— Un kādai karaspēka šķirai jūs īstenībā piederat? — Mūns vaicāja.
— Kā jums pašam liekas?
— Ķīmiskās drošības dienests, — Mūns pamirkšķināja aci.
— Diezgan asprātīgi, — ģenerālis iesmējās. — Priecājos, ka esat uzminējuši, par kādu drošību ir runa. Esmu izlūks, pareizāk sakot, pretizlūks.
— Meklējat slepenas ierīces?
— Protams. Indīgās vielas tikai starp citu. Pieci simti cilvēku jau meklē kā apsēsti, rīt ierodas tikpat daudz, turklāt vēl zemūdens daļas no Rotas. Iespējams, tas iekritis jūrā.
— Vai jūsu noslēpums ir vīriešu kārtas?
— Patiesībā tas ir kara noslēpums, — ģenerālis pasmaidīja. — Bet, ja apsolāt nepārdot to krieviem, — viņš viltīgi piemiedza acis, — mēs meklējam kodu atombum- bošanas pavēles atšifrēšanai. Mūsu lidotāji to sauc par krustu kaklā, jo komandierim nav tiesību kodu noņemt nevienu brīdi… — ģenerālis pagriezās pret majoru. — Kas jums tur sanāk?
— Acumirkli! — majors Melbričs, kas bija ieklausījies sarunā, pievērsās savam uzdevumam. Daži vilcieni — un atsevišķos sarkanos aplīšus savienoja liels aplis.
Ģenerālis kritiski aplūkoja majora ieteikto meklējumu sektoru.
— Manuprāt, rādiusu derētu pagarināt. Būtu lietderīgi ietilpināt tajā Svētlaimīgās vientulības salu!
— Nekādā ziņā! — majors protestēja. — Tur, kur izzvejoja apakšpulkvedi Hogertu, ir galējā robeža, — majors ar pirkstu iedūra vietā, ko bija norādījis zvejnieks Kamilo. — Turklāt jāņem vērā, ka viņš nokritis tik tālu vienīgi tādēļ, ka izlēcis ar katapultu … Paši redzat, līdz salai pamatīgs atstatums. Mums nav tiesību šķiest laiku neauglīgos meklējumos. Jo vairāk tie ieilgs, jo mazāk izredžu saglabāt slepenību.
— Piekrītu! — ģenerālis pagriezās pret policijas priekšnieku. — Paldies, pulkvedi Baroha, jūs esat brīvs! Uz redzēšanos … Bet ar jums, — ģenerālis uzsmaidīja Mūnam, — mēs vēl tiksimies. Noteikti pienāciet! Pacienāšu jūs ar tādu kokteili, pēc kura pat atomkarš jums liksies bērnu spēlīte!
POLICIJAS PRIEKŠNIEKS SMAIDA
Pulkvedis pavadīja ciemiņus līdz durvīm. Tad uzrunāja Mūnu ar mākslotu sašutumu:
— Mani viņš pat nedomāja ielūgt. Mēs, spāņi, ātri apvainojamies. Izdevīgā gadījumā es vēl atspēlēšos! … Taču amerikāņus es cienu un apskaužu … Viens misters He- mingvejs ir vairāk vērts nekā visi rakstnieki kopā. Saviem padotajiem es pavēlu lasīt amerikāņu literatūru .. . Jūs droši vien atceraties «Fjestu»? Pat mūsu Blasko Ivanjess nav tik glezni aprakstījis torero! Es pats kādreiz sapņoju kļūt par matadoru. Pie mums tas ir katra puikas sapnis!
Amerikāņu virsnieku klātbūtnē pulkvedis bija spiests klusēt, tagad viņš ļāva vaļu vārdu plūsmai.
— Piedodiet, piedodiet, par jūsu jaunības ilgām aprunāsimies citreiz, — Mūns diezgan rupji aprāva viņu.
— Saprotu un neapvainojos, — pulkvedis izņēma no seifa dažus aktu vākus. — Jūs speciāli esat nolidojuši tūkstošiem kilometru, un nu jums liekas, ka katra pazaudēta minūte līdzinās noziegumam. Bet es te pļāpāju par literatūru. Sāksim! — viņš atvēra vākus. — Akts par Šrīveru nāvi…
— Sāksim labāk ar dzīvajiem, — Mūns ierosināja.
— Ar dzīvajiem? — pulkvedis nesaprata. — Ahā, jūs runājat par mis Gvendolīnu Šrīveru. Viņas fotogrāfiju, pazīmes un mašīnas numuru izziņojām visā valstī, nopratinājām apkārtējos iedzīvotājus, policija ievākuši ziņas visās viesnīcās un uz visiem ceļiem divsimt kilometru apkaimē. Pat pie mūsu slepenajiem, ar noziedznieku pasauli saistītajiem informatoriem ievācām ziņas. Darīts absolūti viss, un tas, ņemiet vērā, neraugoties uz to, ka sakarā ar gaisa katastrofu neesmu aizvēris acis jau trešo dienu pēc kārtas, — pulkvedis gurdi atlaidās krēslā.
— Kā jūs izskaidrojat viņas nozušanu? — nepalūdzis atļauju, Mūns aizpīpēja cigāru.
— Varbūt viņu nolaupījuši, — diezgan vienaldzīgi atteica pulkvedis.
— Gangsteri? — Mūns pateica priekšā. — Jūsu viedoklis sakrīt ar mistera Šrīvera domām.
— Gangsteri? — policijas priekšnieks gluži negaidot sāka smieties.
— Jums tas liekas smieklīgi? — Mūns sirdīgi izpūta biezu dūmu strūklu. Viņu urdīja vēlēšanās pastāstīt par Rodu Gaetano, bet Šrīvers, acīm redzot, ne bez pamata neuzticējās spāņu policijai. Pie tam labs spēlmanis izliek savu trumpi tikai beigās.
— Tikai neapvainojieties, — pulkvedis Baroha-i-Pinoss lūkoja apvaldīt smieklus. — Jūs esat šeit svešinieks. Baidos, ka aizbrauksiet, tā arī neizpratis līdz galam spāņu tautas dvēseli. Gaišā dienas laikā nozagt automašīnu, apstāties vietā, kas redzama simtiem garāmgājēju un ko novēro televīzijas reportieri, tur ar varu iesēdināt mašīnā cilvēku — tas mūsdienās iespējams laikam tikai divās vietās: atpalikušajā Sicīlijā un progresīvajā Amerikā. Ne jau velti jūsu noziedznieku pasaules izcilākie organizatori dzimuši Sicīlijā. Ceru, ka neesmu aizskāris jūsu nacionālās jūtas, mister Mūn?
— Nieki! Vai jūs vēlaties nolasīt man populāru lekciju?
— Neļaunojieties, es atkal aizmirsu, ka jūs degat nepacietībā uzzināt galveno. Jūs darījāt pareizi, man aizrādīdams, — pulkvedis atvainojās. — Gribēju tikai paskaidrot, ka spāņi ir pa pusei bērni. Serenādes, pagātnes bruņnieciskās tradīcijas, vecas cepures un dārgas dāmu aproces, ar kurām apmētā toreadoru, faktiski veiklu un samērā drosmīgu miesnieku, — tas viss padara mūs ārzemnieku acīs mazliet smieklīgus un neizprotamus. Kas attiecas uz nolaupīšanām, tad tā pie mums parasti ir mīlas afēra, kuras motīvi meklējami vecāku ietiepībā vai pārīša ekscentriskajā romantismā.
— Hm … — Mūns izteica savas šaubas.
— Vai jūs nepiekrītat? — pulkvedis laipni apvaicājās.
— Cik man zināms, mis Gvendolīna Šrīvera nav spā- niete, — Mūns sausi piezīmēja.