*
Zem alas velves skanēja dobji soļi, kurus kā refrēns pavadīja monotoni skaitītāju tarkšķi. Spēcīgu lukturu gaismas kūļi apgaismoja ceļu tālu priekšā. Kad Mūns nonāca tajā vietā, no kurienes bija redzējis ģindeni, tas, salīdzinot ar šo spožo gaismu, izskatījās pavisam blāvs, kā puscaur- spīdīgais spoks Minervas Zingeres kabinetā.
Stari izrāva no tumsas zemē guļošo stāvu bez galvas. Spilgtajā gaismā tas vairs neiedvesa Mūnam tādas mistiskas bailes kā pirmīt. Tagad viņš bija vienīgi kriminālists, kas pētī nozieguma vietu. Mūns klusībā secināja, ka galva nošķelta ar vienu vienīgu briesmīgu cirtienu. Spriežot pēc ķermeņa stāvokļa, tas, acīm redzot, noticis bez iepriekšējas cīņas. Lukturi apgaismoja plienu, kur gulēja brezentā tērptais mironis. Vispirms Mūns ieraudzīja no beigtā rokas izkritušo Geigera skaitītāju. Rādītājs lēkāja kā dzīvs, aparāts turpināja raidīt savu brīdinājumu, kas zemē guļošajam cilvēkam vairs nevarēja līdzēt. Tad lukturu sakrustotie stari paslīdēja tālāk un apstājās, atdūrušies pret kaut ko spīdīgu. Mūns piegāja tuvāk. Gaismas kūlī spīdēja pleksi- stikla kvadrātiņš, ko ierāmēja tumšs ovāls. Ģenerālis Debldejs paspēra pleksistiklu ar kāju un iekliedzās. Pa zemi aizripoja antiradiācijas tērpa augšējā daļa ar respiratoru un nespodru pleksistikla lodziņu sejas vietā. Mūns neviļus atcerējās šausmu pārņemtās donjas Selas acis un viņas nostāstu par lidotāju, kura rumpis nokritis vienā pusē, bet galva ar rokām — otrā. Galva brezenta kapucē mīksti atsitās pret sienu un apstājās blakus saburzītam papīriņam. Viens no virsniekiem ātri to paķēra, Mūns paguva ievērot tikai dažus ar roku rakstītus ciparus, kas veidoja vienu vienīgu rindu. Bet galva joprojām gulēja zemē — neviens neuzdrošinājās to pacelt.
Mūns atstūma sānis pie visām miesām drebošo ģenerāli, paspēra soli uz priekšu un nolaidās uz ceļiem, virzīdams dzelteno gaismas aplīti pleksistikla lodziņā.
Detektīvā raudzījās majora Melbriča stiklainās acis.
Ausīs vēl skanēja ģenerāļa Debldeja kliedziens. Tad tas norima un iestājās klusums. Šis klusums, kas šķita aizpildām alas augstās velves, vēl ilgus gadus pēc tam vajāja Mūnu.
ĢENERĀĻA DEBLDEJA ULTIMĀTS
Ģenerālis Debldejs apbrīnojami ātri atguva aukstasinību.
— Diemžēl esmu spiests palūgt jūs aiziet no šejienes, — viņš norādīja uz Geigera skaitītāju, kas nepārtraukti trauksmaini tikšķēja. — Mēs esam karavīri, bet jūs — civilpersona. Es atbildu par jūsu drošību.
— Vai tad jūs uzskatāt, ka šis tērps pietiekami neaizsargā no briesmām?
Viņi runāja caur respiratoriem. Dobjās, it kā aizkapa balsis, kuras atkārtoja atbalss, atstāja nomācošu iespaidu. Mūns juta — vēl brīdis, un nervi neizturēs.
Atmetis ar roku, viņš nepretodamies sekoja kādam cilvēkam. Maska un tērps neļāva saprast, kāda tam militārā pakāpe, bet Mūnu tas pašlaik nemaz neinteresēja. Viņam bija tikai viena vēlēšanās — pēc iespējas ātrāk izkļūt no alas.
Mūnu nogādāja līdz baltajam autobusam. Tajā no neskaitāmiem caurumiem griestos un sienās tūlīt izšļācās putains šķidrums. Tikai pēc tam pavadonis palīdzēja Mūnam novilkt tērpa virsdaļu un novilka to arī pats. Blakus Mūnam sēdēja labsirdīgs puisis ar leitnanta pakāpi. Tūlīt varēja redzēt, ka privātajā dzīvē tas ir godīgs, atsaucīgs cilvēks. Tieši tādēļ Mūnu tā satricināja tas, cik dabiski viņš veica šo briesmīgo procedūru.
Kad Mūns beidzot aizkļuva līdz viesnīcai, viņam bija tikai viena vēlēšanās — iekrist gultā, ar visu ķermeni pie- plakt matracim un gulēt, gulēt… Nebija spēka ne aprunāties ar donu Benitesu, kas pavadīja viņu ar norūpējušos skatienu, ne apjautāties par Deiliju, ne padomāt par tūkša- jās istabās paslēptajiem ļaudīm. Izģērbdamies viņš sataustīja kabatā telegrammu, ko bija piemirsis, un piespieda sevi to izlasīt.
«Pedro Himenesa banka ietilpst Spāņu kredīta asociācijā, ko kontrolē garīgais ordenis «Opus Dei», kura loceklis ir arī finansu ministrs. Šīs asociācijas kapitālieguldījumus ārzemēs apdrošina Privātā starptautiskā banka, kuru vada Šrīveram piederošā korporācija «American De- velopment Company»,» ziņoja Donalds Kings un nobeidza ar humoru: «Apžēlojieties par pārējiem klientiem. Es nevaru apkalpot vienīgi jūs.»
Aizmigdams Mūns atkal redzēja peldam melnu matu vai jūras zāļu kamolu … To nomainīja majora Melbriča galva, kas, likās, dzīvoja atsevišķi no ķermeņa aiz pleksistikla lodziņa. Kas to nocirtis? Kādēļ? … Blakus tai gulēja skaitītājs un tarkšķēja kā rakstāmmašīna … Tas kaut ko rakstīja, kādus šausmīgus vārdus, mūslaiku «Mene, tekel, fares». Ugunīgi burti cits aiz cita parādījās uz akmens sienas, pārvērzdamies mirdzošā ģindenī… Dīvaina asociāciju ķēde… Ak tā! Portatīvais dozimetrs taču izskatījās kā pildspalva. Šai apstāklī slēpās šaušalīga simbolika. Ar pildspalvas palīdzību arī var iznīcināt miljonus, parakstot neskaitāmus nāves spriedumus vai vienu vienīgu pavēli.
Tā nodomājis, Mūns iemiga. Miegs bija dziļš kā nāve un nemierīgs kā dzīve. Mūns sapņos juta, ka krīt arvien dziļāk un dziļāk, ka krampjaini turas pie spilvena, segas, palagiem. Pamozdamies no klauvējieniem, viņš ieraudzīja sevi guļam uz grīdas. Apkārt mētājās sasvīdusi gultas veļa. Klauvējieni kļuva arvien skaļāki. Grīļodamies Mūns aizkļuva līdz durvīm. Atvēra tās un atsprāga atpakaļ.