Выбрать главу

—    Viņu sakaru lietišķais pierādījums, — pulkvedim pa­spruka smiekli. — Nesaprotu tikai vienu — kā marķīzam izdevies atklāt šo noslēpumu?! Varat pats pārliecināties! — pulkvedis izvilka no kabatas planšeti. Gulēdama ūdenī, āda bija kļuvusi tumšāka, rāvējslēdzēju sedza rūsas plankumi, papīrs, ūdens piesūcies, bija sabriedis un grumbuļains. Tas arī bija vienīgais, ko Mūns paguva ievērot. Fotogrāfijas viņu pašlaik neinteresēja. Iebāzis tās kabatā, viņš atgā­dināja:

—    Kā tad būs ar apcietināšanu?

—    Ko jūs gribat apcietināt? — atskanēja ģenerāļa Debl- deja satrauktā balss.

—    Leitnanti Rozitu Bairdu! — Mūns teica un jau mazāk droši piebilda: — Viņa noindēja marķīzu.

—    Marķīzam staru slimība! — ģenerālis bija zaudējis parasto pašapziņu un mieru.

ROLA ŠRĪVERA DIENASGRĀMATA

Mūns izgāja pa vārtiem un, spilgtas gaismas apžilbināts, atlēca atpakaļ. Briesmīgi kaukdams un iemezdams sejā pārkarsuša motora tveicīgo elpu, garām aizdrāzās auto­buss. Uz visas zemeslodes tādas sirēnas ir tikai melnajām policijas un sarkanajām ugunsdzēsēju mašīnām. Bet šis autobuss bija pilnīgi balts. Zem svina baltuma žilbinošās kārtas tas slēpa no pasaules daudz lielākas briesmas nekā ugunsgrēks vai vienkārša slepkavība.

— Senjor Mūn, ātrāk! — dons Benitess viņu pasauca. — Citādi pa nakti nepagūsim visu aizvest.

Mūns ar pūlēm piespieda sevi doties uz mašīnu. Acu priekšā bija divas vīzijas: profesora Stārka iegarenā, šaurā

seja, kas tikko bija pavīdējusi joņojošā autobusa logā, un pats autobuss, nekustīgi stāvot aiz militārās nometnes dzeloņžoga.

Mūns ierāpās studebekerā un puslīdz ciešami iekārtojās kādā atzveltnes krēslā. Brauciens atgādināja ceļojumu pa amerikāņu kalniem Koniailendas izpriecu parkā. Mūnam gadījās būt tur diezgan bieži. No Voterfrontstrītas, kur viņš dzīvoja, līdz parkam nebija sevišķi tālu. Mūns atkal izjuta briesmīgas ilgas pēc mājām. Krēsls katrā pagrie­zienā bīstami sasvērās, un glezna, ko dons Benitess ar pū­lēm balansēja uz ceļiem, sāpīgi sita pa elkoni. Bet Mū­nam acu priekšā rēgojās majors Melbričs, kas toreiz bija viņu aizvedis līdz baltajam autobusam, lai iepazīstinātu ar medicīnas daļas priekšnieku. Ausīs skanēja majora balss: «Nekādi nevaru atcerēties… Viņus pārsvieduši kaut kur uz austrumiem — uz Okinavu vai Seulu.»

Studebekers apstājās pie viesnīcas. Tumšajā fasādē iezīmējās tikai daži apgaismoti logi. Lietus slacinātais lau­kums dvesa pielijušās lapotnes un mitro akmeņu smaržu. Mākoņi bija izklīduši, spīguļoja lielas zvaigznes.

Mūns izgāja cauri nāves klusumā iegrimušajam vestibi­lam un uzkāpa otrajā stāvā. Zem Ramirosa durvju apakšas mirdzēja šaura gaismas strēle. Sadzirdējis klusas balsis, Mūns pieklauvēja.

—    Kas tur ir? — Ramiross atsaucās.

—    Mūns!

—    Nāciet rīt, es jau guļu!

—    Es nevis pie jums, bet pie jūsu sievas, — Mūns teica ar uzsvaru.

—    Jūs kaut ko jaucat. Lellīte vēl nav mana sieva.

—    Nerunāju par Lellīti.

Šai brīdī durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Rozita. Vi­ņai mugurā bija tumšsarkani rītasvārki ar sidrabainiem izšuvumiem — putniem vai eksotiskiem augiem.

—   Nāciet iekšā, — viņa teica un, pagriezusies pret Ra­mirosu, piebilda: — Tagad nav vairs jēgas klusēt.

—   Esmu atnesis jūsu fotogrāfijas, — Mūns izvilka no kabatas policijas priekšnieka iedoto paciņu. Augšējais uzņēmums attēloja laulāšanas ceremoniju. Uz altāra svi­nīgi dega sveces, turēdami viens otru aiz rokas, stāvēja Ramiross melnā uzvalkā un Rozita baltā kāzu kleitā.

Rozitas skatiens pakavējās pie fotogrāfijas.

—    Toreiz mums likās, ka dzīve caurausta saules sta­riem, — viņa nopūzdamās apsēdās uz gultas. — Ramiross bija atradis labu darbu restorānā «Kukarača». To apmek­lēja daudzas slavenības, tai skaitā Evelīna Rodžera. Viņa iemīlējās Ramirosā, mēs par to tikai smējāmies. Bet vēlāk viņš uzzināja, ka restorāns īstenībā pieder gangsteriem, ka pūdera kārbās, kuras kā suvenīrus izdala pastāvīgajiem klientiem, atrodas kokaīns, heroīns vai hašišs. Saimnieks lika viņam izvēlēties vai nu sadarbību, vai — lodi pierē … No tā viņš baidījās arī šeit, Panotarosā, tādēļ viņš bija no­pircis ieroci. Bet, kopš Ramiross ieraudzīja jūsu istabā žurnālu, kur blakus Rodam Gaetano stāv amerikānis, kas dzīvoja pie marķīza, mēs no bailēm gandrīz vai zaudējām prātu! Līdz tai dienai mums nebija ne jausmas, kas īstenībā ir Brauns …

—    Vai Ramirosa romāns ar Lellīti bija jūsu ierosinā­jums? — Mūns vaicāja.

—   Jā, — Rozita nolieca galvu. Naktslampiņas blāvajā gaismā viņas sudrabainie mati izskatījās gandrīz sirmi.

—    Mums nebija citas izejas, — Ramiross apskāva viņu.

—     Labāk es pati pastāstīšu … Ramirosam bija kaut kur jāaizbrauc, tur, kur to nevarētu sameklēt Roda Gaetano vīri. Viņam bija traka doma nolīgt par laukstrādnieku kādā Brazīlijas plantācijā, bet tādiem kā mēs dzīve iespējama tikai uz civilizācijas asfaltētajiem ceļiem. Dzīvoklis uz nomaksu, ledusskapis uz nomaksu, jauna kleita uz nomaksu — komfortabla verdzība, no kuras atbrīvo vienīgi nāve. Es tūlīt iestājos armijā, un, kad man lika priekšā dienēt Spānijā, Ramiross pēc mana ierosinājuma pierunāja Evelīnu atbēgt uz šejieni. Tā zināmā mērā arī bija ver­dzība, bet par manu algu mēs nebūtu izdzīvojuši. Mums nācās slēpt savus sakarus, sevišķi pēc tam, kad padrem Antonio ievajadzējās pievērst Evelīnu katoļticībai un tādēļ apprecināt ar Ramirosu … Bijām nolēmuši atklāt savu no­slēpumu tikai pēdējā brīdī, ja neradīsies cita iespēja…

—    Jau doma vien par šīm laulībām bija ļaunāka nekā zobu sāpes, — Ramiross viebās. — Vai tad tā ir sieviete? Piesūcas kā linu mārks, bet pati paliek vēsa kā ledusskapis. Varbūt tāds idiots kā Hjū Brauns var to nemanīt, bet es esmu meksikānietis un zinu, kas ir īsta uguns, — viņš pa­skatījās uz Rozitu.