Istabā ienāca loterijas biļešu pārdevējs. Policijas priekšnieka smagnējais ķermenis sarāvās, viņa acis skraidīja pa telpu, it kā meklēdamas slepenu spraugu.
— Misis Rozita, lūdzu pārtulkot, — Mūns mierīgi teica. — Bet jūs, Hosē Viljano, lūdzu, uzmanīgi paskatieties pulkvedī! Vai viņš ir tas pats cilvēks, kas bija atbraucis uz Puente Alčezerilo 18. martā?
— Jā. Pulkveža kungs man iedeva naudu. Par to man bija jāpaziņo policijai, ka frizieris Sebastjans Novaturo regulāri klausās pagrīdes raidstacijas «Pireneja» pārraides …
— Un jūs to darījāt?
— Pulkveža kungs piedraudēja pretējā gadījumā apcietināt mani pašu.
— Viņš melo! — policijas priekšnieks uzsita ar dūri uz galda. — Vai tad jūs nezināt, ka viņš ir akls? Kā viņš varēja mani ieraudzīt?
— Tieši ar to jau jūs rēķinājāties, pulkvedi! Akls cilvēks taču nespēs jūs pazīt, — Mūnā viss vārījās no dusmām. — Bet akls izrādījāties jūs! Vai varbūt es maldos, don Hosē?
— Nē, maldās pulkveža kungs. Akls esmu tikai tad, kad pārdodu loterijas biļetes, — Viljano noņēma melnās acenes. — Pārējā laikā redzu lieliski, kaut vai to, ka jūs, pulkveža kungs, nez kādēļ ar skubu dodaties uz durvīm.
Deilijs aizsprostoja tam ceļu.
— Esiet bez bažām, Deilij! — Mūns pasmīnēja. — Pulkvedis pietiekami labi audzināts, lai noklausītos mani līdz galam.
— Ko nozīmē šī izrāde? — ģenerālis Debldejs iesaucās.
— Tūlīt paskaidrošu, — Mūns izvadīja loterijas biļešu pārdevēju un aizslēdza durvis. — Pulkvedis Baroha-i-Pinoss izpalīdzējis ar draudzīgiem pakalpojumiem ne tikai jums, ģenerāli. Barselonā viņš uzturēja sakarus ar Braunu- Gonzalesu un turpināja to darīt ari pēc pārcelšanas uz Ma- lāgu. Frizieris Sebastjans Novaturo bija apšaudes liecinieks, kad Brauns-Gonzaless ievainoja Interpola detektīvu. Viņš pazina, gangsteri, kas bija atbraucis uz Puente Alče- zerilo kopā ar Gvendolīnu Šrīveru un nekavējoties piezvanīja uz Malāgas policiju. Atgādināšu, ka tas notika 18. martā, dienu pirms pulkveža ierašanās Panotarosā. Pārējo, ģenerāli, jūs pats varēsiet saprast bez īpašiem komentāriem, jūs taču esat meistars tādās operācijās. Deilij, uzaiciniet mūsu nākamo ciemiņu!
Telpā ienāca pavecs cilvēks ar gurdenu seju un nervozām kustībām. Viņam parādoties, pulkvedis dziļāk ievilkās krēslā. Ģenerālis, kas labāk apvaldīja savas emocijas, sarāvās, bet tūlīt jautāja šķietami vienaldzīgi:
— Varbūt jūs iepazīstināsiet ar savu viesi?
— Es esmu Enkarno, vietējais ārsts.
— Nosauciet savu īsto uzvārdu! — Mūns pavēlēja.
— Enriko Valisters.
— Jūs strādājāt par ordinatoru Barselonā, Svētās dziedināšanas hospitālī, kad uz turieni tika nogādāts smagi ievainotais detektīvs Luijs Orinjons?
— Jā. Nebija nekādu cerību izglābt viņa dzīvību… Sāpes viņam bija neciešamas, aiz cilvēkmīlestības es iešļir- cināju stipru opija devu … Mani apsūdzēja slepkavībā bez iepriekšēja nodoma — pie mums uzskata, ka ārstam nav tiesību atvieglot slimniekam pirmsnāves mokas… — dakteris Valisters tā uztraucās, ka tikai pēc dažām minūtēm spēja turpināt: — Man izdevās aizbēgt uz Ameriku, no turienes atgriezos pēc dažiem gadiem ar svešu pasi. Apmetos mazajā Panotarosā, kur cerēju palikt nepazīts. Šī paša iemesla dēļ ne reizi neaizbraucu pat uz Malāgu …
— Pastāstiet par Šrīveru saslimšanu!
— Sākumā biju pārliecināts, ka viņi saindējušies ar desu… Vēlāk daži simptomi apgāza manu pārliecību. Griezos pie ģenerāļa Debldeja ar lūgumu pārvest viņus uz amerikāņu nometni, kur bija daudz pieredzējušāki ārsti. Vakarā mani izsauca uz policijas komisariātu. Pulkvedis Baroha-i-Pinoss, ar kuru sastapos jau Barselonā, pazina mani. Viņš piedraudēja nodot mani tiesai, ja neparakstīšu nāves aktu ar sākotnējo diagnozi…
— Vai viņš deva jums naudu? — Mūns vaicāja.
— Jā, lielu summu, — dakteris Valisters ar trīcošu roku noslaucīja sviedru pārklāto seju. — Par to man bija jāaizbrauc no Panotarosas.
— Vai sarunai bija liecinieki? — Mūns atkal vaicāja.
— Mister Mūn, varbūt jūs vispirms atdosiet man apsolīto šifru, bet pēc tam turpināsiet šo neizprotamo pratināšanu? — ģenerālis Debldejs nepacietīgi viņu pārtrauca.
— Liels paldies, dakter Valister, pagaidām jūs varat iet… — Atlaidis viņu, Mūns pagriezās pret ģenerāli. — Jūsu nepacietība man ir pilnīgi saprotama. Bet pa šo laiku šifra cena ir pieaugusi. Papildu maksa — Sebastjana Novaturo un zvejnieka Kamilo atbrīvošana!
— Tā ir nedzirdēta nekaunība! — policijas priekšnieks šņāca. — Vispirms izgudrojat nezin ko, bet pēc tam vēl šantažējat!
— Ja jūs būtu klausījies radio, pulkvedi, tad jums jau sen būtu skaidrs, ka esat pilnīgi pakļauts manai žēlastībai. Šodien no rīta Braunu-Gonzalesu aizturēja Bajonā, pārejot Francijas robežu. Panotarosā viņš klusēja, jo bija drošs, ka jūs palīdzēsiet viņam bēgt. Francijā, kur nav tāda pulkveža Barohas-i-Pinosa, viņš ātri vien sāks runāt… Starp citu, ģenerāli, Brauna-Gonzalesa bēgšana tika organizēta ar jūsu svētību. Viņš varēja atmaskot ne tikai pulkvedi, bet arī jūsu viltus Rodžeru.
— Jums nav citas izejas, pulkvedi! — ģenerālis Debldejs sakoda zobus. — Es pazīstu misteru Mūnu, viņš pēc tam liks jūs mierā.
-— Vai jūs apsolāt? … — Šai brīdī policijas priekšnieks atgādināja lamatās iedzītu zvēru.
— Esmu šeit mistera Šrīvera uzdevumā un, par cik jūs viņa piederīgo nāvē neesat tieši vainīgs, bet aprobežojaties ar līdzzinātāja lomu, lai notiek… Te būs papīrs, jūsu zīmogs, kā parasts, labajā kabatā. Neaizmirstiet uzrakstīt, ka Sebastjans Novaturo apsūdzēts uz denunciācijas pamata.