Выбрать главу

—   Un tie ir mani līdzstrādnieki, — ģenerālis iepazīs­tināja ar pārējiem. — Majors Melbričs! — Virsnieks, kas stāvēja pie fotogrāfijas, pamāja sveicienam ar zīmuli.

—    Un tā ir leitnante Rozita Bairda, amerikāņu armijas visapburošākā meitene! — Jaunā sieviete atturīgi pasmai­dīja. — Jums droši vien vajadzēs tulku. Firma «American Electronics», kuras prezidents es pēdējā laikā biju, sais­tīta ar misteru Šrīveru … Tāpēc labprāt sniegšu jums jebkuru palīdzību … Sēstieties! … Un tagad, pulkvedi, lūdzu turpināt!

Donja Sela runāja tikko dzirdami. Šķita, viņas izbiedē­tajās acīs uz visu mūžu iegūlušas tās nakts šausmas.

—    Dzīvoju istabiņā aiz veikala. Man ir ļoti ciešs miegs. No zagļiem nebīstos, jo visa mana prece nemaksā vairāk par tūkstoš pesetām. Mani uzmodināja kaut kas neizpro­tams … Logā dega sarkana blāzma… Es izskrēju uz ielas … Redzu, kaut kas krīt tieši no debesīm. Tikko pa­guvu atlēkt sānis. Tas bija lidotājs … Rumpja augšējā daļa ar galvu un rokām nokrita tieši pie manām kājām, apakšējā mazliet nostāk … Es iekliedzos un metos bēgt.

—    Jūsu veikals cietis? — Debldejs jautāja ar lietišķu laipnību.

—    Nē.

—   Vienalga, psihiska trauma un tā tālāk … Saņemsiet kompensāciju . .. Parādiet, kur atrodas jūsu māja!

Sieviete piegāja pie fotogrāfijas. Viņas roka tā trīcēja, ka majoram Melbričam nācās saņemt to savējā un vadīt pa fotogrāfiju. Vietu, kur atradās veikals, viņš atzīmēja ar sarkanu aplīti. Tādi paši aplīši bija izkaisīti pa visu Panotarosas austrumdaļu — no kalniem līdz piekrastei.

—    Nākamais! Dons Huans Brito, zemkopis!

No sola piecēlās pusmūža zemnieks, uzblīdušu seju un ūdeņainām acīm. Vienmuļā balsī viņš pastāstīja, ka dzī­vojot viens. Sieva nomirusi, abi dēli aizbraukuši peļņā uz Šveici. Tai naktī viņš tieši izgājis sevis pēc. Tikai tas viņu izglābis. Vairākas tonnas smagais reaktīvais motors krītot sadragājis jumtu un pārvērtis dzīvojamo istabu skaidās, sašķaidīdams aitas, kas atradušās aiz sienas.

—     Gāju tieši mājās. Tai vakarā biju stipri iedzēris, at­zīmējām mana drauga dzimšanas dienu, — stāstīja nāka­mais liecinieks. — Kad debesis sāka liesmot, es sākumā no­domāju, ka esmu jucis prātā, — liecinieks nervozi iesmē­jās. — Un pēkšņi — kaut kas krīt tieši man virsū. Degošs izpletnis. Viss reibums tūdaļ izkūpēja … Sāka plēnēt drē­bes . .. Vārtījos pa zemi, lai noslāpētu dzirkstis … Kad piecēlos, ieraudzīju manekenam līdzīgu, ādā tērptu figūru, kas stiepa man pretī rokas … Tikai pēc brīža sapratu, ka tas ir cilvēks. Kad pienācu klāt, lidotājs bija jau miris. Bija tik briesmīgi, ka es pat neizbijos …

Kā pēdējo pratināja zvejnieku Kamilo.

—    Es atrados netālu no Svētlaimīgās vientulības salas. Zvejoju zivis. Šļakstienu nedzirdēju. Pēc pilsoņu kara beigām, pēc cietuma, kur mani iesēdināja par to, ka cī­nījos pret frankistiem .. .

—    Bez politikas, don Kamilo! — pulkvedis viņu strupi pārtrauca.

—    Vai tad es ko teicu, pulkvedi? Es pat nesaku, ka mani sita… Vienkārši pēc cietuma kļuvu pa pusei kurls … Jūtu — ar tīklu kaut kas nav kārtībā … Jau no­bijos, nodomāju — liels kalmārs. Te viens amerikānis ap­galvoja, ka esot redzējis tādu nezvēru. Man šis tīkls ir vienīgais, ja kalmārs pārraus — gals klāt… Izvelku, bet tīklā cilvēks, glābšanas vestē … Viņš bija dzīvs, pat ru­nāja … Teica, ka sācies karš, tūlīt varēja manīt, ka jucis prātā … Es mazliet saprotu angliski, strādāju par pava­doni pie Šrīveriem …

—    Pietiek! Jīīsu biogrāfija mūs neinteresē, — ģenerālis pārtrauca. — Saņemsiet kompensāciju. Major Melbrič, at­zīmējiet vietu! .. . Kas tur vēl palicis, pulkvedi?

—    Dakteris Enkarno! — pulkvedis ieskatījās sarakstā.

—    Viņš nav atnācis.

—    Iztiksim! — ģenerālis piecēlās un pagriezās pret lie­ciniekiem: — Pateicos jums!

—    Vai varam iet? — zvejnieks jautāja. — Man laiks doties jūrā.

—    Pagaidām jā, — majors nez kādēļ paskatījās uz Mūnu. — Visus, kas dzīvo šajā rajonā, — majors apvilka ar zīmuli loku, kurā ietilpa galvenokārt Panotarosas aus­trumdaļa, — lūdzu ierasties pēc stundas.

—    Nav nekādas vajadzības! — ģenerāļa Debldeja gud­rās acis uzzibsnīja aiz pensneja stikliem. — Misters Mūns ir mūsu tautietis, no viņa nav ko slēpt… Redziet draugi, — viņš griezās pie vietējiem iedzīvotājiem,

—    viena no bumbām nokritusi austrumu rajonā. Nebūtu nekā briesmīga, pat ja tā būtu sprāgusi. Tās ir mācību bumbas, ko pasargā no korozijas īpašs slepens sastāvs. Sadegot 150 tūkstošiem litru benzīna, radās ļoti augsta temperatūra, kuras rezultātā no aizsargsastāva izdalījās indīgas ķīmiskas vielas … Nedrīkst novākt saknes un vīn­ogas. Visiem, kas pieskārušies tādai šķembai, — ģene­rālis izņēma no kabatas un parādīja pa pusei izkusušā metāla gabalu, — jāsadedzina drēbes… Pats par sevi sa­protams, saņemsiet kompensāciju … Bez tam ieteicu vi­siem šī rajona iedzīvotājiem regulāri mazgāties karstā dušā, kamēr visas šķembas būs atrastas un padarītas ne­kaitīgas.

Panotarosieši ar izbrīnu paskatījās cits uz citu, viens otrs pat iesmējās.

—   Kāpēc viņi smejas? — majors Melbričs asi vaicāja.

—   Visā Panotarosā karsts ūdens ir vienīgi viesnīcā, — atvainodamies paskaidroja pulkvedis.

—    Piedodiet, nezināju, — ģenerālis Debldejs pašūpoja galvu. — Protams, jūra ir pati labākā vanna, bet šai ga­dījumā … Majors Melbričs izsniegs jums talonus. Nāksiet mazgāties mūsu nometnē… Pateicos! Visi ir brīvi! Vēlu sekmes!

—    Nekad nebiju domājis, ka nāksies ķēpāties ar tā­dām padarīšanām, — ģenerālis ironiski pārskatīja tukšo telpu. Tulkotāja bija aizgājusi kopā ar vietējiem iedzīvo­tājiem. Bija palikuši vienīgi virsnieki un Mūns. — Pirts karaspēka ģenerālis! Skaisti, vai ne… Nu, major, tagad novilksim apli ap rajonu, kur varētu atrasties šķembas.