— Viņam ir savi iemesli.
— Kādi?
— Droši vien misters Šrīvers vēlas nogaidīt ar nekrologu līdz tam laikam, kad uzzinās, kas nogalinājis viņa piederīgos.
— Nogalinājis? Nu, zināt, tas man pat prātā neienāca, — pulkvedis paraustīja plecus. — Kad saņēmu te
legrammu par jūsu ierašanos, biju pārliecināts, ka runa ir vienīgi par pazudušo mis Gvendolīnu Šrīveru.
— Vai tad Šrīvers netelegrafēja jums, ka lūdz atlikt līķu apskati līdz manai atbraukšanai?
— Tā gan, bet es nepiešķīru tam sevišķu vērību. Pie tam ..-.
— Atvainojiet! — Mūns pārtrauca. — Gribu jums šo to pajautāt.
— Lūdzu!
— Kāpēc ziņojums par Šrīveru nāvi nav parādījies spāņu presē?
-— Par ko jūs mani uzskatāt? Iedomājieties: pasaule uzzina, ka Panotarosā notikusi gaisa katastrofa, kurā gājuši bojā vairāk par desmit cilvēkiem. Tajā pašā laikā Panotarosā mirst pazīstama amerikāņu miljonāra sieva un dēls! Kurš tūrists pēc tam vēl gribēs braukt uz šo nolādēto vietu! Es personīgi priecājos, ka misters Šrīvers, vienalga aiz kādiem iemesliem, nesteidzas ar nekrologu.
— Skaidrs! Otrs jautājums — vai jau izdarīta konservu kārbas analīze, ko pieprasījis dakteris Enkarno?
— Kārbas? Runa jau nav par konkrētu kārbu. Konservus Šrīveri atveda sev līdz. Vienu kārbu viņi izmeta, bet neatceras, kur. Otru ar desas atliekām atnesa atpakaļ uz mājām. Rols Šrīvers jau grasījās likvidēt arī to, kas bija atlicis, viņš taisni dievināja šo desu. Bet zēnam kļuva nelabi, tāpēc misis Šrīvera vēl pirms ārsta atnākšanas izmeta kārbu atkritumu caurulē.
— Tas nozīmē, ka jūs neesat izdarījuši laboratorijas analīzi! Bet ja dakteris Enkarno tomēr kļūdījies, uzstādot diagnozi?! Ja viņš, — pieļausim pat tādu fantastisku hipotēzi, — izlikdamies tos ārstējam, patiesībā noindējis?! Palaist garām tik svarīgu lietišķu pierādījumu?! Pie mums Amerikā jūs par to… — aiz sašutuma Mūns nespēja nobeigt teikumu.
— Nomierinieties! — pulkvedis Baroha-i-Pinoss apklusa un, tikko manāmi pasmaidījis, turpināja: — Kāpēc ārzemnieki iedomājas, ka Spānija ir visatpalikušākā Rietumu valsts? Esiet pārliecināts — mūsu policija darbojas ne sliktāk par jūsējo… Mēs izzvejojām no atkritumu konteinera visas kārbas ar šo sasodīto desu un aizsūtījām tās analīzei uz Malāgu. Noteikti pateikt, no kuras ēduši Šrīveri, protams, nav iespējams. Bet, tā kā viesnīcā, atskaitot viņus, neviens nav saindējies, botulīna atrašana jebkurā no kārbām pilnīgi apstiprinātu diagnozi.
— Piedodiet, — Mūns atviegloti nopūtās. — Es tiešām nebiju pietiekami novērtējis jūsu metodes.
— Analīzes rezultātus vēl neesmu saņēmis. Pie mums atšķirībā no Amerikas strādā gausi, toties nekļūdīgi. Kas attiecas uz zinātnisko aparatūru, tad mēs, protams, atpaliekam, lai gan Madrides pārvalde nesen saņēmusi lielisku tehniku, starp citu, tieši no Amerikas… Vārdu sakot, tikko pienāks atbilde no Malāgas, tūdaļ paziņošu jums.
— Pateicos! Sakiet, vai jums nelikās dīvaini… — Mūns sastomījās. Jautājumu vajadzēja noformulēt tā, lai tas neradītu aizdomas, bet tieši tas nekādi neizdevās.
— Dīvaini? Kas tad īsti?
— Dakteris Enkarno bija vienīgais gaisa katastrofas liecinieks, kas neieradās policijas komisariātā.
— Droši vien no bēdām piedzērās. Kā nekā tie ir divi pirmie nāves gadījumi viņa praksē.
— Bet Matosinjosu laulātais pāris, kas saindējies ar tiem pašiem konserviem? Vai tie griezās pie cita ārsta?
— Nē, viņš ir vienīgais Panotarosā. Bet saprotiet pats, viena lieta — nabaga zemnieki, kurus neviens neapraud, gluži cita — viesnīcas iemītnieki, pie tam amerikāņu miljonāra piederīgie. Jebkurā arodā reputāciju — un to jūs zināt labāk par mani — diemžēl nosaka klienta sabiedriskais un materiālais stāvoklis. Piemēram, ja neapcietināšu sīku kabatas zagli, mani par to tikai viegli norās, bet, ja manas vainas dēļ no tiesas izbēgs kāds ievērojams noziedznieks, mani pašu iesēdinās cietumā.
Mūns juta, ka viņu pamazām uzveic miegs. Pulkveža pļāpāšana nogurdināja, turklāt caur restoto logu spiedās karstā dienvidu saule un žilbināja acis.
— Liels paldies! Vairāk jautājumu nav… Jā, vēl par telegrammu, ko nosūtījāt misteram Šrīveram. Cik zinu, viņa ģimene te dzīvoja inkognito.
— Nekādas pārdabiskas pareģošanas spējas man nepiemīt, — pulkvedis atgaiņājās. — Vispirms mis Gvendolīna pat nedomāja slēpt, kas ir viņas tēvs. Māte viņu ne visai lutināja, tāpēc Gvendolīnai nācās bieži vien pirkt preces uz kredīta. Piemēram, viņas slavenais sarkanais sporta kadiljaks. Aizbrauca uz Malāgu, iegāja veikalā, pateica, kas viņa tāda, bet samaksāt vajadzēja vēlāk tēti
ņam caur Malāgas banku … Starp citu, adresi uzzināju no ģenerāļa Debldeja. Firma, ko viņš vadīja līdz nesenajai iecelšanai pašreizējā amatā, uzturēja ciešus veikalnieciskus sakarus ar misteru Šrīveru.
-— Lieliski! Kad būs līķu sekcija? — Mūns enerģiski piecēlās.