— Diemžēl jūs esat nokavējis, mister Mūn!
— Ko tas nozīmē? Manuprāt, mistera Šrīvera telegrammā bija kategorisks lūgums sagaidīt vispirms mani!
— Līķu sekcija vispār nav notikusi.
— Vēl labāk! Jūs esat viņus apbedījuši!
— Jums tas nepatīk, mister Mūn?
— Jūs taču zināt, ka saindēšanās gadījumā sekcija ir obligāta. Pieprasu nekavējoties izdarīt ekshumāciju!
— Vārdu sakot, jūs vēlaties, lai Panotarosas iedzīvotāji, kurus jau tā pietiekami satraukusi gaisa katastrofa un dārzeņu ražas bojā eja, redzētu, ka mēs izvelkam no zārkiem pussapuvušus līķus? Lai zibens ātrumā izplatītos baumas, ka te darīšana ar noziegumu, ka Matosinjosi, bez šaubām, arī krituši par upuri noziegumam, ka Panotarosā darbojas vesela noindētāju banda, ka tāds pats liktenis draud ikvienam. Esmu gatavs saderēt, ka rīt te nepaliktu neviena tūrista.
— Varētu domāt, ka esat nevis policijas priekšnieks, bet tūrisma biroja direktors.
— Diemžēl! Es, kā mēdz sacīt, esmu bargais taisnības zobens. — Pulkvedis Baroha-i-Pinoss noplātīja rokas. — Pat Romas pāvesta lāsti nespētu mani atturēt no pienākumu veikšanas. Bet ekshumācijai, atskaitot kapračus, vajadzīgi kapi, nemaz nerunājot par līķiem. Panotarosas kapsētā jūs neatradīsiet ne vienu, ne otru.
— Kas tie par jokiem? — Mūns izbrīnā paskatījās uz pulkvedi. Tas nesatricināmi klusēja. Mūns pārvilka roku pār pieri. Dusmīgās rievas izzuda. — Ir gan jums manieres! — Mūns paskābi smaidīja. — Kaut kur Dallasā jums par tādu joku pateiktos ar lodi vēderā. Sakiet paldies, ka man ir stipri nervi… Cik saprotu, līķi nosūtīti uz Malāgu?
— Pilnīgi pareizi. Mums nav ne morga ar saldēšanas ierīci, ne arī krematorijas.
— Kāds tam sakars ar krematoriju? — Mūns sparīgi papurināja galvu, it kā acī iekļuvušais saules zaķēns būtu
muša. Policijas priekšnieka sarunas veids apstulbināja. Viņš atgādināja banderiljero, kas ar maldinošām kustībām lūko novērst saniknota vērša uzmanību no pagurušā matadora.
Šai brīdī Mūns būtu gatavs atdot pusi apsolītā honorāra, lai piepildītos gluži prozaiska vēlēšanās — sēdēt parasta amerikāņu policijas inspektora parastajā kabinetā.
— Krematoriju? — pulkvedis atkārtoja. Tad parakņājās aktu vākos un izņēma aploksni, kurā atradās uz «Pan- american Airways» firmas blankas noformēta bagāžas kvīts un kāds papīrs spāņu valodā ar ģerboņa zīmogu. — Lūk, attiecīgo liecinieku apstiprinātais kremācijas akts, — policijas priekšnieks mierīgi paskaidroja. — Un te būs dokuments par pīšļu nosūtīšanu ar reisa lidmašīnu Nr. 12579. Misters Šrīvers saņems tos vistuvākajā laikā … Kā redzat, mani vārdi, ka jūs diemžēl esat nosebojies, atbilst faktiem! — Un pulkvedis ar mākslotu līdzjūtību paskatījās uz Mūnu.
Mūns apmēram pusminūti klusēja. Tad, tikko neapgāzis krēslu, nikni uzlēca kājās:
— Tas ir noziegums! Jums nav tiesību! Jūs kaut ko slēpjat!
— Noziegums? Vai jūs nebūtu tik laipns paskaidrot savus vārdus?
— Te nav ko skaidrot! Kremācijā ieinteresēts tikai tas, kam jānoslēpj pēdas!
— Pieņemsim! — pulkvedis mierīgi piekrita. — Šrīveri griezās pie ārsta 19. martā ap dienas vidu. Pieņemsim, ka viņi tiešām noindēti. Tādā gadījumā tas noticis, acīm redzot, 19. martā, dienas pirmajā pusē …
— Tātad jūs ari pieļaujat, ka viņi… — Mūns nepacietīgi pārtrauca.
— Piedodiet, es tikai loģiski attīstu jūsu fantastisko hipotēzi. Jūs apgalvojat, ka kremācijā ieinteresēts tas, kas mēģina noslēpt pēdas. Tādā gadījumā lūkojiet izdibināt, kur 19. martā uzturējies misters Šrīvers.
Lai cik savādi tas būtu, pulkveža izaicinošā nekaunība iedarbojās uz Mūnu nomierinoši.
— Tātad manā fantastiskajā hipotēzē jūs piešķirat slepkavas lomu pašam misteram Šrīveram? — viņš pasmīnēja. — Ko teiksiet, ja es piešķiršu jums slepkavības līdzdalībnieka lomu?
— Jāatzīst, mister Mūn, jūsu sašutums man patīk. Mēs, spāņi, neciešam vienaldzību — ne durot ar toreadora zobenu, ne lietojot loģisko secinājumu aso skalpeli… Jūs iebilstat pret kremāciju? Bet es taču biju spiests rēķināties ar mistera Šrīvera gribu… Skatieties! — pulkvedis Baroha-i-Pinoss izņēma no seifa un nolika uz galda telegrammu. Tā skanēja:
«Sievas un dēla miesīgās atliekas nodot kremācijai urnas izsūtīt ar pirmo lidmašīnu Džošua Šrīvers»
— Šī telegramma saņemta aptuveni .divas stundas pēc tās, kurā misters Šrīvers ziņo par jūsu ierašanos. Domājams, jūs šai laikā jau atradāties ceļā, tāpēc viņš jūs nevarēja brīdināt…
Mūns ar pūlēm piespieda sevi piecelties. Viņš jutās pavisam nelāgi. Ja otrā telegramma bija īsta — tad viņš kļuva par komisku marioneti, kuru iztālēm kustina ar neredzamas auklas palīdzību. Vai vēl ļaunāk: ja rīkojums par kremāciju viltots, tas nozīmētu sakāvi vēl pirms cīņas sākuma. Pusceļā līdz durvīm Mūns atgriezās.
— Vai būtu vēl kādi jautājumi? — pulkvedis apvaicājās.
Mūns klusuciešot nolika uz galda Šrīvera iedotās fotogrāfijas: — Vai neesat kādu no tiem redzējuši Panotarosā?
— Nē!
— Skan diezgan kategoriski, — Muns pasmīnēja.
— Redzat, es apzinos, ka tik kategorisks noliegums liek kriminālistam šaubīties. Bet šoreiz pie labākās gribas nespēju pateikt «varbūt». Vēl pirms Malāgas diezgan ilgi vadīju ārzemnieku uzraudzības nodaļu Barselonā. Esiet drošs — tik ārkārtējos apstākļos, es runāju par šifra nozaudēšanu, pievērsu divkāršu uzmanību visiem ārzemniekiem. Tieši tāpēc noteikti zinu, ka 19. martā mistera Šrīvera nebija Panotarosā, — pulkvedis ironiski turpināja. — Manam priekšlikumam uzskatīt Šrīveru par slepkavu bija tikai viens mērķis — sagādāt jūsu sacerētajam šausmu romānam nepieciešamo humora porciju.