— Kur ir ieeja Nēģeru alā? — Mūns skaļi vaicāja, pār- lēkdams uz krastu.
— Tajā pusē! Aiz krūmiem redzēsiet melnu spraugu un krustu virs tās. — Kamilo pasvieda viņam čemodānu un atstūmās ar ķeksi. — Pēc stundas atbraukšu jums pakaļ.
— Ja neatgriezīšos, nekavējoties paziņojiet profesoram Stārkam! — Mūns uzsauca projām slīdošajam putu virpulim, aiz kura tikko bija saredzama laiva.
Turoties pie krūmiem, Mūns uzrāpās uz prāvākas klints. Visa sala bija redzama kā uz delnas. Par kādreizējo zemestrīci varēja spriest vienīgi pēc haotiskā reljefa. Pa šo laiku kuplie savvaļas augi bija paguvuši aizpildīt visas plaisas ar biezu, zaļu paklāju, aizsedzot vismazāko spraudziņu. Tikai vienā vietā bija redzami plienakmeņi, izsvaidīti, it kā lādiņam sprāgstot.
Nez kādēļ šie pelēcīgie pliena gabali, kas daļēji, bija noslīdējuši pusaizbirušā bedrē, asociējās ar caurumiņu konservu kārbā.
Mūns sameklēja krustu, ielīda krūmos un ieraudzīja tumšu caurumu, kas tālāk dziļumā arvien vairāk paplašinājās. īsu brīdi viņš pastāvēja alas priekšā, it kā uzņemdams sevī saules gaismu, tad ienira tumsā.
Iededzinājis kabatas lukturīti, viņš nolika to uz akmens un šai blāvajā apgaismojumā uzvilka neierastās brezenta biuņas. Pārbaudot respiratoru — pāris reižu dziļi ieelpojot, viņš juta, ka smok: gan alā, gan Mūna aizsargtērpa brezenta ķiverē valdīja smacīga, bezcerīga tumsa.
Mūns piekāra pie jostas dozimetru un, satvēris stīvajos, brezentā tērptajos pirkstos revolveri un lukturi, devās uz priekšu — kodoltermiskā gadsimta briesmīgs zvērs, no kura paniskā izbīlī būtu paslēpušies paleozoja briesmoņi. Koncentrētās gaismas dzeltenais aplis maldījās pa brūnganu sūnu vietumis apaugušajām akmens sienām. Mūnam nebija ne jausmas, kurp iet. Viņam bija tikai viena nedroša cerība — virve, ko Pedro bija pagādājis Rolam. Ja Šrīveri aiziedami nebija to saritinājuši, tā aizvedīs viņu līdz mērķim. Ja ne, nāksies atkāpties — pārāk daudz sānu atzarojumu, kas var novest vai nu pie mērķa, vai strupceļā vai bezdibenī.
Nogājis apmēram piecdesmit metru, viņš atvieglots ieraudzīja klintī iedzītu āķi un tam piestiprinātu smalku stikla šķiedras auklu. Viņš paņēma to padusē — abas rokas bija aizņemtas — un, sekojot auklas līčločiem, devās dziļāk šaurajā tunelī. Velve bija zema, tādēļ elpot šķita daudz grūtāk, nekā patiesībā bija. Soļi, velvēm sašaurinoties, smagi rībēja. Auklas gals pazuda aiz pagrieziena. Mūns apstājās, lai atvilktu elpu, un sadzirdēja attālu, neskaidru troksni — tādu kā murmināšanu, kā krītošu lāšu pakšķē- šanu, kā attāluma apslāpētus, uzmanīgus soļus. Viņš gāja tālāk, pagriezās un nokļuva lielā alā, ko stalaktīti sadalīja atsevišķās sekcijās. Tad pilnīgi skaidri atskanēja soļu dimdoņa. Mūns acumirklī nodzēsa lukturi un paslēpās. Sataustījis padziļinājumu, viņš ar visu ķermeni iespiedās tajā un sastinga, pūlēdamies neelpot.
Soļi arī apklusa.
Kamēr Mūns tā stāvēja savā akmens nišā nekustīgs kā sienai pieslieta viduslaiku mūka izkaltusi mūmija, viņam likās, ka viņš ir viens no pēdējiem trešā pasaules kara dzīvajiem kareivjiem. Jau sen nospiestas sarkanās pogas, jau sen transkontinentālās raķetes šķērsojušas okeānus, jau sen vairs nav nedz mazās Panotarosas, nedz milzīgās Ņujorkas, tikai šeit, apakšzemē, dzīvi palikuši divi — viņš un vēl viens tāds pats briesmonis, ar kuru viņam jāsatiekas tuvcīņā šeit, šajā tumšajā alā. Viņš jau juta, ka lodes spindzēdamas izurbjas cauri brezentam, ka līdz ar tām neaizsargātajā ķermenī iekļūst gamma stari, ka uzvarētais mirst no ievainojumiem, bet uzvarētājs mazliet vēlāk — no nāvējošās radiācijas.
Mūns nokratīja murgaino vīziju un enerģiski paspēra dažus soļus. Satikšanās ar nepazīstamo slēpa milzīgas briesmas, bet nezināt, kas tas ir, bija vēl ļaunāk. Soļi atskanēja no jauna. Mūns uzdrošinājās iededzināt lukturi. Mazs, dzeltens aplītis slīdēja pa akmeņiem, izraujot no tumsas fantastiskas ejas. Tuvumā neviena nebija. Mūns gāja tālāk. Tagad viņš vismaz nebija tik pārliecināts, ka no alas otra gala kāds to saspringti vēro. Iespējams, viņš dzird tikai paša soļu tālu atbalsi.
Aukla atkal pagriezās. Mūns tai sekoja un, tikko noturējis līdzsvaru, paklupa pret kādu priekšmetu. Sākumā viņam šķita, ka zem kājām guļ milzīgs, bezveidīgs maiss. Pēc mirkļa viņš saprata, ka tas ir antiradiācijas tērps, kuram kaut kā trūka. Trūka augšējās daļas ar respiratoru. Viņa priekšā gulēja rumpis bez galvas.
Geigera dozimetrs, kas jau labu laiku bija nemierīgi dūcis, sāka spalgi rūkt, it kā brīdinādams — tālāk ne soli. Mūns pacēla galvu un kā zemei pienaglots sastinga. Priekšā bija pilnīga tumsa, tikai kaut kur bezgala tālu, bet tik reāli, it kā tas atrastos pavisam blakus, mirdzēja ģindenis. Cilvēka mugurkauls ar šausmīgu galvaskausu un tukšiem acu dobumiem.
Vēlāk Mūns nekādi ^nevarēja atcerēties, kā izkļuvis no alas. Viņš atjēdzās tikai tad, kad norāva no galvas brezenta kapuci un ievilka pilnas plaušas spēcīgā, reibinoši svaigā jūras gaisa. Zvejnieks Kamilo vēl nebija atgriezies vai arī, Mūnu nesagaidījis, jau aizbraucis. Mūnam nebija ne jēgas, cik ilgi viņš maldījies pazemes labirintā. Lai piekļūtu pulkstenim, vajadzēja vispirms atsiet un novilkt cimdus, bet tam pietrūka spēka. Mūns pārlaida skatienu pār jūru — motorlaiva nekur nebija redzama. Toties samērā netālu saules vizmām klātajam ūdenim cauri izurbās zemūdenes tornis. Mūns izšāva — vēl un vēl. Pēc dažām minūtēm viņš jau atradās komandiera telpā, kas oda pēc karsta metāla un gumijas.
— Savienojiet mani ar ģenerāli Debldeju! — Mūns kliedza, juzdams, ka nupat aizsmaks. Kad austiņās atskanēja ģenerāļa balss, Mūns varēja tikai čukstēt: — Izsūtiet meklēšanas grupu uz Svētlaimīgās vientulības salu… Ar aparatūru un aizsargtērpiem… Atradu to, ko bija meklējis majors Melbričs …