Pie durvīm atkal pieklauvēja. Atvērdams tās, Mūns ieraudzīja gaitenī vairākus automātistus, bet uz sliekšņa — savu palīgu.
— Vai neaizdosiet man savu bārdas skujamo, kaimiņ? Mans sabojājies! — Deilijs skaļi teica, atskatīdamies uz cilvēku, kas tikko bija iznācis no ģenerāļa istabas. Tas izrādījās Mūna senais paziņa. Garos zvejnieka stulmeņus, dungriņu un veco platmali viņš tagad bija apmainījis pret citu ietērpu.
Viņu pavadīja vēl daži cilvēki privātās drēbēs. Sejas pauda profesionālu noslēgtību, tomēr Mūns pamanīja, ka viņi ārkārtīgi nobažījušies.
— Aizdošu! — viņš neapmierināti ielaida Deiliju un aizcirta durvis. — Par tādu konspirāciju dons Benitess padarītu jūsu gludi noskūtos vaidziņus par sulīgiem bifštekiem! — viņš nošņāca, tad turpināja: — Vai ģenerāļa Debldeja slepenā aģentūra sacelta kājās jūsu dēļ?
— Majora Melbriča dēļ! Kur jūs bijāt? Es jau vairākkārt klauvēju.
— Kas ar viņu? Nogalināts? — Mūns satraukti vaicāja.
— Pagaidām tikai pazudis. Vismaz šveicars apgalvo, ka pagājušo nakti viņš viesnīcā nav bijis …
— Arī rautā viņš nepiedalījās, — Mūns domīgi atcerējās. — Bet automātisti? Vai viņi nav redzējuši mūsu ciemiņus? — viņš pēkšņi atcerējās.
— Paldies dievam — nē! — Deilijs nomierināja Mūnu. — Viņi apsargā tikai ģenerāļa Debldeja un profesora Stārka istabas. Augšējos stāvos nav neviena. Visi žurnālisti aizbraukuši.
Mūns sadrūma. Žurnālistu aizbraukšana pārvilka svītru viņa nodomiem. To, ko viņš nupat bija uzzinājis, vajadzēja zināt visai pasaulei. Bet, atsaukdams no Pamplonas savu slepeno aģentu, viņš pats bija laupījis sev šo privāto iespēju.
— Vai jūs uzzinājāt, kas bijusi manas dievinātās Lellītes vietniece? — Deilija jautājums izrāva Mūnu no dziļām pārdomām.
— Gvendolīna!
— Tas tik ir joks! — pārsteigtais Deilijs iesvilpās. — Kā tad viņa …
— Vēlāk! — Mūns neļāva viņam pabeigt. — Ir steidzams uzdevums. Simulējiet kādu slimību vai vēl labāk — vieglu ievainojumu. Tikai ceru, ka tas nebūs iegūts, pateicoties manam bārdas skujamajam, — Mūns drūmi ironizēja.
— Man jānokļūst amerikāņu medicīnas daļā? — Deilijs uzminēja.
— Ne tikai jānokļūst, bet arī jāpanāk, lai jūs hospitalizētu.
— Uz ilgu laiku?
— Tik, cik nepieciešams, lai izpētītu slimības vēstures…
— Ja cerat ko uzzināt par Šrīveriem… — Deilijs iesāka, bet Mūns viņu pārtrauca:
— Viņu slimības vēsturi jūs neatradīsiet pat tad, ja būsiet ar mieru amputēt galvu … Jums tikai jāuzzina, kuram no izglābtajiem lidotājiem sniegta hirurģiska palīdzība … Nezaudējiet laiku!
Atlaidis palīgu, Mūns uz ātru roku nomazgājās un apģērbās. Bārdas skujamais, tas pats, kura dēļ Deilijs bija saņēmis stingru rājienu, palika neaizskarts. Jāpasteidzas, kamēr ģenerālis Debldejs pazudušā majora dēļ vēl nav ielencis visu Panotarosas rajonu un aizliedzis izbraukšanu jūrā.
— Jums telegramma! — pirmo reizi dons Benitess nenovēlēja labrītu.
— Vai profesors Stārks viesnīcā? — Mūns iebāza neatplēsto telegrammu kabatā. Ja tajā būtu pat ziņa, ka apcietināts Brauns-Gonzaless, arī tad tam nebūtu nekādas nozīmes, salīdzinot ar to, kas jādara pašlaik.
— Jā … Profesors apgalvo, ka marķīzs, paldies dievam, izdzīvošot. Starp citu, slimība sākās jau tai dienā, kad viņš atrada radioaktīvās šķembas. Viņš tikai nevienam nestāstīja.
— Don Benitess, klausieties mani uzmanīgi! Nekavējoties sameklējiet Kamilo! Nododiet viņam šo zīmīti, — Mūns ielika izstieptajā rokā jau iepriekš sagatavotu lapiņu.
— Tiks izdarīts, senjor Mun! — pa savai paražai palocījies, dons Benitess metās uz durvīm.
— Bet vispirms viņam jānogādā mani uz Svētlaimīgās vientulības salu! — Mūns uzsauca viņam nopakaļ.
Pretēji gaidītajam sargi bez iebildumiem ielaida Mūnu pie profesora.
— Labi gan, ka atnācāt, — tas nopriecājās. — Es esmu, tā sakot, mājas arestā. Ģenerālis baidās, ka arī mani var nolaupīt krievu-ķīniešu-kubiešu aģenti, — profesors skumji pasmīnēja.
— Vai jums kaut kas zināms par Šrīveru likteni? — Mūns tieši vaicāja. Atbildi viņš nesagaidīja. Profesors tikai saviebās un sāka runāt par kaut ko citu:
— Laimīgā kārtā marķīzs Kastelmare saņēmis nelielu apstarojuma devu. Bet, vienalga, tas ir bīstami! Kad pēc kara izvēlējos šo specialitāti, man vēl trūka pilnīga priekšstata par to. Padomājiet tikai — kopš mūžseniem laikiem pastāv tūkstošiem slimību, bet tikai vienu cilvēks radījis mākslīgi — staru slimību!
— Marķīzs taču apgalvo, ka nav pieskāries šķembām.
— Pieskāries, un kā vēl! Viņš bija tās speciāli atnesis…
— No Melnās alas?
— Nē. No sava pusbrāļa dona Brito īpašuma. Niecīgās kompensācijas dēļ tā riskēt — tas ir briesmīgi! Tiesa, viņš nezināja, ka šķembas ir radioaktīvas.
— Šaubos, — Mūns norūca un tūlīt piebilda: — Tātad bumba Melnajā alā eksistēja tikai majora Melbriča iedomās?
— Ja jau jūs pats to uzminējāt, tad, cerams, neapgrēkošos pret slepenību, ja pastāstīšu… Šodien izdarīju kompleksus pētījumus, pārbaudot pazemes ezera radioaktivitāti. Līdz šim netiku tur iekšā, majors Melbričs neatļāva. Jums laikam zināms, ka ūdens ilgu laiku saglabā radioaktivitāti arī pēc tam, kad izzvejotas visas šķembas. Un kas izrādījās? Īstenībā Melnās alas velvi bija izsitis cauri konteiners ar lādiņiem lidmašīnas lielgabalam, kuru šķembas majors droši vien nepietiekamo speciālo zināšanu dēļ sajaucis ar …