Profesors turpināja runāt, bet Mūnam ausīs skanēja cita balss, kas sacīja gluži citus vārdus. Sokrātam pasnieguši kausu ar indi — šo frāzi majors Melbričs izteica, satiekoties ar Mūnu pie Melnās alas. Mūns toreiz nepievērsa tai uzmanību, bet tagad atcerējās, ka tā bija atbilde uz viņa ironisko salīdzinājumu par Kastelmares bagātībām un majora meklētajām atombumbām. Gandrīz tāpat majors Melbričs reaģēja pirmās preses konferences laikā uz Mūna ierosinājumu meklēt slepenās ierīces Svētlaimīgās vientulības salā. Bet šīs abas frāzes Mūns atcerējās tikai starp citu. Viņu vairāk nodarbināja kāds žests, kāda kustība, ko viņš lāgā vairs neatcerējās, bet kas prasīt prasījās pēc izskaidrojuma. Kur tas bija, kad? Nu, protams, vēl vakar, policijas priekšnieka kabinetā! Mūns bija stāvējis pie foto- panorāmas, lūkojies mazajās figūriņās uz salas, — tad ienāca majors un Mūns viņam pavaicāja, kad izdarīta fotografēšana, tajā brīdī…
Tajā brīdī majors aši izstiepa roku pie jostas … Pašlaik Mūns skaidri atcerējās un izprata šo žestu — pirms sakārtot jostu, pirksti pārslīdēja pār revolvera maksti.
Mūnā pašlaik cīnījās divas pilnīgi pretējas izjūtas — nervozs uzbudinājums, bailes nokavēt un ledains miers, kāds bieži rodas izšķirīgos brīžos.
— Majora Melbriča dēļ mēs tikai veltīgi zaudējam dārgo laiku, — profesora Stārka balss beidzot izlauzās cauri īslaicīgajam kurlumam.
— Veltīgi? Vai gribat sacīt, ka sašķīdusi vēl viena bumba, atskaitot to, kas nokritusi kalna austrumu nogāzē, marķīza pusbrāļa gruntsgabalā?
— Esmu pārteicies, — profesors Stārks mulsi paskatījās sienā, it kā baidīdamies, ka tā varētu sadzirdēt.
— Izpļāpājies, mīļo profesor? Atstājiet stingro slepenību ļaudīm, kas no tās iegūst peļņu! Jums tas it nemaz nepiestāv… Bet tagad pasteidzieties! Man vajadzīgs portatīvs Geigera dozimetrs un aizsargtērps — pēc iespējas drīzāk.
— Jūs zināt, kur … — profesors aprāvās un atkal pavērās sienā. — Savas draudzības vārdā ar profesoru Hblmenu apsoliet nekā nejautāt! Atšķirībā no jums, kura atklājumi ietilpst paragrāfā par kara noslēpumu izpaušanu, manējie pieder tikai man. Skaidrs?
Profesors Stārks pārbrauca ar roku pār kaklu, it kā noņemtu neredzamu siksnu, un atvēra sienas skapi. Blakus uzvalkiem, krekliem un lietus mētelim tur karājās ar gaisu piepūsts brezenta cilvēka līdzinieks, kas starp ierastajiem drēbju gabaliem izskatījās vēl briesmīgāks. Degunu un muti aizstāja respirators, acis — pleksistikla lodziņš, kurā rēgojās tukšums.
Mūns, neprasīdams atļauju, iztukšoja profesora ceļa somu, iemeta tajā antiradiācijas tērpu, iebāza kabatā resnai pildspalvai līdzīgo Geigera dozimetru un, pat neatvadījies no saimnieka, atstāja istabu. Automātisti pavadīja viņu ar aizdomu pilniem skatieniem, it kā aplēsdami, vai tik nelielā čemodānā var iznest cilvēku. Nolēmuši, ka nevar, vienaldzīgi aizgriezās — viņu pienākumos ietilpa tikai paša profesora, bet ne viņa mantu apsardzība.
Liedags pēc vakardienas lietus bija vēl mitrs, vietvietām saulē vizēja žūstošas, sīkas peļķes. Jūrā lāsmoja zeltainas un tumšzilas svēdras. Tālumā pie apvāršņa pacēlās pelēkā Svētlaimīgās vientulības sala.
Šoreiz motorlaiva šūpojās tikai dažus soļus no krasta. Ieraudzījis Mūnu, Kamilo piebrauca pavisam tuvu. Mūns pasvieda zvejniekam čemodānu un, netērēdams laiku, lai izģērbtos, metās ūdenī. Viscaur izmircis, satvēra pretī izstiepto roku un novēlās uz motora taktī trīcošā klāja. It kā neredzamu enkuru pacēlusi, motorlaiva aizšāvās, atstādama aiz sevis baltu putu svītru.
Sala ātri tuvojās. Mūns atskatījās, bet ieraudzīja tikai šauro smilšu strēli un dažas palmas. Varbūt nēģeris paslēpies aiz vienas no tām? Visu ceļu no viesnīcas Mūns bija dzirdējis aizmugurē jau ierasto aproču žvadzoņu un ūdens šļakstus, kad nēģerim ceļā gadījās peļķes. Mūns ne reizi neapgriezās. Kopš vakardienas nēģeris bija kļuvis par otru ēnu, bet cilvēks to parasti neievēro. Instinktīvās bailes, ko civilizācijas pārstāvis vienmēr izjūt akla pirmatnēja spēka priekšā, arī bija notrulinājušās. Vakar Mūns gandrīz vai priecājās, ka vientuļajā nakts gaitā uz pili to pavadīja nēģeris, nevis kaprālis Milss.
— Ātrāk! — Mūns uzsauca, ar acīm mērīdams atstatumu līdz salai.
Šoreiz zvejnieks neizlikās kurls. Motors ierēcās, laiva, šķeldama viļņus, rāvās uz priekšu, dzinējam ātri pukstot.
— Vai jūs kopā ar Šrīveriem toreiz izkāpāt krastā? — Mūnam nācās kliegt.
— Kad?
— 19. martā.
— No kurienes jūs to zināt?
— Svētais Huliāns iečukstēja, — Mūns atjokoja.
— Viņi lūdza nevienam nestāstīt.
— Bet jūs, savukārt, bijāt ieinteresēts, lai neviens nezinātu, kādos nolūkos braucāt uz Kosta Ažūru. Jūsu pasaciņas dēļ man piecas dienas vajadzēja maldīties kā pa tumsu … Tātad izkāpāt krastā vai neizkāpāt?
— Nē! Tikai atvedu, bet ap pusdienas laiku atkal atbraucu pakaļ. Pašā salā jau labi sen neesmu bijis…
Mūns atskatījās. Saules vizmā un tumšajās ēnās uz ūdens pusceļā starp laivu un pludmali kustējās tumšs kamols. Vai tā bija peldošā nēģera sprogainā galva vai tikai straumes nests jūras zāļu kušķis, — no šejienes to nevarēja atšķirt.
Mūns nodomāja, ka pielaidis milzīgu kļūdu, nepaziņodams padrem Antonio, ka Evelīna Rodžera aizbraukusi un viņu aizstājusi Šrīvera meita. Bet līdz šim neiznāca par to domāt, un tagad bija jau par vēlu.
Svētlaimīgās vientulības sala izauga pēkšņi — slīpa akmens siena, ko vaiņagoja atsevišķi klints bluķi.