Mūnam gribējās ātrāk izrauties no istabas smacīgās atmosfēras. Vakar te Lellītes mantas lidoja pa roku galam čemodānos ar viesnīcas «Holivuda» etiķetēm, šodien tie paši ceļojuma skapji un somas ar tām pašām etiķetēm, bet citām mantām stāvēja sakravātas, siksnām apņemtas — kā aiznagloti zārki, ko tūlīt iznesīs uz ielas.
Kad viņš jau bija aizgājis līdz durvīm, Gvendolīna to pasauca:
— Mister Mūn, varbūt jūs tikai neesat varējis atrast dienasgrāmatu? Rolam bija paraža slēpt to atzveltnes krēsla sēdeklī.
— Kurā?
— Tumši sarkanajā, kas stāvēja viņa istabā.
Gaitenis atgādināja mēbeļu noliktavu. Dons Benitess, smagi elsdams, pašlaik iestūma kādā istabā atzveltnes krēslu, bet tas bija zils.
— Kur palikušas lietas, ko marķīzs paņēma no manas istabas? — Mūns jautāja.
— Noliku atpakaļ. Jūs mani, cerams, atvainosiet, ka paņēmu slēdzeni bez jūsu ziņas, bet es negribēju traucēt.
Mūns iegāja istabā. Viss bija savā vietā. Glezna ar bārdaino leijerkastnieku, kuram bija lemts īsu laiku aizvietot hercogu Viljaermosu, karājās pie sienas. Vāze stāvēja uz galda, pelnu trauks uz naktsskapīša, krēsls kā parasti pie loga. Bet tas bija debeszils, nevis sarkans.
— Cik viesnīcā pavisam ir tādu krēslu? — Izskrējis gaitenī, Mūns vaicāja. Uztraukumā viņš bija piemirsis krāsu.
— Ap divi simti, — šveicars viņu nesaprata.
— Tumši sarkanu!
— Divi! Sākumā visi bija zili, bet diviem izdedzināja popejumu, nācās pārvilkt no jauna.
Mūns pārlaida skatienu gaitenim. Krēsli veidoja veselu grēdu. Šķita, Panotarosas zilā debess izsūkusies cauri griestiem un, pieņemdama pusguļošam cilvēkam visērtāko formu, aizpildījusi visu stāvu. Neviens sarkans traips netraucēja šo debeszilo harmoniju.
Kopā ar šveicaru Mūns apstaigāja visas istabas, no kurām marķīzs bija ņēmis mēbeles. Atgrūda durvis, pavirši aplūkoja standartizēto zilo rapsodiju un steidzās tālāk, nolādēdams pats sevi.
— Jūsu klubkrēsls, senjor Mūn! — dons Benitess ielūkojās nākamajās durvīs. — Mums ir pieklājīga viesnīca, velti jūs tā uztraucāties. Te nekas nepazūd.
Ja Mūns būtu bijis reliģiozs, viņš saliktu lūgsnai rokas, lai pateiktos dievam par šo atsūtīto brīnumu. Bet viņš tāds nebija, tāpēc vienkārši metās klāt šai tik ārkārtīgi vērtīgajai mēbelei, pa ceļam neapzinīgi ievērodams apkārtējos priekšmetus. Aprakstītas papīra strēmeles, veca rakstāmmašīnas lenta, franču cigarešu «Corporal» tukša paciņa, kinofilmas iesaiņojums ar puskailu skaistuli… Spriežot pēc šīm pazīmēm, istabā dzīvojis kāds žurnālists, pie tam aizbraucis pavisam nesen. Nekautrējoties no dona Beni- tesa, Mūns pabāza roku zem sēdekļa un izvilka no turienes putekļu kamoliem klātus cigarešu galus, lūpu zīmuli, pogas, dažas matadatas, pat šķiltavas. Nebija tikai viena — dienasgrāmatas.
— Kas dzīvoja šai istabā? — viņš grīni vaicāja šveicaram.
— Senjors Laserks, jūs viņu pazīstat, ar ķīļbārdiņu, allaž dzēra aperatīvu.
Mūns izlamājās. Jau gaitenī viņš atcerējās, ka nekur vēl nav redzējis otru sarkano klubkrēslu.
— Sakiet, don Benites, — vai jūs visas mēbeles atvedāt no pils?
— Liekas gan. Katrā ziņā tas bija pēdējais reiss, — dons Benitess domīgi noteica, tad atcerējās: — Pilī ir Bils Ričijs. Iespējams, kaut kas vēl palicis kopā ar viņu …
Mūns soļoja tumsā. Nekad vēl viņš nebija veicis šādu attālumu tik ātri. Droši vien viņa melnā ēna, kā parasti, aizmugurē sekoja, taču Mūns nekā neredzēja un nedzirdēja. Domas kavējās vienīgi pie dienasgrāmatas un Bila Ričija. Kidam Braunam bija brūnas acis. Marķīzs sacījis taisnību, dons Benitess sacījis taisnību, tikai Bils Ričijs nez kādēļ apgalvoja, ka tās esot pelēkas. Neviens cits, bet tieši Bils Ričijs palicis tukšajā pilī ar to vienīgo krēslu, kurā varbūt atrodas Šrīveru lietas atminējums. Vai visu to var izskaidrot ar nejaušu sagadīšanos?
Likās, nav nekāda pamata apšaubīt vecā aktiera godīgumu. Būtu tā kā laiks visu apsvērt mierīgāk, īpaši pēc tam, kad tik nožēlojami sabrukušas vairākas uz maldīgiem pamatiem dibinātas hipotēzes. Bet naksnīgā, tumšā Panotarosa, kur viss dvesa viltu, kur zem šodienas svētku ziediem guļ vakardienas un rītdienas traģēdijas lauskas, joprojām noskaņoja aizdomīgi.
Kad Mūns nokļuva līdz pilij un paskatījās mirdzošajā ciparnīcā, bija jau tālu pāri pusnaktij. Mūns, kurš jau kopš bērnības bija interesējies par džiniem un tādēļ sīki izpētījis to paražas, zināja — gan lieliskās pils uzcelšana, gan tās demontēšana saskaņā ar senu tradīciju, ko pārņēmuši mūsdienu rēgi, sākas tieši pusnaktī. Tāpēc viņš nemaz nebrīnījās, redzēdams, ka burvība izgaisusi.
Mūns apstājās, lai atvilktu elpu. Visapkārt nevienas dvēseles. Amerikāņu militārās policijas baltie un melnie karavīri, kas bija apsargājuši teiksmu pili, jau sen bija saņēmuši pavēli aiziet no posteņa un tagad ar savām žilbinoši baltajām kaskām droši vien jOņoja uz kādu citu, pagaidām slepenībā turētu vietu.
Līdz galam atvērtie vārti izskatījās kā liels, melns caurums. Neviena neaizturēts, Mūns iegāja dārzā. Tumsā nogrimušais parks vējā čaukstināja sausās pērnās lapas. Sen bija nodzisušās raibās spuldzītes virs ieejas Melnajā alā. Kāds bija noplēsis krāsainos plakātus no steigā uzceltā žoga. Tagad tas nožēlojami kails pūlējās noslēpt to vietu, kur marķīzs bija atradis šķembas un līdz ar tām — staru slimību. Visā namā gaisma dega vienīgi bibliotēkas logos.
Teiksmainās pils velves, kuras vairs nebalstīja gaismas stabi, bija apdrupušas. Bet burvji — armijas prožektori, kuriem marķīza Kastelmares nabadzīgajai pilij bija jāpateicas par savu mānīgo spožumu, tagad atkal apgaismoja zilās mucas ar radioaktīvo augsni.