Kamēr ģenerālis ar pulkvedi apsprieda nākošo gājienu, Mūns paguva aizpildīt savā abstraktajā krustvārdu mīklā vismaz četrdesmit rūtiņas. Atminētie vārdi bija tik dažādi, ka tie kopā neveidoja nekādu saprātīgu jēdzienu.
— Tā, tā, — Mūns miegaini atkārtoja. — Ģindenis… sens ierocis … lidotājs … amulets …
apsūdzības liecinieki
— Cerams, jums rādījās patīkami sapņi, mister Mūn?
Mūns izberzēja acis. Viņš gulēja vannā, zilganu flīžu
apmirdzēts. Viņa priekšā stāvēja ģenerālis Debldejs. Mūns pataustīja jau atdzisušo ūdeni un žāvādamies teica:
— Viss atkarīgs no tā, ko katrs sauc par patīkamu. Es redzēju sapnī jūs. Jūs gan bijāt nevis pretizlūkošanas ģenerālis, bet spoks, taču sapnī redz tikai tādas patiesības … Vai ilgi gulēju?
•— Apmēram stundu.
— Vai jums patiešām tik daudz laika bija nepieciešams kratīšanai? Un vai šifru atradāt?
— Ticiet man, mister Mūn, darīju to aiz tīri sportiskas intereses. Priekšniecība man ieteikusi pieņemt jūsu nosacījumus. Kratīšanu izdarīju jau iepriekš un turētos pie dotā solījuma pat tādā gadījumā, ja palaimētos pašam atrast šifru. Bet es jau iepriekš zināju, ka meklēju veltīgi. Jūs esat pārāk gudrs pretinieks.
— Neesiet tik pieticīgs, ģenerāli… Starp citu, maniem nosacījumiem nācis klāt jauns — aizvāciet no viesnīcas savus automātistus un slepenos aģentus. Viņi krīt man uz nerviem. Varat iedomāties, kas būs, ja psihisku traucējumu dēļ pazaudēšu atmiņu un vairs nespēšu atcerēties, kur šifrs noslēpts.
— Labi, — ģenerālis pamāja. — Vēl kas?
— Ceru, ka būsiet jau atbrīvojuši Deiliju no roku dzelžiem?
— Protams, citādi viņam būtu neērti dzert kokteili, ko piedāvāju tam savā istabā.
— Lieliski! Atsūtiet viņu pie manis! Bet roku dzelžus paturiet, tie mums vēl noderēs.
— Pulkveža Laitnesa-Sībotoma slepkavam? — ģenerālis pateica to pavisam klusu, bet Mūns atcerējās viņa kliedzienu, kas atbalsojās Nēģeru alas milzīgajā kapličā.
— Viss var būt, — Mūns pasmīnēja. V^v
Ģenerāļa Debldeja rīcībā bija daudzstāvu ēkas neaptverams pazemes stāvs, kur cita pie citas stāvēja elektroniskās skaitļojamās mašīnas. Bet pat visgudrākā no tām darbojās tikai uz tūkstoš punktos novietoto novērotāju informācijas pamata. Viņu ziņojumi tika pārtulkoti perfokartīšu skaitļu valodā un abstraktu faktu veidā ievietoti mašīnā. Turpretī Mūnam bija iespēja pašam novērot, pašam analizēt un, galvenais, just. Kad arī ar to nepietika, palīgā nāca zemapziņa — spēja atzīmēt vissīkākās detaļas, ierakstīt tās savā neaptveramajā elektroniskajā atmiņā un izsniegt vajadzīgajā brīdī. Bet ģenerāļa Debldeja acīm un ausīm nebija ne zemapziņas, ne apziņas, labākajā gadījumā vienīgi dienesta apziņa.
— Gaidu jūs pēc pusstundas. Pulkvedis Baroha-i-Pinoss un Rozita Bairda arī ir ielūgti. — Mūns pamāja ar roku. Nogaidījis ģenerāļa aiziešanu, viņš izkāpa no vannas un noberzās ar raupju dvieli.
— Apsveicu! Mēs esam vinnējuši lielo kauju pie Panotarosas! — vannas istabā ielauzās Deilijs.
— Manuprāt — es esmu vinnējis, — Mūns sausi teica.
— Ne gluži, bez informācijas, ko esmu jums piegādājis, jums tas neizdotos. Tomēr nav slikti izmantot slepenu aģentu, — Deilijs smējās, rīvēdams roku dzelžu atstātās sarkanās pēdas locītavās. — Kur tad jums noslēpts tas šifrs, šef? Tikai dienesta vajadzībām! — viņš pamirkšķināja.
— Lai tas labāk ir pārsteigums arī jums. Bet tagad ņemiet pildspalvu un rakstiet: «Dārgais padre Antonio! Atsūtiet man savu nēģeri. Tas ir Jūsu paša interesēs. Lai viņš paķer līdz zobenu, ar kuru Jūs tik lieliski nocirtāt rozēm galviņas. Mūns.» … Vai uzrakstījāt?
— Ģenerālim jau tā metas tumšs gar acīm, kāda velna pēc viņam vēl vajadzīgs nēģeris? — Deilijs pavīpsnāja.
— Nezinu, kā viņam, bet man ir vajadzīgs. Aiznesiet zīmīti, bet pēc tam atvediet mūsu ciemiņus uz Gvendolīnas istabu.
— Vai nebūtu labāk tieši jūsējā?
— Ģenerālis Debldejs iepotējis man tieksmi uz efektiem … Es izbaudu gaidāmo ainu — savienojamās durvis veras vaļā un uz sliekšņa stāv …
— Majors Melbričs ar savu galvu padusē? — Deilijam bija uznākusi traka jautrība — dabiska reakcija pēc vairāku stundu nepieciešamības pret savu gribu tēlot krievu spiega lomu.
— Jūs esat spējīgs jokot pat savās bērēs, — Mūns pasmaidīja.
Deilijam aizejot, viņš noskuva bārdu — no rīta nebija laika, rūpīgāk nekā parasti apģērbās un ilgi sēja kaklasaiti spoguļa priekšā. Ar vismodernāko komfortu iekārtoto telpu caurstrāvoja gaisma, jūra līgojās, saules zaķīši skraidīja pāri spogulim. Taču Mūns redzēja tajā sevi pašu — brezenta tērpā, melno tumsu visapkārt, kurā vientuļi maldījās luktura dzeltenais aplis.
Pēc tam viņš nokāpa pie dona Benitesa. Vestibils bija tukšs. Tukšs kā bēru firmas lieliskais marmora morgs pēc līķa aizvešanas.
— Kas tas? — Mūns ievilka nāsīs vieglu deguma smaku, kas ieplūda vaļējās durvīs.
— Svētku iluminācija. Paskatieties pats, — dons Beni- tess kopā ar viņu izgāja uz ielas.
Kaut kur aiz baznīcas plīvoja liesmas. Neviens tās nedzēsa. Pāri Panotarosai pacēlās melni dūmu mutuļi, dzeltenas mēles laizīja zilās debesis.