Ik uz soļa iestrēgdams sapuvušajos dēļos, Mūns pārgāja paceļamo tiltu. Viņu sagaidīja dobjš klusums. Kaut kāda nojauta lika viņam vispirms iegriezties Deilija istabā. Viņš iededzināja gaismu, elektrība apmirdzēja zelta matus, šokolādes krāsas augumu, zelta sandales. Ar fotoattēliem bija notikusi metamorfoza. Tie Mūnam likās izbalējuši, toties caur spilgto grimu un aicinošo smaidu pirmo reizi iezīmējās cilvēciski vaibsti. Tā bija nevis Lellīte, kā viņu sauca miljoniem pielūdzēju, nevis Evelīna Rodžera, kā to dēvēja kinokritiķi, bet Līna Mostrela — vienkārša amerikāņu meitene, kas iekļuvusi Holivudas spožajās lamatās.
Mūns nolaidās uz ceļiem un paskatījās zem gultas. Čemodāns bija pazudis. Viņam pretī ņirdzīgi raudzījās nēģera galva, kas aizvietoja gultas kāju.
Mūns klusi atvēra bibliotēkas durvis. Spriežot pēc apgaismotajiem logiem, Bils Ričijs atradās šeit. Viņš sēdēja uz ādas dīvāna pie loga, kurā mirdzēja Panotarosas retās ugunis, un šķita domās nogrimis. Piegājis tuvāk, Mūns saprata, ka vecais aktieris aizmidzis. Uz viņa kreisā īkšķa karājās ķēdīte ar miniatūru slēdzeni. Tā bija slēdzene no slēpņa, kur marķīzs glabāja pielikumus kriminālromāniem. Blakus Ričijam uz dīvāna atradās žurku sagrauzta cūk- āda — grāfa Sančo testaments.
Mūns uzmanīgi noņēma važiņu un atslēdza slēpni. Neviens netraucēja viņu šoreiz pamatīgi to izpētīt. Mūnu gaidīja pārsteigums. Tiesa, pēc pēdējās sarunas ar Pedro viņš bija jau daļēji nojautis kaut ko tamlīdzīgu. Aiz plastikāta kārbas, kas imitēja dzelzs lādīti ar ložu caurumiem, aiz neskaitāmiem nāves rīkiem, kas nebija bīstamāki par rotaļu lielgabaliem, gulēja īsta pistole. Mūns pasmīnēja. Nevienam, pat policijas priekšniekam nenāktu prātā meklēt īstu ieroci šai lēto viltojumu kolekcijā. Krievu armijas pistole — piemiņa no marķīza tēva izglābtā lidotāja — tika, acīm redzot, glabāta ne tikai kā relikvija. Tieši to bija pielādējis Pedro, un tā nebija vienīgi aizrautīga rotaļa — dons Kihots apmācīja mazo Sančo Pansu cīnīties ar ieroci rokā…
Tātad arī šī viena no neskaitāmajām Panotarosas mīklām atrisināta! Bet tagad pie velna poēziju, jaķeras pie prozas!
— Kur ir dienasgrāmata?! — viņš rupji uzmodināja Bilu Ričiju.
— Dienasgrāmata? — vecais aktieris kā neredzīgs paskatījās uz Mūnu. — Kas ar mani runā? Ak tas esat jūs, mister Mūn! Paldies dievam, redzēju tik briesmīgu sapni, ka tagad esmu priecīgs ieraudzīt dzīvu cilvēku… Iedomājieties, es eju pa Panotarosas ielām, pēkšņi debesis pārvēršas ekrānā un uz tā esmu es — smieklu karalis Bils Ričijs! Visi garāmgājēji apstājas un smejas, smejas līdz krampjiem… Režisora palīgs sauc: «Vajadzīgs cits rakurss! Pagrieziet viņu!» Es neskaidri apjaušu, ka tas attiecas uz mani. Bet kāpēc tad mani jāpagriež, ja varu pats to izdarīt?… Un te pēkšņi jūtu, ka nevaru pakustināt ne rokas, ne kājas. Sejas vietā — ģipša maska. Un līdz manai apziņai beidzot nonāk, ka filmē manas paša bēres… Pēo tam atkal atgūstu samaņu … Pilnīga tumsa … Es izstiepju roku, tā atduras pret lakotu koku… Zināt, mister Mūn, Holivudā ir bijušo slavenību kapsēta. Ne jau nezināms kaps, bet pilnīgi pieklājīgs dēlītis ar vārdu — šo kapsētu taču apmeklē tūristi… Un, lūk, es dzirdu, kāds lasa: «Bils Ričijs, smieklu karalis, miris tādā un tādā …» Kliedzu, cik vien spēka: «Es esmu vēl dzīvs! Paceliet zārka vāku!» Bet šis tips atbild man: «Pacel pats, tev tuvāk!»
— Es arī redzēju sapni, — Mūns drūmi norūca. — Jūs kaut ko meklējāt sarkanajā klubkrēslā, kuru marķīzs bija aizvedis no manas istabas.
— Sarkanais krēsls? — Bils Ričijs brīnījās.
— Jā, tumši sarkans! Nav ko izlikties!
— Bet jūsu istabā bija tikai pelēki krēsli, es to labi atceros. Viens no tiem palicis pilī… Tajā sēdēja marķīzs, man nepacēlās roka iecelt krēslu mašīnā!
Viņi iegāja pilnīgi tukšajā zālē. Tajā nebija vairs ne viesu, ne gobelēnu, ne mēbeļu, nekā, atskaitot milzīgo, tukšo galdu un divus pussalauztus koka sēdekļus. Un šīs briesmīgās nabadzības un bezcerīgā tukšuma vidū stāvēja tumši sarkans, ar mīkstu porolonu un dārgu ādu popēts, ērts viesnīcas atzveltnes krēsls, kurā bija sēdējis marķīzs, pirms uzsauca savu pēdējo tostu.
— Pagaidiet, — Mūns sāka kaut ko saprast. — Paskatieties uz mani! Kādas man acis?
— Jums? Tumši pelēkas.
Ja pie rokas būtu spogulis, Mūns noteikti palūkotos tajā, lai gan labi zināja, ka acis viņam brūnas, — tik pārliecinoši skanēja Ričija balss.
— Un tie? — Mūns norādīja uz vīna aplieto galdautu. Kādā krāsā traipi?
— Uz galdauta? — Bils Ričijs brīnīdamies paskatījās uz to. — Tumši pelēki. Vai tad neredzat pats?
— Paklausieties! Jūs taču esat daltoniķis!
— Vai tiešām? Tāpēc man viss rādās vai nu pelēks, vai melns, — aktieris čukstēja bezcerīgā balsī, bet tūdaļ atkal uzmundrinājās: — Tikai nedomājiet, redze man vēl lieliska …
— Ticu, ticu, tāpēc jau jūs redzat dzīvi melnā krāsā,— Mūns pajokoja.
— Dzīvei ar to nav nekāda sakara, — Bils Ričijs apgalvoja. — Ziniet, tas laikam tāpēc, ka skatos tikai vecas filmas. Toreiz taču krāsainā kino vēl nebija, tikai melnbalti un galvenokārt pelēki toņi. Tāpēc esmu sācis uztvert arī pasauli tādā krāsā… Bet jūs nevienam nestāstiet, mister Mūn, es jūs ļoti lūdzu, citādi ar mani vairs neparakstīs kontraktu. Tieši tagad esmu atradis savu īsto lomu…
Mūns vairs neklausījās. Viņš apsēdās krēslā un nemanot pataustīja zem sēdekļa. Roka uzdūrās kaut kam cietam. Tā bija dienasgrāmata. Tikai tad līdz ausīm atkal nonāca aktiera balss: