— Labprāt! — Deilijs jautri atsaucās. — Bet diemžēl nav iespējams, — viņš pagriezās pret Mūnu un parādīja roku dzelžus. — Šie velni pa īstam ķērušies pie lietas! Goda vārds, nesaprotu, ko mēs viņiem izjaucām. Manuprāt, te ož pēc kaut kā stiprāka nekā ūdeņraža bumbas …
— Muti ciet! — pulkvedis viņam uzbļāva.
— Tiešām labāk klusējiet, — Mūns pēkšņi kļuva gluži miermīlīgs. — Paklausīsimies, kādu apsūdzību pret jums izvirza.
— Varu informēt, — Deilijs pamirkšķināja. — Šifrs iekritis jūrā netālu no apakšpulkveža Hogerta lidmašīnas avārijas vietas. Zvejnieks Kamilo to izmakšķerēja un, būdams antifrankists, antiamerikānists un vispār komunists, nodeva man. Sākumā noglabāju šifrū slēpnī marķīza pilī, bet vēlāk aizsūtīju ar zemūdeni…
— Atļaujiet mazu papildinājumu jūsu ironiskajam stāstījumam — lietišķos pierādījumus, — ģenerālis viņu aprāva. — Pils neapdzīvotajā daļā uzieti jūsu kurpju nospiedumi, kas aizved pie slēpņa. Jūsu istabā pilī atrasta ceļa soma ar dubultdibenu, bet tajā — priekšmeti, kādus parasti lieto izlūki. Zvejnieka Kamilo Verarosas motorlaivas kajītē arī atrasti jūsu pirkstu nospiedumi. Šajā kajītē atradās grīdā iemontēts raidītājs, ar kura palīdzību Kamilo Verarosa izdarīja šifrētas pārraides. Šorīt kārtējā sakaru seansa laikā viņu izdevās nopeilēt.
— Kamilo apcietināts? — Mūnam tas bija jaunums.
— Jā. Un tagad lūgšu nepārtraukt mani, — ģenerālis mierīgi turpināja diktēt: — … turēts aizdomās, ka ar speciālu kurjeru nodevis slepeno šifru ārzemju valstij, nogalinājis pulkvedi Laitnesu-Sībotomu, kas bija to izsekojis … Lūdzu, pulkvedi, — viņš ar parasto laipnību griezās pie tā, — vai jums nebūtu ko piebilst no savas puses?
— Nevajag, — Mūns teica. — Jums tiešām ir nags uz sazvērestībām, ģenerāli. Ne jau velti jūs saņēmāt šo posteni pēc jūsu priekšteča neveiksmīgās misijas.
— Pateicos par komplimentu, — ģenerālis augstprātīgi pasmaidīja.
— Sakiet — vai jūs gadījumā toreiz nepiepalīdzējāt zināmās Āzijas valsts revolucionāriem? — Mūns aukstasinīgi turpināja. — Man kāds grafologs nesen stāstīja, ka raksturu varot noteikt arī pēc viltota paraksta.
Ģenerālis klusēja. Šo klusēšanu varēja iztulkot dažādi.
— Nu labi, — Mūns apsēdās ērtāk. — Lai pagātne paliek pagātnē. Kurš no mums ir bez grēka? Visiem zināms, ka karjeras kāpnes sastāv no mūsu priekšteču lauztajiem mugurkauliem. Bet baidos, ka šoreiz jūs kalposiet par pakāpienu kādam citam. Jūsu komēdija, ģenerāli, diezgan teicami inscenēta, bet jau Šekspīrs teicis: «Smejas tas, kas smejas pēdējais.» Varu iztēloties, kādi smiekli sacelsies, kad jūs mēģināsiet pastāstīt savu pasaciņu par neesošo šifru, kas kalpoja kā aizsegs radioaktīvo šķembu meklēšanai.
— Zināt ko, — ģenerālis sakoda zobus. — Kas attiecas uz inscenējumiem, tad tur man tiešām ir nags. Jūs to droši vien esat izjutis uz savas ādas. Un tomēr reizēm biju ar jums pat pārāk atklāts, — ģenerālis runāja ļoti klusu. — Piemēram, attiecībā uz šifru. Tas tiešām ir pazudis. Lidmašīnas komandieris pastāvīgi nēsā to kaklā pakārtā ādas futrālī. Metāla važiņa ir nepārraujama. Tāpēc kods var iet zudumā vienā vienīgā gadījumā — kad pienāk pavēle par atomtriecienu un komandieris nodod kodu komandas locekļiem tās atšifrēšanai…
— Nu redziet, ģenerāli, jūs runājat pats sev pretim.
— Jums tā liekas? Tad klausieties — dažas minūtes pirms katastrofas šāda pavēle tiešām tika saņemta. Radara apkalpe Grenlandes bāzē Tulā bija noturējusi mēness refrakciju par masveida krievu uzlidojumu. Tur nav ko brīnīties — tāda bāze ir kaut kas starp cietuma viennīcu un trako māju. Visas atomlidmašīnas bija paceltas gaisā. Laimīgā kārtā pēdējā brīdī tomēr pamanīja kļūdu… Šifrs patiešām pastāv, tas patiešām ārkārtīgi slepens. Un, ja neizdosies to atrast, mani, protams, nomainīs.
— Daudz vienkāršāk būtu mainīt šifru.
— Tas jau darīts. Bet, atrodot veco, būs daudz vieglāk dešifrēt jauno.
— Labi! — Mūns, kas visu šo laiku bija sēdējis, izslējās visā augumā. — Tādā gadījumā esmu gatavs atzīties] ka zinu, kur ir šifrs. Jūs to saņemsiet, tikko būsiet izpildījis manas prasības. Pieprasu nekavējoties atbrīvot Dei- liju un dot man pilnīgu rīcības brīvību!
Kaut kas Mūna tonī piespieda ģenerāli noticēt. Kādu minūti viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, tad nokomandēja:
— Visiem iziet! — Balsī ieskanējās metāls. — Jums arī! — Pēdējie vārdi attiecās uz Deiliju.
Viens no sargiem ar automāta stobru pabīdīja Deiliju uz durvju pusi. Deilijs mazliet pagriezās un ar tikko manāmu plecu kustību atgrūda sargus. Tad uzrunāja ģenerāli:
— Jūs esat pārāk augstās domās attiecībā uz sevi, ja ticat, ka jūsu sabiedrība sagādā man prieku. Drīzāk pacietīšu šos roku dzelžus nekā jūs.
— Ļoti nožēloju! — ģenerālis deva zīmi sargiem. — Baidos, ka jums nav izvēles! Nāksies paciest abus.
Deilijs paraustīja plecus un, automātistu ciešā lokā ielenkts, izgāja no istabas.
— Ceru, ka vismaz man atjauts palikt savā istabā, — pasmīnēja Mūns, kuram jau draudīgi tuvojās viens no civilajiem gvardiem.
— Pagaidām jā, — ģenerālis Debldejs pagriezās uz iešanu.
Pie durvīm kā multiplikācijas filmā figūras vispirms sa- lipa kamolā, bet pēc tam, neredzamas rokas izrautas, pazuda. Durvis aizcirtās, istaba bija tukša.
Mūns devās uz vannas istabu. Lai kāds būtu ģenerāļa nākamais gājiens, nomazgāties dušā nenāks par ļaunu. Mūns ilgi stāvēja zem remdenās strūklas, noskalodams šā- rīta lietuvēnu. Pēc tam atgrieza vannas krānu, iebēra skuju ekstraktu un iegūlās zaļajā ūdenī. Par to, kas norisinājās pirms dažām minūtēm, negribējās domāt. Viņš neaizrāvās ar šahu. Raksta, ka īsts šahists, pirms atjauno pārtraukto partiju, neēd, neguļ, pat nepieskaras šaha dēlim. Toties miljoniem reižu pārcilā visus iespējamos gājienus — gan savējos, gan pretinieka variantus. Taču Mūns daudz vairāk par intelektuālo šahu cienīja pavecu pensionāru iemīļoto nodarbošanos — krustvārdu mīklu risināšanu. Zaļganais ūdens apbrīnojami nomierināja un veicināja domāšanu.