— Pateicos, — Mūns sausi pamāja. — Sakiet — vai jums gadās paretam lasīt detektīvus? — viņš ieskatījās telegrammā. Abas bija nosūtītas no pasta nodaļas, kas atradās netālu no Šrīvera dzīves vietas.
— Dodu priekšroku īstai literatūrai. Piemēram, mistera
Hemingveja darbiem. Jūs tā arī neesat izteicis savas domas par «Fjestu». Manuprāt, tas ir lielākais šedevrs pēc «Dona Kihota»!
— Zināt ko, pulkvedi! Vispirms noskaidrosim visu, kas attiecas uz Šrīveriem, pēc tam ar baudu parunāsim par visu citu, sākot ar «Fjestu» un beidzot ar «Piekto kolonu» … Vai esat gatavs oficiāli apliecināt, ka nevienu no cilvēkiem, kas redzami šajās fotogrāfijās, ne personīgi jūs, ne jūsu padotie neesat satikuši nekur un nekādos apstākļos?
— Kādēļ tāds patoss, mister Mūn? Amerikāņi parasti ir lietišķi cilvēki, tieši tādēļ es tos cienu. Protams, nevaru galvot, ka viens no šiem tipiem nav uzturējies Panotarosā līdz manai pārcelšanai. Pajautājiet donam Benitesam, viņš ir vislabāk informētais cilvēks šai nolādētajā miestā.
Mūns klusuciešot savāca uzņēmumus, ielika melnajā aploksnē un iebāza kabatā. Tikai tad pulkvedis vaicāja:
— Un kas tie vispār ir par ļaudīm?
— Filmas uzņemšanas grupa.
— Pirmo reizi dzirdu, ka Panotarosā kāds taisījies uzņemt filmu.
— Ne tikai taisījies, bet, spriežot pēc visa, filma jau uzņemta. Tā saucas «Kas nogalināja Šrīverus?». Nepretendēju uz pravieša lomu, bet domāju, vienam otram klāsies ļauni, ja šī filma nonāks līdz skatītājiem . .. Pie viena parādiet man vēlreiz daktera Enkarno ziņojumu.
— Tulkojumu?
— Tulkojumu un oriģinālu.
— Lūdzu! — Mūnam likās, ka policijas priekšnieks viņu uzmanīgi vēro.
•— Pateicos! Tas ir viss! — jau pēc sekundes Mūns atdeva abus dokumentus.
— Vai meklējat kaut ko noteiktu? — pulkvedis nedrošā tonī jautāja.
— Jā! Desas konservu nosaukumu!
— Un šim nolūkam jums bija nepieciešams spāņu teksts?
— Ar kaut ko taču valodas apgūšana jāsāk. Tagad vismaz zinu, kā spāniski sauc desu.
Pulkvedis Baroha-i-Pinoss sastinga. Lai cik savādi būtu, Mūnam radās sajūta, ka uzvara, kaut arī apšaubāma, ir tomēr viņa pusē.
HOLIVUDAS ZVAIGZNE
— Cerams, saņēmāt labas ziņas? — Bils Ričijs, iznācis no palmas ēnas, izlikās uzdūries Mūnam nejauši. — Panotarosa ir tik mazs ciemats, ka ik uz soļa satiec paziņas. Vai varu jums palīdzēt?
— Kur ir pasts? — Mūns nelaipni vaicāja.
— Blakus … Nē, nē, pats neatradīsiet! Labprāt jūs pavadīšu!
— Vai jūs pazināt Šrīverus? — Mūns uzmanīgi vēroja aktieri.
— Protams! Es, ja varētu tā izteikties, esmu šeit pirmatklājējs .. . Visi tūristi atbrauca vēlāk. Daži Lellītes Rodžeras dēļ, citi vienkārši tāpēc, ka Panotarosa kopš tā laika kļuvusi moderna kūrvieta. Kad atbraucu, viesnīcas vēl nebija. Šrīveri dzīvoja marķīza Kastelmares pilī. Vispirms parādījās pansijas, pēc tam no Marseļas atjoņoja šis veikalnieks Deviljē un kā pēc burvja mājiena uzbūvēja viesnīcu. .. Un kam viņiem jāpateicas par savu labklājību? Man! Es taču pirmais uzzināju, kur slēpjas Lellīte. Žurnālists, kuram pārdevu šo informāciju, apsolīja man zelta kalnus, bet atsūtīja tikai «Zelta Skatuves» eksemplāru ar savu rakstu, — bālgani zilās acis aizmigloja asaras. — Tiesa gan — cienāja viņš mani kā karali. Un vispār zaudētājs nepalikšu … Ja dabūšu lomu Lellītes jaunajā filmā . ..
— Kā jūs īsti nokļuvāt Spānijā? — Mūns pārtrauca.
— Pateicoties Stenlijam Hjūzam. Viņš te uzņēma filmu pēc Šekspīra motīviem. Un atcerējās mani — atšķirībā no citiem. Viņš atsūtīja uz Losandželosu ceļa naudu. Tikko nenomiru aiz priekiem, — vecais aktieris, no jauna pārdzīvodams šo brīdi, piespieda roku pie sirds. — Iedomājieties, gandrīz divdesmit gadu bez darba, un pēkšņi man piedāvā Falstafa lomu! — Ričijs negaidot sadrūma, seja tūdaļ atkal novīta. — Tā arī iestrēgu.
— Grūti?
— Dolārs te līdzinās 60 pesetām, tāpēc ārzemniekiem dzīve trīs reizes lētāka nekā mājās. Dakteris Enkarno apgalvo, ka man pats galvenais — svaigs gaiss. Man taču slima sirds. Tāpēc dzīvoju teltī, bet, kad kļūst auksts, pārnakšņoju marķīza Kastelmares pilī… Starp mums runājot, tur nav nekādu ērtību, pat īstas tualetes trūkst.
Bet Šrīveri ir miljonāri un tomēr negribēja aiziet no turienes, kamēr Gvendolīna nesāka rīkot skandālus. Kastelmares īpašumā atrodas liela ala, misis Šrīvera un zēns augām dienām pazuda tajā, meklēja neesošu bagātību … Patlaban gan pavisam cita lieta! — Ričijs norādīja uz kalna nogāzi, kas mudžēja no kareivjiem. — Meklē! Ģenerālis Debldejs stāstīja Lellītei, ka šifra atradējam izsniegšot tūkstoš dolāru! — nespodrās acis atkal iedzirk- stījās.
— Kā jūs teicāt, Hjūza filmā? — Mūns tikai tagad atcerējās. — Šķiet, esmu to redzējis.
— Jā, jā, bet jūs… — Ričijs ātri iesāka un apklusa pusvārdā. Skumjas sejā izgaisa, galva rāvienā pagriezās par simt astoņdesmit grādiem, un viņš izplūda smaidā. Tagad Bils Ričijs izskatījās kā vecs nēģeris vergu ūtrupē, kas pūlas atstāt uz pircējiem labvēlīgu iespaidu — ja viņu nenopirks, nežēlīgais vergu tirgotājs izmetīs nederīgo preci jūrā haizivīm.
Vainojama šai izmaiņā bija spilgtā gaišmate, kas nupat iznāca laukā no viesnīcas «Holivuda». Mūns tūdaļ saprata, ka tā ir Evelīna Rodžera. Slaido šokolādes krāsas augumu apņēma sarkani, īsiņi brunči, spilgti zils lakatiņš aizstāja krūšturi, zeltainās sandales harmonēja ar nagu lakojumu. Ar efektīgu kustību Rodžera uzmeta pleciem caurspīdīgu, vizuļojošu apmetni un atvēra saulessargu. Pāri viņas biezajiem, gaišajiem matiem uzzibsnīja milzīga varavīksne.