laiks pat sākt ar viņu pētījumus, lai uzzinātu, kā organisms asimilējies. Ar viņa nāvi zinātne zaudēja visu, ko bija ar tādām pūlēm sasniegusi.
Taču zinātnes apsvērumi skāra Lūcija prātu tikai garām ejot. Viņš izjuta dziļas cilvēciskas bēdas, viņš mīlēja Dmitriju kā miesīgu dēlu.
Šā laikmeta cilvēki jau sen nezināja, ko nozīmē zaudēt savu bērnu. Vecāku bēdas bija ļoti reta parādība. Tagad tās uzbruka reizē četrām ģimenēm.
Pie Jo griezās ne tikai Lūcijs, aizmirsis bēdu uzplūdumā par savām zināšanām, pie viņa kā pie pēdējā cerības salmiņa meklēja palīdzību arī Kerija, Vladimira un Čārlija vecāki. Jo un Lūcijs taču bija atdzīvinājuši Volginu!
Un vecais mediķis bija spiests katram paskaidrot: ja H-76 komandas locekļi miruši, tad atgriezt tos dzīvē nav iespējams.
«Ja …»
Šis īsais vārdiņš, ko izmeta pazīstamais ārsts, Zinātnes padomes loceklis, viesa cerības.
Tas aplidoja visu Zemi, par to uzzināja ekspedīciju darbinieki uz Venēras, stacijas celtnieki uz Marsa, raķetoplānu un iznīcinātāju vienību komandas.
Jo sacīja: «Ja viņi miruši!» Tātad Jo pieļauj domu, ka viņi var būt dzīvi.
Zinātnieka milzīgā autoritāte piešķīra nejauši izteiktajam vārdam reālu jēgu.
Un stundu pirms Ērika eskadriļas ierašanās uz Marsa sāka darboties visi Zemes ekrāni. Spēcīgās starpplanētu sakaru stacijas, darbodamās gandrīz ar maksimālo jaudu, nepārtraukti nodrošināja skaidru redzamību.
Lūcijs nebrīnījās, kad pie viņa ieradās kosmonauti, kas bija atbraukuši no Ļeņingradas. Viņš būtu izbrīnījies, ja viņi to nebūtu darījuši. Kopā ar kosmonautiem Lūcijs devās uz Zinātnes padomes filiāles ēku, kur bija visspēcīgākais ekrāns pilsētā.
Jo un divdesmit astoņi pazīstami mediķi un biologi jau bija tur.
Jo tūlīt pat uzrunāja Lūciju un pastāstīja, ko viņi nolēmuši ieteikt darīt ārstiem uz Marsa:
— Jānogaida, kas tiks konstatēts, kad uz Marsa nogādās H-76. Vai kuģa komandas locekļi būs dzīvi vai miruši? Pirmajā gadījumā viss atkarīgs no tā, kādā stāvoklī tie atrodas. Ja dzīvība tikko turas, ja ātra nāve nenovēršama, ķermeņi tūlīt jāsasaldē, jo uz Marsa tos nevar glābt. Bet šeit uz Zemes mēs tos atdzīvināsim.
— Ar Dmitriju to nedrīkst darīt, — Lūcijs teica.
Likās, Jo bija izbrīnījies. Taču viņš neko neiebilda
pret šiem vārdiem, kurus teica tas, kas vairāk par visiem bija ieinteresēts saglabāt Volgina dzīvību. Viņš saprata, ko domāja draugs.
— Gadījumā, ja viņi miruši, — Jo turpināja, — mēs tomēr nezinām, kad iestājusies nāve. Kuģis ir slēgts. Neviens nav redzējis, kas tur notiek. Varbūt nāve iestājusies ne tūlīt, bet ceļā, pavisam nesen. Tad atkal vajag ķermeņus nekavējoties sasaldēt.
— Pareizi.
— Koncentrēsim visus spēkus, lai glābtu Dmitriju. Bet, — Jo nedroši piebilda, — pieņemsim, ka viņš tomēr nomirs …
Lūcijs atbildēja mierīgi, dīvaini vienaldzīgā balsī:
— Pirms mēs atdzīvinājām Dmitriju, notika vispasaules diskusija. Es pats aizstāvēju mūsu tiesības viņu atdzīvināt. Un mēs to izdarījām. Vai jūs zināt,
Jo, kur mēs esam kļūdījušies? Varbūt Dmitrijam šī negaidītā nāve ir laime. Es uzskatu, ka tagad mums nav tiesību.
— Tātad …
— Vajadzēs pakļauties liktenim. Dmitrijs Volgins ir cilvēks, nevis izmēģinājumu dzīvnieks.
Zinātnieki klusēdami saskatījās. Ja pats Lūcijs tā runā, tad tas nozīmē, ka nav uz ko cerēt. Tikai pateicoties viņam, tikai ar viņa spēcīgo atbalstu, Volgina atdzīvināšanas piekritēji uzvarēja. Bezcerīgi būtu ierosināt jaunu diskusiju, ja iepriekš zināms, ka Lūcijs būs pret atdzīvināšanu.
Kotovs pārtulkoja Lūcija vārdus saviem biedriem. Viņā noklausījās ar milzīgu izbrīnu. Visi zināja, cik dedzīgi, ar cik tīrām tēva jūtām Lūcijs mīlēja Volginu.
Ksenija Staņislavska nodūra acis. Tikai viņa viena zināja, kāds cēlonis izraisījis vārdus, kuri visus tā pārsteidza.
«Bet ja nu es esmu kļūdījusies?» viņa domāja, apjukusi un apmulsusi, sirdsapziņas pārmetumu mocīta. «Ja nu Dmitrijs ies bojā manas vainas dēļ?»
Viņa dziļi nožēloja savus vārdus, kas bija pasprukuši, satiekot šorīt no rīta Lūciju. Bet viņa nezināja, nevarēja pat nojaust, ka tie atstās uz Lūciju tādu iespaidu.
Tas notika gandrīz nejauši. Viņa sajauca durvis un iegāja Lūcija mājas laboratorijā. Viņš bija viens, sēdēja atzveltnes krēslā pie darba galda un likās dziļi iegrimis domās. Izdzirdot viņas soļus, Lūcijs satrūkās un pacēla galvu.
— Atvainojiet! — Ksenija teica, pasperdama soli atpakaļ.
— Nē, nāciet iekšā! — Lūcijs atsaucās. — Man vienam ir smagi. Palieciet brītiņu pie manis. Neviena nav uz Zemes — ne Eras, ne Mērijas.
Kseniju pārsteidza viņa balss noskaņa, sejas izteiksme, kaut kāda bērnišķīga bezpalīdzībā visā viņa varenajā stāvā.
Spēcīgo cilvēku ar nesalaužamo gribu nomāca uzbrukušās bēdas.
Un Ksenijas sirdī pamodās pret Lūciju neizturams žēlums. Viņai gribējās to apkampt, piekļaut tā galvu sev pie krūtīm un teikt: «Raudiet, asaras atvieglo.» Bet viņa nevarēja pat iedomāties, ka Lūcijs varētu raudāt.
Viņa piegāja, apsēdās blakus un saņēma Lūcija roku savējā.
— Redzi, Ksenij, — Lūcijs teica. — Nav vairs mūsu Dmitrija! Kāpēc es neklausīju sava tēva padomam? Kāpēc viņu atdzīvināju?
— Tā vajadzēja. Un Dmitrijs bija lepns, ka kalpojis zinātnei. Viņš to bieži teica man un Marijai.
— Viņš dzīvoja tik īsu brīdi. Bet būtu varējis dzīvot ilgi, ļoti ilgi.
Un tad nu Ksenija arī pateica Lūcijam liktenīgos vārdus:
— Grūti pateikt, kā Dmitrijam labāk. Es zinu, es dzirdēju viņa sarunu ar Igoru Vtorovu. Viņu jūsu pasaulē mocīja nepilnvērtības apziņa. Viņš teica, ka labāk mirt nekā palikt malā no sabiedriskā darba.
Lūcijs cieši palūkojās viņā.
— Jā, — viņš teica, — es to zinu. Paldies, Ksenij! Jūs man atgādinājāt to, ko es nedrīkstēju aizmirst. Esmu ne tikai zinātnieks biologs, bet arī viņa tēvs.
Viņš atspieda galvu rokas un ilgi sedeja nekustēdamies.
Ksenija to pateica, lai atvieglotu Lūcija bēdas, cenzdamās palīdzēt, kā prata. Ja viņa būtu zinājusi…
Pēc tam Lūcijs pacēla galvu un nočukstēja:
— Jā, tā būs labāk.
Un tagad Ksenija saprata, kādu lēmumu Lūcijs tobrīd bija pieņēmis.
Cilvēks viņā bija uzvarējis zinātnieku.
Ilgo klusumu pārtrauca Jo.
— Ja mēs jūs pareizi sapratām, Lūcij, — viņš teica, — tad Volginu nav jāmēģina glābt?
— Ja viņš miris. Bet, ja dzīvs, mūsu pienākums ir darīt visu, lai saglabātu viņam dzīvību. Pasvītroju, saglabāt. Jūsu ieteiktais paņēmiens nav attiecināms uz Dmitriju.
— Lai notiek tā, kā jūs vēlaties.
Lūcijs nodrebēja, dzirdot vārdu «vēlaties», bet neko neteica. Viņš apsēdās un ar roku aizsedza acis.
Jo paskatījās uz Lūciju un atcerējās. Tāpat, tādā pašā pozā Lūcijs sēdēja neaizmirstamajā Zinātnes padomes sēdē, kad pirmo reizi tika izšķirts Volgina liktenis. Gluži tāpat.
Viens no zinātniekiem runāja ar kādu pa kabatas teleofu. Pēc tam viņš pagriezās pret ekrānu.
Zilu un violetu koku audze ietvēra plašu laukumu, kur vajadzēja nolaisties eskadriļas kuģiem. Tālumā pa kreisi mirdzēja Faetongradas kupols. Tumša debess, retas zvaigznes. Marss!
Kāds piegāja pie laukumā uzstādītā aparāta. Cilvēka galvu sedza hermētiska ķivere, uz muguras bija redzams gaisa rezervuārs. Viņš pienāca cieši klāt pie