Mūns pagrieza slēdzi. Tagad, kad Gvendolīna Šrīvera vairs netēloja vieglprātīgu, ekstravagantu kinozvaigzni, viņa pat gribēdama nespētu apmānīt Mūnu.
— Es neesmu vainīga … — Viņa stomīdamās iesāka stāstīt. — Kad atnācu pēc naudas, man pakaļ dzinās helikopters. Tur bija kāds majors …
— Majors Melbričs? — Mūns jautāja.
— Liekas, tā viņu tiešām sauc… Viņš teica, ja es ne- piekritīšot, mani nodošot tiesai… Naktī mani nogādāja šurp un sākumā paslēpa manā istabā. Tad no Malāgas atgriezās Lellītes mašīna. Tā atveda grima meistarus un tērpus, daudz tērpu. Visu nakti mani apmācīja, bet uz rīta pusi es jau kā Evelīna Rodžera pārvācos uz viņas istabu …
— Viss skaidrs, — Mūns norūca. — Skaidrs no visiem viedokļiem. Jums par laimi vai drīzāk par nelaimi, jūs abas ar Evelīnu Rodžeru iemiesojāt to skaistuma standartu, ar kuru viduvēji ļautiņi mēri savus sapņus. Atšķirība ir tikai matu krāsā un dažās citās nesvarīgās detaļās. Tieši to arī izmantoja ģenerālis Debldejs savam grandiozajam, neviena nepamanītajam mānam. Un jums pašai droši vien šī afēra arī likās tīri patīkama …
— Tikai pašā sākumā, līdz peldēšanai… Es šeit vēl atrodos tikai tāpēc, ka ģenerālis Debldejs grib nogaidīt līdz rītdienai, kad aizbrauks pēdējie korespondenti… Vai jūs domājat, es kādreiz aizmirsīšu šo dienu? Nezinu, kas bija ļaunāk — kad uzzināju preses konferences laikā par mātes un brāļa nogalināšanu vai kad pati tikko nenoslīku … Es taču nemaz neprotu peldēt…
— Tieši tāpēc es arī sapratu, ka Amerikas karogu simbolizējat jūs, nevis Evelīna Rodžera.
— Bet es domāju, ka mani nodevis Kids… Nu redziet, velti jūs viņu tā aprunājāt. Gangsteri arī ir cilvēki, nodarbošanās izvēle ne vienmēr atkarīga no mums pašiem. Piemēram, mana profesija — būt par bagāta cilvēka meitu. Vai tad pasaulē ir vēl bezjēdzīgāks arods? Tad jau labāk nodarboties ar godīgu laupīšanu un riskēt ar savu paša ādu, kā to darīja Kids …
— Es jūs saprotu, — Mūns pakošļāja cigāru. — Un tomēr par jūsu augstsirdīgajām domām labprāt iecirstu jums krietnu pļauku … Jā, viņš jūs nenodeva! Vēl vairāk, pazinis jūs šodien centrālajā laukumā, viņš pat bija atnācis uz viesnīcu. Nevis lai apzvērētu mūžīgu mīlu, bet lai pieprasītu gluži prozaisku summu — klusēšanas maksu. Džošua Šrīvers nežēlotu pat miljonu dolāru, ja par šo cenu varētu noslēpt atklātībai savas meitas gangsteriskās dēkas.
— Iespējams, — Gvendolīna nopūtās. Pēc dažām minūtēm viņa atkal ierunājās: — Bet vai tad viņi ir labāki, prasīdami, lai piedalos šai riebīgajā krāpšanā? Tas pats majors Melbričs, kas tik ilgi iebiedēja mani, kamēr kļuvu par lelli, kurai var vilkt mugurā jebkuru lupatu, vai ari ģenerālis, kas, baidīdamies, ka varu vēl izgāzt izrādi, slēpa no manis pat mātes un brāļa nogalināšanu. Viņš aizliedza līdz rītdienai telegrafēt tēvam! … Tētis laikam stipri pārdzīvo?
— Viņam smaga nervu lēkme …
— Redziet nu! Kad cilvēks nelaimīgs, nepalīdz nekādi miljardi. Tieši šie miljardi pataisījuši mūs par tiem, kas
esam! … Es — izlutināta histēriķe, Džons — psihopāts. Baidos, ka pēdējie notikumi novedis viņu līdz tādam stāvoklim, ka viņam aizliegs lidot.
— Viņa vairs nav starp dzīvajiem.
— Ko? Džonu arī… — Gvendolīnas plati ieplestajās acīs bija šausmas.
— Nē, viņš nav nogalināts, — Mūns uzminēja viņas domas. — Gājis bojā aviācijas katastrofā.
— Nabaga Džons! — Gvendolīna sāka raudāt. — Viņu mīlēju vairāk nekā pārējos! Reiz mēs ar draugiem rīkojām motociklu skriešanos un iedrāzāmies bērēs. Pati gandrīz kļuvu par nelaiķi… Džons toreiz deva pārliešanai asinis, mums ar viņu vienāda grupa …
Mūns, kas pašlaik gribēja apvaicāties par Rola Šrīvera dienasgrāmatu, ieinteresējās.
— Uz kādas līnijas Džons lidoja?
— Džons bija vecākais leitnants, otrais pilots vai kaut kas tamlīdzīgs uz B-52. Viņš man allaž sacīja, ka pārītis atombumbu dodot nerviem daudz spēcīgāku dopingu nekā narkotiskās vielas vai mani motocikli.
— Vai jūsu brālis gadījumā nedienēja kādā spāņu bāzē?
— Nē! Vienu laiku viņš lidoja pāri Ziemeļpolam, bet, kur pēdējā laikā, — nezinu. Mēs ar viņu sen neesam tikušies, bet vēstules viņš raksta nesakarīgas, var redzēt, ka pusjucis. Ja brālis nebūtu Džošua Šrīvera dēls, viņu sen būtu atlaiduši no aviācijas.
Atbilde nebija gluži tāda, kādu bija vēlējies dzirdēt Mūns.
— Šveicars apgalvo, ka redzējis Rolam biezu burtnīcu zaļā ādas iesējumā, — Mūns pārgāja pie tā, kas visvairāk viņu interesēja. — Vai tā ir viņa dienasgrāmata?
— Jā.
— Vai esat kādreiz lasījusi viņa ierakstus?
— Vienu vai divas reizes, pēc tam Rols sāka to slēpt.
— Vai jūsu vārdi jāsaprot tādā nozīmē, ka viņš uzticējis dienasgrāmatai noslēpumus, par kuriem jūs nedrīkstējāt zināt?
— Jā, viņš pierakstīja itin visus notikumus un domas.
— Interesanti! Vai zināt, ka dienasgrāmata pazūdusi?
Starp Rola mantām, kas aizsūtītas jūsu tēvam, tās nebija. Varbūt tā atrodas pie jums?
— Tikai ne pie manis.
— Atliek vienīgi policijas priekšnieks, — Mūns iemeta pusizsmēķēto cigāru pelnu traukā. — Nu tad novēlu jums laimīgu ceļu!
— Vai jūs pastāstīsiet tēvam par …
— Par jūsu romantisko piedzīvojumu, kuram vieta nevis ģimenes, bet kriminālhronikā? Būtu noteikti pastāstījis, ja cerētu, ka pēc tam misters Šrīvers dos jums pārdevējas vai apkopējas darbu kādā no saviem neskaitāmajiem veikaliem. Labākajā gadījumā viņš jums pieliks trīs guvernantes un divus miesassargus.