— Un tie ir mani līdzstrādnieki, — ģenerālis iepazīstināja ar pārējiem. — Majors Melbričs! — Virsnieks, kas stāvēja pie fotogrāfijas, pamāja sveicienam ar zīmuli.
— Un tā ir leitnante Rozita Bairda, amerikāņu armijas visapburošākā meitene! — Jaunā sieviete atturīgi pasmaidīja. — Jums droši vien vajadzēs tulku. Firma «American Electronics», kuras prezidents es pēdējā laikā biju, saistīta ar misteru Šrīveru … Tāpēc labprāt sniegšu jums jebkuru palīdzību … Sēstieties! … Un tagad, pulkvedi, lūdzu turpināt!
Donja Sela runāja tikko dzirdami. Šķita, viņas izbiedētajās acīs uz visu mūžu iegūlušas tās nakts šausmas.
— Dzīvoju istabiņā aiz veikala. Man ir ļoti ciešs miegs. No zagļiem nebīstos, jo visa mana prece nemaksā vairāk par tūkstoš pesetām. Mani uzmodināja kaut kas neizprotams … Logā dega sarkana blāzma… Es izskrēju uz ielas … Redzu, kaut kas krīt tieši no debesīm. Tikko paguvu atlēkt sānis. Tas bija lidotājs … Rumpja augšējā daļa ar galvu un rokām nokrita tieši pie manām kājām, apakšējā mazliet nostāk … Es iekliedzos un metos bēgt.
— Jūsu veikals cietis? — Debldejs jautāja ar lietišķu laipnību.
— Nē.
— Vienalga, psihiska trauma un tā tālāk … Saņemsiet kompensāciju . .. Parādiet, kur atrodas jūsu māja!
Sieviete piegāja pie fotogrāfijas. Viņas roka tā trīcēja, ka majoram Melbričam nācās saņemt to savējā un vadīt pa fotogrāfiju. Vietu, kur atradās veikals, viņš atzīmēja ar sarkanu aplīti. Tādi paši aplīši bija izkaisīti pa visu Panotarosas austrumdaļu — no kalniem līdz piekrastei.
— Nākamais! Dons Huans Brito, zemkopis!
No sola piecēlās pusmūža zemnieks, uzblīdušu seju un ūdeņainām acīm. Vienmuļā balsī viņš pastāstīja, ka dzīvojot viens. Sieva nomirusi, abi dēli aizbraukuši peļņā uz Šveici. Tai naktī viņš tieši izgājis sevis pēc. Tikai tas viņu izglābis. Vairākas tonnas smagais reaktīvais motors krītot sadragājis jumtu un pārvērtis dzīvojamo istabu skaidās, sašķaidīdams aitas, kas atradušās aiz sienas.
— Gāju tieši mājās. Tai vakarā biju stipri iedzēris, atzīmējām mana drauga dzimšanas dienu, — stāstīja nākamais liecinieks. — Kad debesis sāka liesmot, es sākumā nodomāju, ka esmu jucis prātā, — liecinieks nervozi iesmējās. — Un pēkšņi — kaut kas krīt tieši man virsū. Degošs izpletnis. Viss reibums tūdaļ izkūpēja … Sāka plēnēt drēbes . .. Vārtījos pa zemi, lai noslāpētu dzirkstis … Kad piecēlos, ieraudzīju manekenam līdzīgu, ādā tērptu figūru, kas stiepa man pretī rokas … Tikai pēc brīža sapratu, ka tas ir cilvēks. Kad pienācu klāt, lidotājs bija jau miris. Bija tik briesmīgi, ka es pat neizbijos …
Kā pēdējo pratināja zvejnieku Kamilo.
— Es atrados netālu no Svētlaimīgās vientulības salas. Zvejoju zivis. Šļakstienu nedzirdēju. Pēc pilsoņu kara beigām, pēc cietuma, kur mani iesēdināja par to, ka cīnījos pret frankistiem .. .
— Bez politikas, don Kamilo! — pulkvedis viņu strupi pārtrauca.
— Vai tad es ko teicu, pulkvedi? Es pat nesaku, ka mani sita… Vienkārši pēc cietuma kļuvu pa pusei kurls … Jūtu — ar tīklu kaut kas nav kārtībā … Jau nobijos, nodomāju — liels kalmārs. Te viens amerikānis apgalvoja, ka esot redzējis tādu nezvēru. Man šis tīkls ir vienīgais, ja kalmārs pārraus — gals klāt… Izvelku, bet tīklā cilvēks, glābšanas vestē … Viņš bija dzīvs, pat runāja … Teica, ka sācies karš, tūlīt varēja manīt, ka jucis prātā … Es mazliet saprotu angliski, strādāju par pavadoni pie Šrīveriem …
— Pietiek! Jīīsu biogrāfija mūs neinteresē, — ģenerālis pārtrauca. — Saņemsiet kompensāciju. Major Melbrič, atzīmējiet vietu! .. . Kas tur vēl palicis, pulkvedi?
— Dakteris Enkarno! — pulkvedis ieskatījās sarakstā.
— Viņš nav atnācis.
— Iztiksim! — ģenerālis piecēlās un pagriezās pret lieciniekiem: — Pateicos jums!
— Vai varam iet? — zvejnieks jautāja. — Man laiks doties jūrā.
— Pagaidām jā, — majors nez kādēļ paskatījās uz Mūnu. — Visus, kas dzīvo šajā rajonā, — majors apvilka ar zīmuli loku, kurā ietilpa galvenokārt Panotarosas austrumdaļa, — lūdzu ierasties pēc stundas.
— Nav nekādas vajadzības! — ģenerāļa Debldeja gudrās acis uzzibsnīja aiz pensneja stikliem. — Misters Mūns ir mūsu tautietis, no viņa nav ko slēpt… Redziet draugi, — viņš griezās pie vietējiem iedzīvotājiem,
— viena no bumbām nokritusi austrumu rajonā. Nebūtu nekā briesmīga, pat ja tā būtu sprāgusi. Tās ir mācību bumbas, ko pasargā no korozijas īpašs slepens sastāvs. Sadegot 150 tūkstošiem litru benzīna, radās ļoti augsta temperatūra, kuras rezultātā no aizsargsastāva izdalījās indīgas ķīmiskas vielas … Nedrīkst novākt saknes un vīnogas. Visiem, kas pieskārušies tādai šķembai, — ģenerālis izņēma no kabatas un parādīja pa pusei izkusušā metāla gabalu, — jāsadedzina drēbes… Pats par sevi saprotams, saņemsiet kompensāciju … Bez tam ieteicu visiem šī rajona iedzīvotājiem regulāri mazgāties karstā dušā, kamēr visas šķembas būs atrastas un padarītas nekaitīgas.
Panotarosieši ar izbrīnu paskatījās cits uz citu, viens otrs pat iesmējās.
— Kāpēc viņi smejas? — majors Melbričs asi vaicāja.
— Visā Panotarosā karsts ūdens ir vienīgi viesnīcā, — atvainodamies paskaidroja pulkvedis.
— Piedodiet, nezināju, — ģenerālis Debldejs pašūpoja galvu. — Protams, jūra ir pati labākā vanna, bet šai gadījumā … Majors Melbričs izsniegs jums talonus. Nāksiet mazgāties mūsu nometnē… Pateicos! Visi ir brīvi! Vēlu sekmes!
— Nekad nebiju domājis, ka nāksies ķēpāties ar tādām padarīšanām, — ģenerālis ironiski pārskatīja tukšo telpu. Tulkotāja bija aizgājusi kopā ar vietējiem iedzīvotājiem. Bija palikuši vienīgi virsnieki un Mūns. — Pirts karaspēka ģenerālis! Skaisti, vai ne… Nu, major, tagad novilksim apli ap rajonu, kur varētu atrasties šķembas.