— Majors? Tas ir neticami! Viņš… — ģenerālis neizrunāja līdz galam. Bez vajadzības uzšķīla uguni un tuvināja liesmu degošajai cigaretei. Uguns nosvilināja to gandrīz pilnīgi. Ģenerāļa zobos palika tikai īss galiņš.
— Jā, — Mūns ar baudu ievilka cigāra dūmus. Viņš tagad pirmo reizi īsti atpūtās pēc pēdējo stundu mežonīgā sasprindzinājuma. Atpūtās, izdalīdams nežēlīgus sitienus, no kuriem ģenerāli nevarēja pasargāt ne bumbvedēji, ne slepenie aģenti. — Viņš pielietoja jūsu metodes — gan stāstot, ka Šrīveri 19. martā dienas pirmo pusi pavadījuši Melnajā alā, gan tad, kad, pamatojoties uz Šrīveru vārdiem, meklēja tur otro sašķīdušo bumbu. Bet arī jūs nebijāt pārāk ieinteresēts atklāt patiesību. Melnā ala jūs pilnīgi apmierināja — to varēja efektīvi pasniegt žurnālistiem kopā ar kokteiļiem un sulām … Majors Melbričs prata glabāt noslēpumus. Šai mākslā viņš ticis apmācīts gadu desmitiem. Majors bija dzīva mašīna noslēpumu sargāšanai — šis ārēji bargais un disciplinētais karavīrs ar taisno matu celiņu. Viņš atgrieztos kopā ar jums uz Vašingtonu, paziņotu, kur nākas, par jūsu uzvedību, bet pēc tam paņemtu atvaļinājumu, lai pavadītu to zilās
Vidusjūras krastā Panotarosā. Viņš sauļotos tāpat kā visi un kopā ar citiem tūristiem nogaršotu Ernando krodziņā eksotiskos spāņu ēdienus, vakaros, balkonā sēdēdams, jūsmotu par lieliskajiem rietiem. Bet naktīs slepus pārnestu uz savu istabu zeltu un dārgakmeņus dienesta čemodānā ar dubultdibenu …
— Zināt ko, mister Mūn, es patiešām apbrīnoju viņu. Būt ļoti bagātam cilvēkam tomēr izdevīgāk nekā būt ģenerālim vai izcilas rūpniecības firmas prezidentam.
— Par laimi, viņš tāds nekļuva.
— Jūsu dēļ.
— Ne tikai, bet zināmu lomu es tiešām spēlēju. Daži mani neuzmanīgie izteicieni un mājieni ļāva majoram saprast, ka es varu visai drīz atklāt viņa noslēpumu. Tādēļ majors pasteidzās. Vadīdams šķembu meklējumus Melnajā alā, viņš bija uzgājis pazemes eju, kas zem jūras savienoja sauszemi ar salu. Norādījumus par tādu iespēju viņš bija smēlies grāmatā «Dienvidspānijas salas», kas atradās marķīza Kastelmares bibliotēkā. Senlaicīgu piļu īpašnieki ielenkuma gadījumā gandrīz vienmēr nodrošinājās ar vairākiem paralēliem pazemes tuneļiem. Vienu tādu zemestrīces pussagrautu eju bija uzgājuši Šrīveri. Otru izmantoja majors. Tāpat kā Šrīveri, viņš nokļuva Nēģeru alā, bet, tāpat kā viņi, bagātību vietā atrada nāvi… Padomājiet ģenerāli, kāds briesmīgs paradokss — majors Mel- bričs, kuru viņa tērps aizsargāja no vismodernākā, visvarenākā ieroča, kas nonāvējis Šrīverus, krita no vissenākā — primitīva zobena!
Ģenerālis, acīm redzot, gribēja kaut ko sacīt, bet nepaguva. Durvis bez klauvējiena atsprāga, padre Antonio, neredzēdams ģenerāli, metās pie Mūna:
— Vai jūs esat licis apcietināt viņu? Es biju komisariātā, bet šie stulbeņi nekā nesaka… Pulkvedi aizveduši uz Malāgu . .. Sakiet — kas noticis ar manu nēģeri? — garīdznieks satvēra Mūnu aiz svārku atlokiem. — Viņš ir vienīgais cilvēks, kuram esmu pieķēries.
— Zinu — vienīgais, kas nevar jūs nodot. Bet es savukārt esmu ļoti pieķēries saviem svārkiem, tāpēc būšu jums pateicīgs, ja liksiet tiem mieru.
— Piedodiet, — garīdznieks, joprojām neievērodams ģenerāli, smagi iegāzās krēslā.
— Vai saņēmāt manu zīmīti? — Mūns vaicāja, nogludinādams atlokus.
— Saņēmu… Bet es jums jau sacīju, ka nēģeris pazudis… Sūtīju viņu ar kādu uzdevumu, bet viņš vairs neatgriezās …
— Ar kādu uzdevumu?
Padre Antonio neatbildēja, viņš aizgriezās un tikai tagad pamanīja ģenerāli.
— Ģenerāli, glābiet manu nēģeri!
— Pats par sevi saprotams, — ģenerālis pasmīnēja. — Esmu taču jūsu parādnieks par skaistajām rozēm. Tāpēc apsolu, ka tad, kad viņu pakārs, jums būs iespēja noskatīties…
— Tad tas bijāt jūs? — Mūns ar interesi paskatījās ģenerālī.
— Jūs mani pienācīgi nenovērtējāt, mister Mūn. Manā arsenālā bez citiem ieročiem ir arī loģika. Nēģeris jums sekoja, Nēģeru alā viņš sajauca jūs ar majoru Melbriču. Jūs abi bijāt pretradiācijas tērpos, kuros visi cilvēki izskatās vienādi.
— Viņš nevienu nav nogalinājis, zvēru pie dieva! — garīdznieks pacēla roku.
Pie durvīm pieklauvēja. Pavisam klusi — trīs reizes.
— Iekšā! — Mūns sauca.
Bet ciemiņš — tas bija Mūna vecais paziņa — tikai iebāza galvu spraugā un norūca:
— Ģenerāli, pienākusi paka!
Ģenerālis aši izgāja.
— Tātad jūs apgalvojat, ka viņš nevienu nav nogalinājis? — Mūns pagriezās pret garīdznieku.
— Piektais bauslis skan: «Tev nebūs nokaut!» Cilvēka dzīvība manās acīs ir svēta.
— Bet viņš taču jūsu vainas dēļ bija pagāns un nezināja šo bausli.
— Manam kalpam ir tikai viens bauslis — mana pavēle. Jūs pats zināt — sekošana bija vienīgi psiholoģiska ietekmēšana.
— Vai tad es saku, ka jūs tieši pavēlējāt? Jūs esat uzmanīgs cilvēks, pieradis lietot ieroci, kas neatstāj pēdas. Bet apdomājiet, kā justos jūsu nēģeris, kuram, paldies dievam, nav ne mazākās jēgas ne par atombumbām, ne radiāciju, ieraugot nepazīstamu zvēru briesmīgā brezenta ādā.
Visbiežāk nonāvē aiz bailēm … Ļaudīm ir bail, viņi meklē glābiņu nāvi nesošos ieročos, bailes pieaug vēl vairāk — un viņi nospiež gaili. Vai attiecīgu pogu.
— Lūdzu ciemos! — ģenerāļa ierašanās pārtrauca viņu sarunu.