— Taisnība! Bet šai ziņā viņa, manuprāt, ir daudz ļaunāka par jebkuru spānieti. Ko tikai par viņu nestāsta!
— Gribu apskatīt viņas istabu, — Mūns teica. — Iepazīt apstākļus, kādos dzīvo cilvēks, pat tad, ja tas apmeties viesnīcas numurā, nozīmē rast diezgan pareizu priekšstatu par cilvēka raksturu un parašām.
— Kurā katrā laikā! — pulkvedis pamāja. — Vienu slēdzeni viņa paņēmusi līdz, bet rezerves eksemplārs atrodas pie šveicara dona Benitesa. Droši vien esat jau pazīstami.
— Mazliet. Neticami pļāpīgs tips. Brīnos, kāpēc neglabājat rezerves atslēgu savā seifā. Jūsu vietā es istabu būtu aizzīmogojis, — Mūns izpūta dubultgredzenu.
īsu mirkli dūmi turējās virs policijas priekšnieka galvas, piešķirdami tam attālu līdzību ar spāņu svēto.
— Dons Benitess ir tik muļķīgs, atvainojiet, gribēju teikt, ka . .. — pulkvedis Baroha-i-Pinoss enerģiski pakratīja galvu un tūdaļ zaudēja līdzību ar svēto. — Jūs vēl nezināt, kas tas par cilvēku! Viesnīcas saimnieks mesjē Deviljē ir teicams psihologs. Viņš ar to aiztaupa administratora algu. Reizi mēnesī dons Benitess aizsūta viņam uz Marseļu ienākumus un atskaiti. Visa Panotarosa zina, ka Benitess drīzāk pieliks klāt no paša algas nekā nozags saimniekam kaut vienu pesetu.
Policijas priekšnieka daiļrunība arvien pieauga. Mūns jutās kā trešās šķiras statists, kas laiku pa laikam pārtrauc varoņa monologu ar izsaucieniem: «Kariete gaida!» vai «Pusdienu galds klāts!».
— Un kāpēc nav aizzīmogota mātes un dēla istaba? — Mūns izmeta kārtējo repliku, kompensēdams klusēšanu ar dūmu mutuļiem. — Starp citu, vai esat pārliecināts, ka pēc Gvendolīnas pazušanas neviens nav bijis viņas istabā?
— Jūs domājat Šmita kungu?
Mūns gandrīz uzlēca kājās. Šī gaišredzība nekādi neatbilda policijas priekšnieka ārējai vienaldzībai, pat vieglprātībai. Tikai tagad viņš ciešāk ielūkojās pulkvedī Baro- hā-i-Pinosā un ieraudzīja tā sejā smaidam līdzīgu grimasi.
Grimases cēlonis bija pieklājīgā neapmierinātība, ko pulkvedis izrādīja, atgaiņādams kodīgos dūmus. Pulkveža āriene nebija iespaidīga — gaļīgs deguns, uz priekšu izvirzīts zods, tukla seja. Un tomēr sākotnējais iespaids bija maldīgs. Pulkvedis it nemaz nelīdzinājās tam brašajam šerifam no amerikāņu vesterna, kurš ienīda rakstāmgaldu un dievināja savu zirgu, piešus un garstobra koltu. Aiz pulkveža ne sevišķi pievilcīgās ārienes slēpās samērā gudrs ierēdnis, kas izmanto jebkuru iespēju pacelties pakāpienu augstāk. Diez vai tāds pārāk nopūlēsies traka skuķa dēļ, ja īsti nav zināms, vai tas nolaupīts vai pats aizbēdzis ar mīļāko. Tai pašā laikā, it īpaši, ja viņš patiešām kritis nežēlastībā brāļa dēļ, pulkvedis līdīs no ādas laukā, lai izdabātu ģenerālim Debldejam.
Mūns nebūt nebija pārliecināts, ka bumbas ķīmiski saindētais apvalks nav tik briesmīgs. Ģenerāļa vaļsirdība, runājot par pazaudēto šifru, arī nelikās īsti patiesa. Kā nekā ģenerālis Debldejs ir pretizlūks, viņa aroda specifika — noslēpt pašu galveno. Varbūt amerikāņi tiešām nozaudējuši slepenās ierīces, par kurām rakstīja parasti labi informētā avīze «Pueblo». Mūns pats labi zināja, ka stratēģiskās aviācijas lidmašīnas pārvērstas lidojošās izmēģinājumu laboratorijās un pieblīvētas ar visjaunākajām slepenajām un visslepenākajām ierīcēm.
Protams, nav izslēgts, ka milzīgais cilvēku un tehnikas daudzums, kas pārsviests uz Panotarosu, medī uzreiz trīs zaķus: slepenās ierīces, pazaudēto šifru un indīgās šķembas. Lai nu kā, Mūnam nebija gar to nekādas daļas. Viņa acīs katastrofa bija vienīgi nepatīkams šķērslis, kas radīja izmeklēšanā liekus sarežģījumus. Viņš ieradies šeit, lai noskaidrotu, kas nogalinājis Šrīvera sievu un dēlu. Un dīvainā kārtā, jo pārliecinošāk visi, sākot ar viesnīcas šveicaru un beidzot ar policijas priekšnieku, runāja par nelaimes gadījumu, jo ciešāk Mūnā nobrieda pārliecība par pretējo. Varbūt šai apstāklī daļēji vainojama Šmita kunga mīklainā vēstule?
— Tātad Šmita kungs? — pulkvedis Baroha-i-Pinoss atkārtoja. — Uzzinājis, ka viņš uzsācis sarunas ar marķīzu Kastelmari, es tūdaļ ievācu ziņas. Diemžēl atsauksmes no Madrides bija ļoti labvēlīgas. Jūs droši vien brīnāties par to, ka Šmita kungs tūdaļ pēc Šrīveru nāves pārcēlās uz viņu istabu?
— Arī par to! — Mūns pamāja un, sajutis pēkšņas simpātijas pret pulkvedi, nodzēsa cigāru.
— Uz ko viņš varēja cerēt? Visas misis Šrīveras un dēla mantas tai laikā jau atradās policijā.
— Un kur tās ir tagad?
— Nosūtītas misteram Šrīveram. Jūs varat iepazīties ar sarakstu … Tālāk! Pieņemsim, Šmita kungam bija nodoms nokļūt no trīspadsmitās istabas divpadsmitajā …
— Tas ir, Gvendolīnas istabā?! Nemaz nezināju, ka eksistē kopējas durvis! — Mūns brīnījās.
— Jā, tas ir dubultapartaments. Tāds kā mis Evelīnai Rodžerai un misteram Ramirosam Viljam. Taču durvis var atvērt tikai no divpadsmitās istabas. Katram gadījumam liku tās aizsist ar naglām.
— Iespējams, ka Šmits to nav zinājis, — Mūns iebilda.
— Šaubos. Jūs aizmirsāt dona Benitesa pļāpību. Tātad paliek tikai viens aizdomīgs moments — Šmita kunga sakari ar marķīzu.
— Dons Benitess stāstīja par greznu viesnīcu, ko Šmits gribējis uzbūvēt, — Mūns noburkšķēja.
— Nav izslēgts. Taču es šajā dienestā atrodos jau vairāk nekā divdesmit gadu, tāpēc man ir tendence par visu šaubīties. Marķīzs Kastelmare — tas lai paliek starp mums — atrodas policijas slepenā uzraudzībā.
— Uz kāda pamata?
— Diemžēl neesmu pilnvarots to izpaust. Lūdzu griezties mūsu Madrides pārvaldē… Par ko jūs domājat, mister Mūn?