— Hjū Brauns nav vis tāds idiots, — Mūns pasmaidīja.
— Tātad ikreiz, kad jūs «ceļojāt uz Malāgu», jūs apciemoja Rozita?
— Viņa, — Ramiross pamaja. — Gan tai naktī, kad Gvendolīna Šrīvera iezagās uz balkona, gan …
— Toreiz tā bija Lellīte! — Mūns teica.
— Lellīte? — Ramiross apjucis paskatījās uz Rozitu. — Nemūžam neticētu, ka viņa spēj būt greizsirdīga. Man likās, ka filmu pasaule izkodinājusi no viņas visas cilvēciskās jūtas.
— Visvairāk es brīnos par to, ka viņa klusēja. Evelīna taču tai naktī noteikti mani redzēja, — Rozita sacīja.
— Viņai šīs precības bija tādas pašas zobu sāpes, — Mūns atteica. — Viņa bija nokļuvusi padres Antonio verdzībā. Ja mūs nešantažē pati dzīve, tad to dara cilvēki. Pārāk bieži mēs rīkojamies nevis tā, kā gribētu, bet — kā mūs piespiež … Jūs taču droši vien šīsdienas komēdijā ari piedalījāties pret savu gribu? Ģenerālis Debldejs lika, vai nav tiesa?
— Jā, — Rozita mulsi atzinās. — Tonakt pēc kokteiļu vakara paliku pie vīra. Pulksten trijos pēkšņi pieklauvēja Evelīna. Tas bija tik negaidot, ka es pilnīgi apjuku. Ramiross aši atvēra savienojamās durvis, un es meklēju glābiņu Evelīnas istabā. Bet tur bija ģenerālis… Man bija jāapsola darīt visu, ko viņš prasīs no manis.
— Tātad tā bija jūsu ēna, ko es redzēju uz balkona blakus viņa ēnai? Ja jūs zinātu, kā mani nomocījusi šī mīkla! — Mūns nopūtās. — Un tomēr es nesaprotu vienu — no tā brīža, kad Evelīna Rodžera aizbrauca, jums taču nebija vairs nekādas vajadzības slēpties …
— Ģenerālis Debldejs teica, ja mēs nebūsim ar mieru, viņš paziņošot manu atrašanās vietu «Kukaračas» saimniekam, — Ramiross rūgti teica.
— Kā redzat, mēs laikam nekad netiksim vaļā no verdzības, — Rozita pasmaidīja — kā parasti atturīgi, un Mūns pirmo reizi saprata, ka arī smaids var izteikt ciešanas.
— Vēlu jums laimi! — viņš sacīja. — Un tagad atļaujiet arī man izmantot savienojamās durvis.
Rozita pamāja. Naktslampiņas zilā mirdzuma apgaismota, tumši sarkanajos rītasvārkos ar dīvainajiem sidrabainajiem rakstiem viņa vairāk nekā jebkad atgādināja Djego Riveras gleznu — uz mūslaiku celtņu dzelzsbetona pārnestu acteku dievnama fresku.
Mūns klusi pabīdīja sānis vāžturi — vientulības metālisko ilūziju, kas aizvietoja viesnīcā «Holivuda» prozaisko aizšaujamo bultu. Pati vientulība arī bija ilūzija. Dažādās istabās dzīvojošos cilvēkus vienoja neredzami pavedieni. Šajā briesmīgajā pasaulē, kur vismodernākajam komfortam līdzās eksistē vismodernākie urāna ieroči, šos cilvēkus vienoja kopīgs liktenis. Un, lai kādu ceļu katrs sev izvēlējies, tai stundā, kad uguns lietus nolīs ne tikai pār mazo Panotarosu, bet pār visu zemeslodi, visi ceļi saplūdīs sekundes uzliesmojumā, kas atstās vienīgi milzīgu ēnu uz mūslaiku civilizācijas balkona.
*
Savienojamās durvis atvērās bez trokšņa.
— Kas tur nāk? … Ramiross? … Man ir bail… Kāpēc Debldejs neļāva man aizbraukt jau šodien? — no tumsas atskanēja dobja balss. Gultā tikko varēja saredzēt sievietes augumu. Blakus uz grīdas stāvēja sakravātas ceļa somas.
— Mani sauc Mūns! … Varat aizdedzināt gaismu.
— Nevajag, — viņa lūdza.
— Man bija nodoms jūs apcietināt.
— Par ko? — gandrīz bez skaņas vaicāja sievietes balss.
— Kā Kida Brauna līdzdalībnieci.
— Vai tad tas ir noziegums, ka iemīlējos viņā? — balss trīcēja. — Māte bija pretī. Tad es nozagu marķīzam flakonu ar mandeļu esenci. Teicu, ka tā ir zilskābe un, ja man neatļaus aizbraukt kopā ar Kidu, padarīšu sev galu. Viņa izsita man pudelīti no rokām …
— Un pēc tam mani veselas piecas dienas vajāja šī nolādētā smaka un doma, ka jūs esat noindējusi savus piederīgos, — Mūns nervozi aizsmēķēja. — Vai misis Šrīvera zināja, kas ir Brauns?
— Es pati uzzināju tikai preses konferences laikā. Vai tas ir tiesa, ka Kids nogalinājis manu māti un brāli?
— Nē. Bet ne jau tāpēc, ka viņš ir tāds, kā jūs domājat. Viņš to izdarītu, ne aci nepamirkšķinājis. Bet viņam gribējās kļūt patstāvīgam. Sākumam pietiktu ar miljonu pesetu, vēlāk viņš būtu piespiedis jūs apprecēties, lai visu mūžu vilktu laukā naudu no jūsu tēva … Bet jūs aizrāvā- ties ar romantiku, kuras īstenībā nemaz nebija. Spēlēt bandītus, slepus iegādāties pārtiku dzīvei alā, zagties tumsā pakaļ izpirkumam — tas jums droši vien likās laimes kalngals. Kad pamētāt bezdibeņa malā starp klintīm savu mašīnu, iepriekš aptraipījusi sēdekli ar asinīm, vai jums neienāca prātā, ka šis lēta romāna cienīgais inscenējums var pārbiedēt līdz nāvei jūsu māti?
— Starp klintīm? Nekā tamlīdzīga! Es atstāju kadiljaku netālu no kādas zemnieka mājas, šķiet, viņu sauca Brito. Neviens taču nedrīkstēja nojaust, ka slēpjamies kalnos … Kas attiecas uz asinīm, tad tiešām biju domājusi par šādu triku, bet māti gan negribēju apbēdināt…
— Vai jūs padomājāt, ko viņa pārdzīvos, saņemot jūsu vēstuli, kurā paziņojat, ka nesamaksāšanas gadījumā tiksiet nonāvēta? Nē, tai laikā jūs domājāt, cik lieliski tas viss būs, tieši tā jūs domājāt, kad Puente Alčezerilo frizētavā pārkrāsojāt matus, lai jūs neviens nepazītu. Pārvēršoties Evelīnā Rodžerā, jums it nemaz nerūpēja, ka viņu var turēt aizdomās. Kurš izgudroja šo triku — jūs vai Kids?
— Man pašai nebija ne jausmas, ka esmu tik līdzīga Lellītei. Es viņu taču ciest nevarēju! Un, kad frizētavā paskatījos spogulī, man sākumā gribējās sev pašai iespļaut sejā.
— Un tomēr jūs neiebildāt, kad ģenerālis Debldejs ierosināja kādu laiku tēlot viņas lomu. Iededziniet gaismu, vai dzirdat! Jeb varbūt jums trūkst drosmes pēc visa tā, kas noticis?