz svešo planētu caur milzīgu logu.
Padomes locekļi, cilvēku trīsdesmit, sēdēja atzveltnes krēslos. Sejas bija skarbas un drūmas. Tur atradās arī visi tie «Ļeņina» komandas locekļi, kas bija palikuši uz Zemes.
Klusums netika pārtraukts ne ar vienu vārdu.
Traģiskā vēsts zibenīgi bija aplidojusi Zemi, Marsu, * Venēru. Un nebija cilvēka, lai arī kur tas atrastos, kas šai mirklī ar milzīgu saspringtību negaidītu atgriežamies uz Marsa Ērika eskadriļu.
M-76!
Kerijs, Vladimirs, Čārlijs, Dmitrijs!
Dmitrijs Volgins! Cilvēks, kas ar tik kolosālu piepūli bija atgriezts dzīvē, zinātnes lepnums! Tas, kas iemiesoja saprāta diženo uzvaru pār dabu!
Vai tiešām tikai tādēļ, lai nodzīvotu uz Zemes mazliet vairāk par pusgadu, viņš ieradās no nāves tumsas, gaidītais, visas cilvēces mīlētais viesis no pagātnes! Ieradās un bezjēdzīgi aizgāja bojā!
— To nedrīkst pieļaut! — teica Lūcijs, kas tūlīt pēc briesmīgās vēsts saņemšanas izsauca pie teleofa Jo. — Mums jādara viss, lai viņu atkal atdotu dzīvei.
— Dārgais draugs, — Jo atbildēja, — tu esi satraukts un nezini pats, ko runā.
— Tātad …
— Padomā pats. Es un visi darīsim, ko tikai tu vēlies. Bet…
Lūcijs saprata, par ko domā Jo.
Pirms divdesmit pieciem gadiem uz Zemes tika nogādāti deviņi cilvēki, kas bija miruši, eskadriļas kuģiem sastopoties ar «melno mirdzumu», un pats Lūcijs piedalījās līķu rūpīgā izmeklēšanā. Visiem plaušas izrādījās sadegušas, uz visiem radiācijas iedarbība bija atstājusi neiedomājami spēcīgu ietekmi. Nevienu nevarēja atgriezt dzīvē.
Tiesa, tagad zinātniekiem pieredze lielāka. Darbs
ar Volginu nav bijis veltīgs. Sadegušās plaušas var apmainīt ar mākslīgām. Var apmainīt arī sirdi, ja tā bojāta. Bet laiks! …
— Lai atgrieztbs uz Marsa, Ērika eskadriļai vajag ne mazāk par piecpadsmit stundām. Velkot otru kuģi tauvā neattīstīsi pilnu ātrumu. Turklāt vēl vajag ierīkot, kur piestiprināt tauvu, ja nav spēcīgu magnētu. Arī uz Marsa paies laiks, kamēr ķermeņus ievietos hermētiski noslēgtos traukos, pievadīs tajos kādu inertu gāzi un atdzesēs.
Šķietamās nāves periods sen būs pagājis, neatgriezeniskie galvas un muguras smadzeņu šūnu sairšanas procesi būs attīstījušies tik tālu, ka nekādas cerības nepaliks.
Jo taisnība.
Jā varētu tūlīt uz vietas ielaist kuģī izplatījuma aukstumu. Bet kā to izdarīt? Pa ikvienu atveri momentāni izplūdis ārā viss gaiss, un vakuumā esošos ķermeņus saplosīs iekšējā spiediena spēks. Bet no ārpuses iekļūt kuģī, ja tas atrodas izplatījumā, nav iespējams, — kuģiem nav izejas kameru.
Jā, tātad atkal kavēšanās. Pēc tam kad H-76 būs nogādāts uz Marsa, to vajag novietot slēgtā telpā, kas būtu izolēta no Marsa atmosfēras. Un tikai tur var atvērt ieejas lūku.
Visā visumā paies stundu divdesmit.
Jo taisnība. Ja viņi gājuši bojā, nav nekādu cerību! Ja gājuši bojā … Bet vai viņi varēja neaiziet bojā?! Lūcijs izmisumā gandrīz plūca sev matus. Kāpēc viņš pats nebrauca Dmitrijam līdzi uz Marsu? Viņš nekad nebūtu tam ļāvis lidot ar darba kuģi. Viņš nebūtu, pieļāvis tādu risku. Volgins vajadzīgs zinātnei. Viņš taču nodzīvoja tikai pusgadu, vēl nebija pienācis