ekrāna un, liekas, skatijas tieši uz visiem zāle esošajiem.
— Jūlij! — teica viens no Zemes zinātniekiem, — kas darīts, lai ātrāk realizētu mūsu plānu? Kādus pasākumus jūs esat veicis? Jūs klausās trīsdesmit Zinātnes padomes locekļu. Paziņoju jums mūsu lēmumu: Dmitriju Volginu nesasaldēt nekādā gadījumā.
Ksenija saprata pēdējos vārdus un neviļus atskatījās uz Lūciju. Viņš sēdēja tajā pašā pozā.
Tātad beigas! Ja Dmitrijs miris, viņu nemēģinās glābt tā kā pārējos. Lēmums negrozāms.
Viņa redzēja, kā pa Lūcija pirkstu starpām noritēja un nokrita asara.
Ksenija strauji aizgriezās, bet neizturēja un iešņukstējās.
Likās, ka to neviens nemanīja. Neviens skatiens nepievērsās viņai.
Lēni ritēja laiks, kas bija vajadzīgs, lai jautājums no Zemes aizsteigtos līdz Marsam un pienāktu atbilde. Marss bija tālu.
Bet tad Jūlija lūpas sakustējās, atskanēja viņa balss.
— Līdzko H-76 nolaidīsies, to nolemts pārsegt ar hermētisku futrāli. To darīs tepat, uz vietas. Futrālis un gaisa rezervuāri sagatavoti. Kopā ar mani kuģī tūlīt dosies vēl divi ārsti un tie, kas nesīs visu sasaldēšanai nepieciešamo. Mēs nekavēsimies. Ja komandas locekļi būs vēl dzīvi, tos ievietos sagatavotajā atomlidmašīnā, kas atradīsies zem tā paša futrāļa. Sasaldēšanu izdarīs kā nāves gadījumā, tā arī tad, ja draudēs briesmas, ka tā var drīz iestāties. Izņēmums ir Dmitrijs Volgins. Jūsu rīkojums visus pārsteidza. Lai būtu garantija, lūdzam to atkārtot.
— Ar jums runā Jo, Padomes loceklis. Apstiprinu: Dmitriju Volginu nesasaldēt nekādā gadījumā. Jūsu veiktos pasākumus atzīstam par labiem. Vēlam sekmes.
Saruna beidzās.
— Padomājiet labi! — Kotovam paspruka. — Vēl nav par vēlu.
Lūcijs nepakustējās, pārējie klusēja. Vairāki skatieni pievērsās Lūcijam. Šie cilvēki acīmredzot jutās nelāgi, taču neviens nemēģināja Lūciju pārliecināt. Kas gan cits lai izlemtu šo smago jautājumu, ja ne viņš, viņam uz to bija divkāršas tiesības.
Pēkšņi Lūcijs strauji atņēma no acīm roku. Viņa seja bija bālāka nekā krīts.
— Ja Dmitriju otrreiz atdzīvinātu, — viņš aizsmakušā balsī teica, — tad viņš nenodzīvos ilgāk par trim gadiem. Viņam šāds sasniegums neko nenozīmē. Bet mēs … — Lūcijs pārlaida skatienu zinātniekiem, kas raudzījās uz viņu, daudzi no tiem bija palīdzējuši Volginu atdzīvināt, — ja mēs pieļāvām viņa bojā eju … Viņš ir cilvēks, bet nevis izmēģinājuma dzīvnieks, — Lūcijs sarūgtinājuma pilnā balsī atkārtoja.
— Izlemts, Lūcij, — Jo laipni sacīja. — Jums taisnība.
— Cerēsim… — Kotovs iesāka, bet viņu pārtrauca kāda zinātnieka izsauciens:
— Eskadriļa!
Pie Marsa debesīm parādījās darba kuģi. Viņi lidoja ciešās rindās. Bija redzams, ka četri kuģi ved piekto, acīmredzot H-76.
— Viņi izmantojuši magnētus, — kāds teica.
Raidītāja aparāta objektīvs pagriezās, un kļuva
redzams spilgti sarkans aplis, kura malā stāvēja atomlidmašīna un daži cilvēki. Šajā vietā vajadzēja nolaist lejā bez vadības palikušo kuģi. Visapkārt bija sastājušies diezgan daudz cilvēku.
Pirmie strauji nolaidās zemē, mazliet sāņus, H-71 un H-80. Tas droši vien bija darīts tādēļ, lai Vtorovs un Križevskis varētu redzēt visu notiekošo.
Pēc tam četri kuģi lēnām piesardzīgi novietoja sarkanā apļa centrā M-76, izslēdza magnētus un atkal pacēlās. Pārējie kuģi palika karājamies gaisā virs apļa.
Piebrauca četras mašīnas. Neiedomājamā ātrumā virs kuģa, atomlidmašīnas un cilvēkiem pārklājās caurspīdīgs kupols.
Pēc tā, ka kupola iekšpusē palikušie cilvēki tūlīt noņēma ķiveres un pienāca pie kuģa lūkas, varēja spriest, ka radīts jau normāls gaisa spiediens.
Jūlijs un viņa pavadoņi nozuda M-76 iekšienē.
Aizritēja mokošu gaidu pilnas minūtes.
— Viņiem uz Marsa taču viss jau zināms, — kāds ieteicās.
Un patiešām, tur jau droši vien visu zināja. Raidījums taču nenotika acumirklīgi: skatītāji uz Zemes redzēja visu notiekošo ar četrpadsmit piecpadsmit minūšu nokavēšanos.
Un tad beidzot viņi ieraudzīja, kā no kuģa citu pēc cita iznesa trīs garenus priekšmetus un novietoja atomlidmašīnā. Tās bija saldēšanas kapsulas.
Tajās atradās trīs, tagad jau, bez šaubām, nedzīvi ķermeņi.
Kas tie bija? Protams, Kerijs, Vladimirs un Čārlijs. Volginu taču nevajadzēja sasaldēt.
Pēc tam parādījās nestuves. Nekustīgais ķermenis uz tām bija apsegts ar pārklāju. Arī nestuves novietoja atomlidmašīnā.
Dmitrijs Volgins!
— Protams! — Jo nočukstēja.
Kupolu noņēma. Atomlidmašīna pacēlās gaisā un nozuda Faetongradas virzienā.
Lūcijs ar visu augumu padevās uz priekšu.
— Kāpēc viņi tā steidzās? — viņš drebošā balsī jautāja.
Un pēkšņi atskanēja balss:
— Zeme! Zeme! Klausieties visi! Veikts liels varoņdarbs. Upurējot savas dzīvības, H-76 komanda — Kerijs, Čārlijs, Vladimirs — glābuši Dmitrija Volgina dzīvību. Gods un mūžīga slava varoņiem!
4.
Par to, kas bija noticis uz H-76, Zemes iedzīvotāji uzzināja tikai nākamajā dienā, pēc tam kad speciālā raķetoplānā uz Marsu aizlidoja Jo un Lūcijs.
Starpplanētu teleofa sakaru aparāta priekšā uzstājās Jūlijs — iznīcinātāju vienību galvenais ārsts.
— Draugi! — viņš teica. — Man ir lemts paziņot jums bēdīgu vēsti. Jūs jau zināt, kādos apstākļos darba kuģa H-76 komanda sadūrās ar Faetona vielu, ko sauc par «melno mirdzumu». Pirms divdesmit pieciem gadiem šāda sadursme izraisīja veselas eskadriļas bojā eju, trīsdesmit sešu cilvēku bojā eju. Otrā
sadursme nebeidzās ar tik grandiozu katastrofu. Tas izskaidrojams ar to, ka iznicinātāju komandas zina par draudošajām briesmām. Sakarā ar to risks stipri mazinājies. Taču cīņā ar dabas spēkiem upuri ir gandrīz neizbēgami, un mēs no tiem nevairāmies, jo darbu vajag pabeigt, lai tur vai kas. Jaunā Faetona orbītai jābūt iztīrītai laikā, un tā tiks iztīrīta.
Kā tagad noskaidrojies, uz asteroīda ®-277, kas acīmredzot ir bijis daļa no bojā gājušā Faetona ārējā slāņa, atradusies viena no lielākajām «melnā mirdzuma» glabātavām, un tā palikusi neskarta. Vairāk nekā simttūkstoš gadu šī bīstamā viela nogulējusi uz mazās planētas, kamēr to iztraucēja H-76 izstarojums» Nelaimīgas sagadīšanās dēļ darba kuģis atradās tieši pretī apakšzemes glabātavai. Kuģa komandieris Kerijs, redzēdams, ka sākas kodolreakcija, mēģināja pavirzīties sāņus, taču, lai gan viņa lēmums ir pilnīgi attaisnojams, labāk būtu bijis tūlīt lidot atpakaļ. Šeit pieļauta kļūda, saprotama un piedodama, tomēr kļūda, kas būs laba mācība turpmāk. Zaudētajam laikam bija liktenīga nozīme. Mēs vēl nezinām, ko nozīmē oranžās liesmu mēles, par kurām mums stāstīja citu kuģu komandas, taču acīmredzot tieši tās ir cilvēkiem visbīstamākās. Kas notika uz kuģa H-76, mēs varbūt uzzināsim no vienīgā liecinieka, kas palicis dzīvs, — no Dmitrija Volgina. Taču patlaban viņš vēl atrodas bezsamaņas stāvoklī un viņa dzīvība nepavisam nav garantēta. Es varu jums pastāstīt tikai to, ko redzējām mēs, kuri pirmie iegājām kuģī, kad tas bija nogādāts uz Marsa. Aina, kas pavērās mūsu priekšā, ļauj skaidri secināt, ka Kerijs, Vladimirs un Čārlijs bija darījuši visu, ko varējuši, lai glābtu savu pasažieri, savu viesi — Dmitriju. Viņu varonīgās rīcības