Istabā cits aiz cita ienāca ģenerālis Debldejs, pulkvedis Baroha-i-Pinoss, vairāki amerikāņu militārās policijas kareivji ar automātiem rokās un gandrīz tikpat daudz civilo gvardu ar karabīnēm. Mūns neviļus atkāpās vēl dažus soļus. Pēc šā bruņotā iebrukuma būtu bijis dabiski dzirdēt pavēli: «Rokas augšā!» Taču ģenerālis Debldejs laipni sacīja:
— Mums jāaprunājas.
— Varbūt jūs man vispirms atļausiet saģērbties? — Mūns aptaustīja mitro pidžamu.
— Diemžēl nevaram zaudēt tik daudz laika. Tikko esam aizturējuši krievu aģentu.
— No kurienes tas radies? — Mūns ironiski vaicāja.
— Iespējams, ka viņu izsēdinājusi zemūdene.
— Diezgan loģiski, — Mūns piekrita. — Bet kāds tam sakars ar mani?
— Atnācām, lai tieši to noskaidrotu.
— Tādā gadījumā lūgšu kungus apsēsties. Situācija kļūst interesanta.
Ģenerālis apsēdās, pārējie palika stāvam.
— Vai jūs nevarētu pateikt, kas nogalinājis majoru Melbriču? — ģenerālis jautāja.
— Jūsu repertuāru nevar saukt par vienmuļu, — Mūns secināja.
— Kādā ziņā? — pēkšņi ierunājās pulkvedis Baroha-i- Pinoss.
— Tai ziņā, ka nupat dzirdētais ir ārija pavisam no citas operas.
— Diemžēl no tās pašas, — ģenerālis atteica. — Majors Melbričs bija viens no visspējīgākajiem …
— … mūsu izlūkošanas slepenajiem aģentiem, — Mūns pabeidza viņa vietā. — Tas man ir zināms.
— No kurienes? — pulkvedis bargi paskatījās uz Mūnu. — Pat man nebija ne jausmas.
— Tikai tāpēc, ka jums atrofējušās domātspējas.
— Es neatļaušu ņirgāties par mani! — pulkvedis uzkliedza, bet ģenerālis nomierināja viņu, nevērīgi pamādams.
— Mierā, pulkvedi! Mums ir daudz svarīgākas problēmas, — viņš atkal pievērsās Mūnam. — Pagaidām nejautāšu, kā jūs to esat izošņājis . ..
— Ar loģiskas domāšanas palīdzību. Ar ožas orgāniem tam nav nekā kopēja.
— Pieņemsim, — ģenerālis laipni piekrita. — Tādā gadījumā tā pati loģika pateiks jums priekšā, kas nogalinājis mūsu slepeno aģentu.
— Kas? — Mūns izlikās naivs. — Droši vien citas valsts aģents.
Ģenerālis Debldejs klusēja. Pēc garas pauzes viņš teica:
— Jūs laikam redzējāt papīru, kas gulēja blakus majora ķermenim. Mēs devām to atšifrēt. Izrādās, teksts ir šāds: «Sveiciens no Odesas. Linda.»
— Ārkārtīgi saistoši! — Mūns piekrītoši pamāja.
— Tas vēl nekas. Teksta šifrēšanai izlietots atomu kods — tas pats, kurš pazudis. Pārāk saistoši, vai ne?
— Piekrītu. Iznāk, ka majoru nogalinājis Hjū Brauns? — Mūns atļāvās diezgan vieglprātīgu gājienu. Pagaidām viņam nebija ne jausmas, kādu kombināciju ģenerālis izvēlējies šaha partijas turpinājumam. Bet izdarīt gājienu, kas būtu jāveic pretiniekam, ir vienmēr izdevīgi.
— Hjū Brauns? — ģenerālis tiešām bija pārsteigts. — No jums to nebiju gaidījis.
— Tas nav pēdējais pārsteigums, ko esmu jums sagatavojis, — Mūns pasmīnēja. — Piedodiet, mēs esam novirzījušies. Runājot pulkveža vārdiem — kādi jums pierādījumi, ka viņš ir krievu spiegs?
— Nerunājiet muļķības! — pulkvedis iekaisa. — Sveša pase — vai tas nav pierādījums?
— Acis pelēkas, bet pasē rakstīts — violetas, — Mūns pamāja. — Jūs man to jau stāstījāt. Un kas par to?
— Zilas, — nesapratis Mūna ironiju, pulkvedis pārlaboja.
— Zināt, tieši šis apstāklis lika man šaubīties, vai viņu tiešām iesūtījuši krievi, — konfidenciālā tonī pateica ģenerālis. — Bet saskaņā ar varbūtības teoriju pat vislabākajiem speciālistiem gadās kļūmes. Piemēram, jums, — ģenerālis cieši palūkojās uz Mūnu.
— Proti? — tas mierīgi vaicāja.
— Par to parunāsim mazliet vēlāk. Laika pietiks.
— Jūs tikko teicāt, ka steidzaties.
— Jūsu dēļ esmu gatavs aizkavēties . .. Starp citu, arī mums pašiem reizēm gadās ne ar ko neattaisnojamas rupjas kļūdas.
— Vai tas zīmējas uz jūsu bijušo padoto pulkvedi Mervinu? — Mūns vaicāja.
— Nē — viņš bija vienkārši idiots, — ģenerālis nevērīgi atmeta ar roku. — Bet mans priekštecis bija ārkārtīgi gudrs cilvēks. Liekas, toreiz jau jums stāstīju, ka viņu aizsūtīja uz kādu Āzijas valsti, lai organizētu sazvērestību pret mūsu neseno sabiedroto… Viņš ielūdza diktatoru savā rezidencē sirsnīgai sarunai un pierakstīja magnetofona lentā katru vārdu. Mūsu laikos to var izdarīt ar aparatūru, ko viegli paslēpt, piemēram, atlokam piespraustā orhidejā.
Mūns, māksloti izbijies, aplūkoja sienas.
— Meklējat orhideju? — ģenerālis iesmējās. — Neuztraucieties. Šoreiz iztiksim hez tehnikas. Nedomājiet, ka vienīgi detektīvi spējīgi loģiski secināt.
— Kā tad bija ar ierakstu? — Mūns atgādināja.
— Manam priekštecim bija pavisam noteikts mērķis. Jaunais diktators, kas nomainīja veco, varētu uzskatāmi demonstrēt saviem līdzgaitniekiem, kādu nelieti viņi padzinuši. Diemžēl lenta nokļuva revolucionāru rokās, kam radās iespaids, ka mans priekštecis ir vismaz tāds pats neģēlis, tāpēc viņi, sturmējot prezidenta pili, pie viena apciemoja arī manu priekšteci… Tas ir viss. Bēdīgas beigas viņam, labs sākums — man.
— Ļoti pamācošs stāsts, — Mūns piekrita. — Varbūt visai drīz varēšu pastāstīt jums kaut ko līdzīgu. Tikai šoreiz viss būs otrādi. Bēdīgs iznākums jums, bet vienam otram — labs… Jūs droši vien esat sīki izpētījis ienaidnieka metodes. Kā jūs, būdams pretizlūkošanas dienesta darbinieks, izskaidrojat šo krievu kļūmi? Ja jau pase viltota, tad nebija grūti ierakstīt arī pareizo acu krāsu.
— Man ir vairākas hipotēzes, — ģenerālis teica, izlikdamies, it kā dalītos pārdomās. — Piemēram, sākumā bija nodomāts atsūtīt vienu cilvēku, bet pēdējā brīdī to nez kādēļ nācās aizvietot ar citu.