— Filma ar spokiem! Nekādu izdevumu dekorācijām, par tik lielisku uzņemšanas paviljonu kā šī pils var tikai sapņot! Un vai zināt, kad man radās šī ideja? Kad stāvējām aiz gobelēna un jūs noturējāt marķīza čukstus par manu balsi… Kāds no Holivudas režisoriem noteikti uzķersies uz šī āķa … Esmu jau sācis mēģināt, pat palūdzu donu Brito izņemt no slēpņa testamentu … Paklausieties! — Bils Ričijs noņēma galdautu un ietinās tajā. Vīna notraipīts, tas izskatījās kā asinīs mērcēts, it sevišķi, kad atbalss iznēsāja vārdus pa visiem kaktiem un atgrieza tos atpakaļ kā dziestošus čukstus:
— Es esmu grāfa Sančo Kastelmares gars! Mirstot tālajā svešumā, es novēlēju pārvest manas mirstīgās atliekas tēvzemē. Astoņus gadsimtus esmu dusējis Melnajā alā, līdz manu miegu iztraucēja Geigera skaitītāju baismīgā tikšķēšana …
Mūns jau kāpa lejā, bet Bils Ričijs — traģēdijas aktiera komiskā maska — joprojām lasīja tukšajai zālei savu Spoka monologu.
PANOTAROSA 1966. g. 27. martā
MAJORA MELBRIČA GALVA
Mūns pēkšņi pamodās un apjucis paskatījās apkārt. Viņš sēdēja zilā atzveltnes krēslā, līdzās uz zaļā linoleja mētājās no rokām izkritusi burtnīca zaļā iesējumā. Gaismas kūlis, taisns un ass kā lāzers, žilbināja acis. Saule, kāpdama no gludās, it kā nopulētās jūras, cēlās pāri balkona margām. Mūns paskatījās ciparnīcā. Pulkstenis rādīja seši. Viesnīcā valdīja klusums. Viņš izstaipījās. īsais miegs nebija atspirdzinājis, vēl tagad ikvienā muskulī juta svina smagu nogurumu, kas bija licis viņam iemigt krēslā. Ķermenis ilgojās pēc aukstas dušas, tomēr Mūns nolēma vispirms izpētīt līdz galam dienasgrāmatu.
Jau izlasītajos ierakstos nebija nekā interesanta. Rols bija izmantojis burtnīcu ari spāņu valodas mācībām, kur viņam piepalīdzēja Pedro. Juku jukām ar spāņu vārdiem un izteicieniem bija pierakstīti katram piecpadsmitgadīgam zēnam raksturīgie novērojumi un domas. Spriežot pēc ierakstiem, dzīve Ņujorkā bijusi pelēcīga, vienīgais gaišais plankums Rola uztverē bijis Roda Gaetano neizdevies mēģinājums nolaupīt viņu. Bet nākamā nedēļa līdz aizbraukšanai uz Panotarosu, kad vairāki detektīvi pavadīja zēnu gan uz skolu, gan sporta nodarbībām, Rola izpratnē līdzinājusies cietumam. Toties brīvestība Panotarosā, it sevišķi, kamēr vēl nebija ieradušies tūristi, Rolam patikusi daudz labāk. Vairākas lappuses aizņēma apslēptās mantas meklējumi Melnajā alā. Tās lasot, prātā nāca viduslaiku alķīmiķi, kas mēģināja pārvērst svinu zeltā, tikai Rolam pati meklēšana bija vērtīgāka par gaidāmo rezultātu.
Mūns šķīra tālāk. Acis lipa ciet. Lai padzītu miegainību, viņš izpīpēja pusi cigāra. Tikmēr saule turpināja celties augšup un, sasniegusi balkona visaugstāko punktu, pārvācās uz nākamo stāvu.
Pēkšņi nogurumu nomainīja drudžains satraukums. Mūns izlasīja:
«Šodien es un mamma nirām ar akvalangiem netālu no Svētlaimīgās vientulības salas. Atradām pussagruvušu pazemes eju. Tas pierāda, ka Melnā ala kādreiz bijusi savienota ar salu.»
Pēc nedēļas Rols ierakstīja sekojošo: «Šodien es, liekas, izdarīju svarīgu atklājumu. Spāņu stundas laikā Pedro pateica, ka vārdam «negro» ir divas nozīmes — gan melns, gan nēģeris. Jāsadabū virve.» «Pedro ir malacis!» skanēja nākamais ieraksts. «No kāda zvejnieka pagādāja virvi, pie tam ļoti lēti. Garums apmēram 800 jardu. Mamma domā, ka pilnīgi pietiks.»
Un, lūk, Mūns pāršķīra pēdējo, ar 19. martu datēto lappusi. Tajā bija tikai daži teikumi: «Šodien redzējām mirdzošo ģindeni! Urā! Pēc dažām stundām nācās atgriezties. Mammai kļuva nelabi, viņa izsauca ārstu. Man ari nāk vēmiens, droši vien apēdu pārāk daudz mandeļu tortes. Lai dievs nedod, ka dakteris konstatētu -man temperatūru un noguldītu gultā! Tagad, kad esam tik tuvu gala mērķim, tas būtu velnišķīgi…»
Tai brīdī, kad Mūns izlasīja pēdējo vārdu, viņā viss it kā pamira. Izzuda istaba, tapešu abstraktie zīmējumi, jūra aiz logiem, pat krēsls, kurā tas sēdēja. Domas, apdzīdamas cita citu, joņoja kosmiskā ātrumā, turpretī laiks stāvēja uz vietas. Cigārs pirkstos turpināja degt, pārvērtās pelnos, nobira uz grīdas. Pie durvīm vairākkārt klauvēja. Mūns it kā iztālēm dzirdēja klauvējienus, bet nepievērsa tiem uzmanību. Kad viņš atkal apjēdza, kur atrodas, bija tāda sajūta, it kā pagājusi tikai viena minūte. Taču pulksteņa rādītāji tuvojās desmitiem — bija aizritējušas vairākas stundas.
Viesnīca tagad jau pildījās skaņām — tā vien likās, ka atgriezušies vakar aizbraukušie tūristi. Mūns par to gan nedomāja. Konservu kārba, kas gulēja viņa priekšā uz galda, — lūk, vienīgais, kas viņu pašlaik saistīja. Viņš mēģināja piecelties, notirpušās kājas sākumā atteicās klausīt. Nepatīkamā tirpoņa kājās turpinājās vēl diezgan ilgi, bet Mūns to vairs īsti nemanīja.
Viņš sīki izpētīja dūrienu kārbā. No ārpuses to noslēpa noņemta un vēlāk atkal pielīmēta etiķete ar uzrakstu zelta burtiem «Extra». No iekšpuses dūrienu ar neapbruņotu aci nevarēja pat saredzēt. Mūns uzmanīgi noņēma etiķeti, nogrieza pusi kārbas, lai tā neaizsegtu gaismu, un aj lupu apskatīja caurumiņu. Pēc tam Mūns pats pārdūra kārbu un salīdzināja caurumus. Abi izskatījās nesen radušies, jo nebija korozijas pēdu. Pēc tam Mūns aplūkoja etiķetes līmi, saslapinādams to. Šā eksperimenta rezultāts bija satriecošs. Gan pats dūriens, gan samērā svaigā līme liecināja, ka tas izdarīts pavisam nesen, nevis 18. vai 19. martā. Šis pārsteigums sagādāja Mūnam dziļu gandarījumu. Tas nozīmēja, ka viņš pareizi iztulkojis dienasgrāmatas ierakstus. Un, ja tā, tad ir skaidrs, ka gan daktera Enkarno diagnoze, gan viņa — Mūna iepriekšējās hipotēzes, gan oficiālā versija, ko policijas priekšnieks vakar izklāstīja preses konferencē, bija bezgala tālu no patiesības. 19. martā Šrīveri tiešām sastapās ar nāvi, taču tā neslēpās konservu kārbā, tai nebija nekā kopēja ar botulīnu.