Pulkvedis drudžainā steigā uzrakstīja abas pavēles, Mūns pārlasīja tās un pasniedza Deilijam:
— Pārbaudiet, lai Kamilo tiktu atsvabināts bez vilcināšanās … Pulkvedi, es jūs vairs neaizturu! Ļoti žēl, ka mēs nepabeidzām sarunu par Hemingveju. Jums laikam nav zināms, ka Cikotes bārā viņš ne tikai dzēris vīnu, bet arī rakstījis frontes korespondences, kur tādus kā jūs nosaucis par spāņu tautas inkvizitoriem …
Mūns nepaguva pabeigt. Šai mirklī istabā iesoļoja četri civilie gvardi. Viens no tiem pateica kaut ko spāņu valodā, otrs norāva pulkvedim jostu ar revolvera maksti, trešais viņu pārmeklēja, ceturtais aplika locītavām roku dzelžus.
— Tā nav mana vaina, — Mūns noplātīja rokas. — Brauns, kā jau sagaidīju, atzinies franču policijai.
mirdzošais ģindenis
Pēc policijas priekšnieka apcietināšanas ģenerālis Debldejs labu laiku neizrunāja ne vārda. Viņš iegrima sevī, droši vien neprazdams uzminēt pretinieka nākamo gājienu. Kas attiecās uz Mūnu, tad viņš ik brīdi satraukts skatījās pulkstenī, gudrodams, kas aizkavējis padres Antonio nēģeri. Iespējams, zobena pieminēšana pārbiedējusi garīdznieku. Tādā gadījumā viņš, neskatoties uz jezuītisko viltību, rīkosies tāpat kā vairums ļaužu, uz kuriem krīt aizdomas. Nēģeris bija galvenais trumpis šai spēlē, un, ja viņš pazudīs, uzvarēs ģenerālis.
— Jūs esat brīva, misis Rozita! — Mūns atcerējās. — Ģenerālis, cerams, sapratīs mani arī bez tulka.
— Jūs mani aicinājāt, lai nodotu šifru, nevis … — ģenerālis iesāka, bet, pamanījis, ka Rozita Bairda nav izkustējusies no krēsla, īgni uzsauca: — Vai nedzirdējāt, leitnant? Jūsu pakalpojumi mums vairs nav vajadzīgi… Kas jums lēcies?
— Man … Man ir bail! — Rozita ar pūlēm piespieda sevi piecelties. — Mēs atbēgām šurp, glābdamies no Roda Gaetano atmaksas, bet viņa ļaudis atradās mums blakus. Pats policijas priekšnieks! — Viņas tikko sadzirdamie čuksti atgādināja raudas. — Bet es nesaprotu: kāpēc viņš tādā gadījumā apsūdzēja Šrīveru noindēšanā Roda Gaetano bandu?
— Ģenerāli, varbūt jūs paskaidrosiet, — Mūns pasmīnēja. — Nē? Tad vismaz pavadiet dāmu līdz durvīm! Jūs taču allaž esat tik galants.
Ģenerālis klusuciešot paņēma Rozitu zem rokas.
— Palieciet sveika, Rozita! — Mūns pavadīja viņu ar ilgu skatienu. — Un atcerieties: civilizācijas ceļš ir ērts, bet reizēm diezgan bīstams.
Bija redzams, ka viņa pūlas izspiest smaidu. Ar ko beidzās šis nožēlojamais mēģinājums, Mūns tā arī neredzēja. Ģenerālis nikni aizcirta durvis un tad pagriezās pret Mūnu:
— Kur ir šifrs?! Ja jūs liksiet man zaudēt pacietību, varu arī aizmirst, ka automātisti krīt jums uz nerviem. Viesnīca tiks ielenkta, un jūs no šejienes neaiziesiet!
— Ģenerāli, šis tonis jums nemaz nepiestāv. Vai tad tiešām jūs vairs nevēlaties turpināt mūsu šaha partijas iztirzāšanu? Tiesa, spēles sākumā jūs piemirsāt brīdināt, ka pa kvadrātiem pārvietosies nevis nevainīgas figūras, bet ūdeņraža bumbas un līķi.
— Līķi? — ģenerālis vaicāja bez skaņas, tad māksloti iesmējās. — Jūs runājat par pulkvedi Laitnesu-Sībotomu? Varbūt vēl apgalvosiet, ka esmu noīrējis zobenu, lai nogalinātu viņu?
— Jūs lieliski zināt, par ko runāju. Par Šrīveriem! 19. martā tūlīt pēc gaisa katastrofas viņi devās uz Nēģeru alu. Šai faktā pie labas gribas var saskatīt ari kaut ko pretdabisku. Viņiem vajadzētu ieslēgties savā istabā un padomāt, kas būtu noticis, ja bumbvedējs un 150 000 litru degoša benzīna uzgāztos uz viesnīcas «Holivuda», bet viņi bēga no īstenības šausmām dārgumu meklēšanas romantikā. Ieraudzījuši grāfa Sančo testamentā pieminēto mirdzošo zīmi, viņi saprata, ka apslēptā bagātība atrodas kaut kur pavisam tuvu. Viņiem neienāca prātā doma, kādēļ neviens no tiem, kas pirms viņiem apmeklējis alu, nav redzējis šo ceļa rādītāju. Ģindenis bija izlikts no kvarca, taču zemestrīce aizbēra plaisas, pa kurām iekļuva izretinātie saules stari, kas izsauca mirdzēšanu. Bet atombumba pat tad, ja tā nesprāgst, bet klusi un mierīgi izkrīt caur alas velvi un izšķīst kā nevainīgs pienenes zieds, tomēr rada cietos gamma starus. Un kvarcs pēc daudziem gadsimtiem atkal sāka spīdēt kā jūsu krūšu nozīmīte, ģenerāli! … Vai neesmu jūs nogurdinājis? — Mūns izvilka no kārbas cigāru un sniedzās pēc sērkociņiem.
— It nemaz. Jūs esat lielisks stāstītājs, mister Mūn, — ģenerālis laipni pasniedza viņam šķiltavas. — Un kas notika tālāk?
— Šrīveri nenojauta, ka dārgumu vietā Nēģeru alā atraduši savu nāvi. Viņi uzzināja to tikai medicīnas daļā no amerikāņu speciālistiem, kas atšķirībā no daktera Enkarno — atļaujiet saukt viņu pa vecam — tūdaļ apjēdza, ka Šrīveri saņēmuši nāvīgu apstaro juma devu.
— Jūs kļūdāties, — ģenerālis aizsmēķēja, aizmirsis nodzēst šķiltavas. Asā uguns mēlīte turpināja degt, kamēr noslāpa dūmos. — Viņi vēl ir dzīvi.
— Bija dzīvi! — Mūns teica ar uzsvaru. — Kad majors Melbričs, atļaujiet arī viņu saukt pa vecam, paziņoja pad- rem Antonio par viņu nāvi, viņi vēl dzīvoja. Tas ir tikpat necilvēciski kā viss, ko jūs esat veikuši, lai noslēptu pasaulei patiesību par viņu nāvi. Bet nedomājiet, ģenerāli, ka tikai jūs esat vazājis citus aiz deguna. Majors Melbričs darīja to pašu attiecībā uz jums. Jūsu pasaulē, kur augstākais dievs ir slepenība, viņš, kurš uzraudzīja jūs un kuru pašu neviens nekontrolēja, varēja izmantot visas savas stāvokļa priekšrocības. Kad Šrīveri tika nogādāti uz medicīnas daļu, majors nopratināja viņus un tie, zinādami, ka atrodas kapa malā, pastāstīja viņam par savu atradumu … Nu, ģenerāli, vai tiešām esmu tik interesants stāstītājs?