— Uz dažiem jumtiem atraduši radioaktīvus nokrišņus, tāpēc ēkas nodedzina, lai neizplatītos tālāk. Dakterim En- karno nebūs kur dzīvot, un donjai Selai arī… Dievs nedod, nosvilinās vēl viesnīcu! Kas tad notiks ar mani! Tik laba vieta, alga arī pieklājīga …
— Sevišķi, ieskaitot tajā blakus peļņu par svēto pārdošanu, — Mūns pārgāja uz čukstiem. — Don Benites, man ļoti žēl, bet esmu spiests atklāt jūsu kārtis … Te jums būs nauda, — Mūns izņēma gandrīz visu, kas viņam bija atlicis. — Jums un Kamilo derētu pārmainīt klimatu.
— Vai tad nezināt, ka viņš apcietināts?
— Pēc pusstundas viņš būs brīvs.
— Tādā gadījumā esmu gatavs atzīt, ka jūs esat vēl lielāks burvis nekā ģenerālis Debldejs. Iztaisīt no godīga cilvēka krievu spiegu ir diezgan vienkāršs burvju triks, bet pēc tam pierādīt pretējo …
— Redzēsim, — Mūns norūca un pēc pauzes piebilda: — Kāpēc nekur neredzu Pedro?
— Viņš gribēja pie jums aiziet, bet es nelaidu. Jums bija tik augsti viesi, bet Pedro nemaz neprot uzvesties pieklājīgā sabiedrībā. "^v
— Paņemiet viņu līdz, don Benites!Jums būs palīgs svēto pārdošanai, — Mūns smaidīja. — Bet man būs vieglāk ap sirdi.
— Tiks izdarīts, senjor Mūn! — šveicars paklanījās. Tad noņēma zilo formas cepuri ar zelta burtiem «Holivuda», kārtīgi pakāra vadzī, pēdējo reizi apskatīja tukšo vestibilu un izgāja uz ielas — pretī melnajiem dūmu mutuļiem un dzeltenajām liesmu mēlēm.
Mūns atgriezās savā istabā un, neviena netraucēts, piecpadsmit minūtes noklausījās pa radio pēdējās ziņas. Spriežot pēc sejas izteiksmes, dzirdētais viņu pilnīgi apmierināja.
Mazliet velak atnaca ģenerālis ar pulkvedi.
— Un kas jūs tāda esat? — Mūns nesaprašanā skatījās uz jaunu sievieti, kas bija ienākusi kopā ar virsniekiem.
— Vai tiešām tā esat jūs?
Mati, kas tagad atkal bija kļuvuši melni, un oficiāls pelēks kostīms bija pārvērtuši Rozitu Bairdu līdz nepazīšanai.
— Padrem Antonio bija taisnība! — Mūns pasmaidīja.
— No skaistām sievietēm tiešām jāsargās.
— Sevišķi, ja tām ir savi noslēpumi, — jokodamies piebilda ģenerālis.
— Kurus jūs diezgan veikli izmantojāt, ģenerāli, savu noslēpumu kultivēšanai.
— Esmu atnācis pēc šifra, nevis lai uzklausītu divdomības! — ģenerālis strupi atcirta.
— Jūtu jums līdz, bet noteikumus tagad diktēju es. Ja tie jums nepatīk, varu atdot šifru jūsu pēctecim ,.. Tiekoties pie jums kokteiļu vakarā, jūs man piedāvājāt vecākā inspektora amatu kopā ar šaha partiju, pareizāk sakot, tāpēc, lai es no tās atteiktos. Pret paša gribu man tomēr nācās partiju izspēlēt. Lieku priekšā iztirzāt šo partiju, kā to dara divi gudri pretinieki.
— Labprāt! Jūsu visizdevīgākais gājiens — nosūtīt Bilu Ričij u uz Madridi savā vietā.
— Šo gājienu jūs man pats pateicāt priekšā.
— Tā bija rupja kļūda, par kuru tieku sodīts. Jūsu rīcībā bija dažas stundas, kad neviens jums nesekoja. Tās jūs izlietojāt, lai informētu Svenu Krāgeru. Bez jūsu palīdzības viņš nekad nebūtu sapratis, kas te īsti notiek.
— Jūs mazliet maldāties, ģenerāli. Malāgā es toreiz satikos ar Deiliju un informēju viņu, ka jūsu nometnē
redzēts profesors Stārks. Bet Svenu Krāgeru informēja Pedro, kuru aizsūtīju pie žurnālista uz Pamplonu.
— Būtu es to zinājis! — policijas priekšnieks pielēca kājās.
— Tad jūs, protams, būtu viņu apcietinājis tāpat kā dažus citus, — Mūns pasmīnēja.
— Protestēju pret šīm nekrietnajām apsūdzībām! — policijas priekšnieks no dusmām pietvīka.
— Labāk klusējiet, jūsu kārta nav vēl pienākusi! Tagad es runāju ar ģenerāli. Varbūt tas radīs jūsos izbrīnu, dārgo ģenerāli, bet savu vispareizāko un labāko gājienu izdarīju pirms izlidošanas no Ņujorkas, tūlīt pēc sarunas ar Džo- šua Šrīveru. Tur, kur sadūries bumbvedējs un degvielas lidmašīna, viss var atgadīties. Pietiktu, lai reaktīvais motors nokristu nevis uz zemnieka Brito mājas, bet uz šīs viesnīcas, aprokot zem sevis Šrīvera sievu un dēlu, lai noslēptu pasaulei viņu nāves īstos iemeslus. Sīko ļaužu sīkajai nāvei pie mums nemēdz pievērst uzmanību. Bet, ja zem stratēģiskā bumbvedēja milzīgā spārna gulētu viena no Amerikas visbagātākā, tātad arī visiespaidīgākā pilsoņa piederīgajiem, tā būtu sensācija, kam nepaietu garām neviens žurnālists. Un tad nāktos skaļā balsī runāt par to, ka mūsu lidmašīnas, sēdamas nāvi un iznīcību visās pasaules daļās, nokrīt uz mierīgo iedzīvotāju galvām. Tāpēc es piezvanīju Svenam Krāgeram uz Stokholmu. Viņš izlidoja tai pašā dienā un vēl pirms manis ieradās Pamplonā. Man bija nojauta, ka sakari ar ārzemēm tiks kontrolēti, lai novērstu slepenas informācijas aizplūšanu. Tādēļ mēs ar Svenu Krāgeru iepriekš norunājām diezgan vienkāršu šifru. Pamplonā šais dienās notika fjesta, nevainīgas vēršu cīņas, par kurām Svens Krāgers telegrafēja uz Stokholmu. Vērši apzīmēja ūdeņraža bumbas, bet toreadors bijāt jūs, ģenerāli Debldej. Kas attiecas uz ticamām detaļām par Panotarosu, tad tās tika pasniegtas zem vēl nevainīgākas tūristu iespaidu izkārtnes.
— Man atliek atkārtot vienīgi to, ko esmu reiz teicis, — ģenerālis piespiesti pasmaidīja. — Sakāve no tāda pretinieka rokas ir augsts gods! Acīm redzot, jūsu palīgs Deilijs, informējot savu slaveno sievu, izmantoja to pašu šifru.
— Nekā tamlīdzīga. Viņš izmantoja tikai to slepenību, ko radījāt ap profesoru Stārku. Telefona sarunā ar profe- šoru Holmenu Deilijs pieminēja, ka saticis paziņu, vārdā Stārku. Holmenam, kas bija pazīstams ar profesoru Stārku, ar šo mājienu pilnīgi pietika, lai saprastu, kas notiek Panotarosā. Es labi zināju, ko daru, kad iesaistīju spēlē Mi- nervu Zingeri. Mūsu laikos var neticēt žurnālistam, kas raksta patiesību. Bet kāršu licējas balsi pie mums Amerikā noteikti uzklausa, to jūs pats esat atzinis, ģenerāli… Bet tagad, pulkvedi, man ir mazs pārsteigums! — Mūns pavēra savienojamās durvis un sauca: — Deilij, paaiciniet, lūdzu, Hosē Viljano!