— Gribat pacienāt mūs ar kokteili «Manhetenas projekts»? — Mūns dzēlīgi apvaicājās.
— Tikai ar mazu pārsteigumu. Jūs, padre Antonio, tas sevišķi iepriecinās.
Ģenerālis ar pārspīlētu laipnību paņēma garīdznieku zem rokas, bet Mūns viņiem sekoja.
— Lūdzu apsēsties! — Ģenerālis teicami tēloja viesmīlīgu namatēvu. Piegājis pie bāra, viņš sajauca kokteili un ielēja skaistās glāzēs. — Man jāatvainojas, «Manhetenas projekts» bija pulkveža Laitnesa-Sībotoma specialitāte, mums vajadzēs godināt viņa piemiņu ar vienkāršu «Manhetenu» … Saskandināsim, kungi! … Bet tagad parādīšu jums nelielu triku! — ģenerālis pārvilka pirkstu pār glāzes stiklu. Kristālam šķindot, savienojamās durvis atvērās. Tajās stāvēja nēģeris, ar galvu gandrīz sasniegdams durvju augšu. Salīdzinot ar viņu, abi slepenie, kas to apsargāja, izskat?jās kā rūķīši.
— Tad tā ir jūsu paka? Tā jau domāju, — Mūns pasmīnēja.
— Kā redzat! — ģenerālis pašapmierināti smaidīja. — Ceru, ka pratīsiet novērtēt no jums patapināto efektu ar savienojamām durvīm? Bet tagad nākamais efekts, šoreiz mans personīgais izgudrojums! — Ģenerālis otrreiz pieskārās ar pirkstu pie glāzes. Uz blakus istabas sliekšņa parādījās Mūna vecais paziņa. Rokās tas nesa brezenta pārvalku, no kura pilēja ūdens. Piegājis pie galda, viņš ar smīnu nolika to starp glāzēm.
— Lūk, ar šādu uzdevumu jūs bijāt sūtījis savu nēģeri, dārgo padre, — ģenerālis izvilka no pārvalka mitru zobena maksti ar zobenu. — Mani puiši tikko nenokavēja. Nēģeris bija jau paguvis iemest to jūrā. Nācās sūtīt ūdenslīdēju … Nu, vai esat apmierināts? — viņš ņirgādamies vaicāja garīdzniekam.
— Es pavēlēju to darīt, kad uzzināju par majoru Mel- briču! — padre Antonio kliedza. — Sapratu, ka aizdomas pirmām kārtām kritīs uz viņu … Bet viņš vispār nav bijis Nēģeru alā …
— Ar tādām pašām sekmēm es varu apgalvot, ka šodien brokastoju kopā ar prezidentu, — un ģenerālis, likdams noprast, ka saruna izbeigta, pavēlēja: — Aizvediet viņu! — Tad pagriezās pret Mūnu: — Jūs esat atradis šifru, bet es — majora Melbriča slepkavu, iznāk, ka esam mainījušies lomām.
— Acumirkli! — Mūns ar žestu apturēja slepenos aģentus, kas mēģināja izkustināt nēģeri no vietas. Viņš stāvēja kā sastindzis, vairāk nekā jebkad līdzīgs skulptūrai, vienīgi muskuļi zem melnās, spīdīgās ādas liecināja par dzīvību. Mūns ar nokavēšanos pamanīja, ka uz slepeno aģentu sejām palikušas nesenā cīniņa pēdas.
— Bīstos, ģenerāli, ka manas lomas interpretācijā jūs esat pieļāvis nelielu kļūdu, — Mūns turpināja. — Rezultāts bija gan ļoti efektīvs, bet pilnīgi neticams. Ja jūsu novērošanas spējas nebūtu notrulinājusi pastāvīgā krievu spiegu meklēšana, jūs būtu pamanījis: pirmkārt — majora Melbriča galva nocirsta ar taisnu asmeni, bet šis zobens ir līks, — viņš izvilka no maksts slapjo tēraudu. — Otrkārt, pārcirst ar vienu cirtienu biezo, svina caurausto brezenta tērpu, kāds bija majoram, nevar pat ar šo ziloņu medībām domāto ieroci. To var izdarīt tikai ar milzīgu, ļoti smagu zobenu, kādu lietoja viduslaikos. Kalpi sēdināja bruņinieku uz zirga, kalpi pasniedza viņam pustonnu metāla, viņš sažņaudza to abām dzelzs cimdos iekaltajām rokām un cirta galvas. Tā bija toreizējā stratēģiskā aviācija, bumbvedēji ar zirgu vilcējspēku. Bet, tiklīdz bruņinieks sadūrās ar otru, zobens tūlīt izkrita no rokām, un viņš, novēlies no zirga, pārvērtās nejēdzīgā lūžņu kaudzē. Ar stratēģisko aviāciju arī reizēm tā notiek, piemēram, Panotarosā. Starpība tikai tā, ka zemē guļošais bruņinieks nevienam vairs nav bīstams, ko nevar teikt par jūsu bumbām, ģenerāli… Starp citu, ir ļoti vienkāršs līdzeklis pārbaudīt, vai nēģeris bijis Nēģeru alā. Ja jau viņš nenomira tāpat kā Šrīveri, tad nav bijis …
Ģenerālis klusēja. Toties padre Antonio, izpletis abas rokas, pieskrēja klāt Mūnam:
— Ģenerālim bija vajadzīgs slepkava… Ja nebūtu jūs … Tas ir vienkārši brīnums! … Jūsu labā esmu gatavs izdarīt itin visu!
— Visu? Tādā gadījumā netraucējiet mani pastāstīt ģenerālim līdz galam, kāpēc viņa viesizrāde izpelnījusies skatītāju svilpienus. Šrīveri bija tikai atraduši vietu, kur paslēpta manta, bet ne pašus dārgumus. Šie dārgumi sastāvēja nevis no zelta kroņiem, briljantu diadēmām un rubīniem vistas olas lielumā, kā to domāja majors Melbričs, bet no seniem ieročiem. Tajos laikos slavena meistara izgatavots Toledo tērauda zobens bija pasakaina bagātība. Lai tiktu pie tāda, dižciltīgie kungi pārdeva savas meitas harēmos, bet savus dēlus — verdzībā. Jūsu nēģeris, padre Antonio, vēl varētu kādu no zobeniem pacelt, bet, lai ar vienu vēzienu nocirstu galvu, jābūt desmitkārt lielākam spēkam. Tādu cilvēkam dod tikai ārprāts… Jūsu nēģeris nekādā ziņā nebija psihiski nepilnvērtīgs. Pat ja tāda būtu bijusi jūsu griba, viņš nekad nebūtu mani nogalinājis, jo neesmu viņam darījis nekā ļauna. Tam viņš vēl nav pietiekami civilizēts!
— Pievāriet savu nolādēto nēģeri un iztaisiet no viņa visu, ko gribat, — katoli vai lejkannu rozēm! — ģenerālis mēģināja aiz joka noslēpt sakāves rūgtumu.
— Pagaidiet! Viņš man vēl vajadzīgs, — Mūns apstādināja ģenerāli. — Esiet tik laipns, padre Antonio, pajautājiet savam kalpam, cik sen tas amulets karājas viņam uz krūtīm!
Garīdznieks pateica kaut ko bantu izloksnē, saņēma atbildi un sacīja Mūnam:
— Viņš saka, esot atradis amuletu pēc tam, kad ļaunie gari mēģinājuši sadedzināt debesis.
— Kur?
— Centrālajā laukumā pie viesnīcas.
— Kāpēc viņš nolēmis, ka tas ir amulets?
— Viņš saka, tur esot buramie vārdi pret ļauniem gariem.