Lellīte šķērsoja laukumu, dāsni atsmaidīdama tūristu ziņkārīgajiem skatieniem un amerikāņu kareivju saucieniem. Tūristiem viņa nozīmēja to pašu, ko Eifeļa tornis Parīzē vai slavenā mauru pils Granādā. Kareivjiem — amerikāniskā skaistuma ideālu, kas pēc otrā pasaules kara bija iekarojis visu Rietumu pasauli. Kopā ar saviem pavadoņiem Rodžera tuvojās tai vietai, kur stāvēja Mūns un Ričijs.
— Redzat, viņa mani pamanījusi! — Ričijam paspruka glaimīgi, gandrīz bērnišķīgi smiekli. — Hallo, Lellīt, kā sviežas? — viņš iztālēm sauca.
Aktrise nevērīgi pamāja, pat nepagriezdamās uz viņa pusi.
Meksikānis, kas soļoja viņai blakus, izcēlās ar melnām ūsiņām un vareniem bicepsiem, kuru demonstrācijai ļoti noderēja sporta žakete bez piedurknēm. Otrs pavadonis … Mūns tūdaļ neapjēdza, kur redzējis šīs caururbjošās acis zem iesirmajām, kuplajām uzacīm. Un tomēr — tas bija padre Antonio, kurš gaišajā flaneļa uzvalkā vairāk atgādināja sportistu nekā garīdznieku. Galva viņam bija kaila, gandrīz bez matiem, tomēr tā neradīja priekšstatu par plikpaurību. Tādas izskatās antīko cīkstoņu bronzas skulptūru galvas. Pazinis Mūnu, padre Antonio pacēla sveicienam roku.
— Mans draugs alkst iepazīties ar tevi! — Ričijs aizšķērsoja kinoaktrisei ceļu.
— Autogrāfus sniedzu viesnīcas vestibilā pulksten piecos! — Rodžera veltīja Mūnam tikpat nevērīgu mājienu.
— Viņš ir žurnālists … Grib rakstīt par tevi, — Ričijs meloja ar tik pārliecinošu izmisumu, ka pat Mūnam uz brīdi likās, vai viņš patiesi nav žurnālists, sava drauga, sensāciju karaļa Svena Krāgera kolēģis.
— Ak tā, žurnālists? — Rodžera pasmaidīja. — Tas ir gluži kas cits. — Viņas sejā uzplauka žilbinošs smaids. Iluzoriskais augstums, kurā viņu bija pacēlusi kino producentu iegriba un publikas mainīgās simpātijas, bija pilnīgi atkarīgs no žurnālistu labvēlības.
— Tas ir pārpratums, — padre Antonio, ar interesi vērodams scēnu, iejaucās. — Senjors Mūns ir pazīstams detektīvs.
— Neciešu detektīvus! — Rodžera saviebās. — Varbūt jūs atsūtījis mans greizsirdīgais vīrs Sidnejs Mostrels? Lai kontrolētu manu tikumību? — Rodžera sāka smieties.
— Ierados šeit, paklausot mistera Šrīvera lūgumam.
— Nu, protams, policija sagādājusi šai mazajai Šrīverai grandiozu bezmaksas reklāmu! Esmu pārliecināta, ka viņa pati visu inscenējusi.
— Nedomāju vis! — Mūns pašūpoja galvu.
— Varat paļauties uz mani. Es viņu izpratu no pirmā skatiena! Reiz viņa ar tai piemītošo nekaunību teica, ka būtu varējusi kļūt daudz labāka kinoaktrise nekā es … Droši vien tai naktī viņa ielavījās pie Ramirosa, lai to pierādītu, — un kinoaktrise griezīgi iesmējās.
— Pie manis nebija nevienas sievietes. Zvēru tev, dārgā! — meksikānis teatrāli piespieda roku pie sirds. — Viņa to tīšām teikusi, lai satracinātu tevi.
— Jūs varat ticēt Ramirosam! — padre Antonio uzsvēra. — Viņš mīl tikai jūs!
— Kā jūs to zināt?
— Neaizmirstiet, ka esmu viņa biktstēvs. Kinoaktrise un tās pavadoņi atvadījās no Mūna. Bet ne
no Ričija. Kādu minūti viņš stāvēja tā, it kā būtu nokļuvis zem automobiļa, tad saņēmās un nosūtīja Rodžerai gaisa skūpstu.
NEAIZSŪTĪTĀ VĒSTULE
Pasts atradās sārtā mājiņā, nedaudz mazākā par policijas komisariātu. Bambusa žalūzijas dažos logos un aiz tām dzirdamie bērnu smiekli norādīja, ka tai pašā ēkā ir arī dzīvoklis.
— Neaizmirstiet saukt viņu par priekšnieku! — Bils Ričijs atgādināja.
— Spriežot pēc mājas apmēriem, padoto šim priekšniekam nav visai daudz, — Mūns pasmaidīja.
— Neviena. Bet tā Spānijā pieņemts. Jo nabadzīgāks cilvēks, jo lepnāk izturas, — un aktieris apsēdās uz sola pasta priekšā.
— Vai tad nenāksiet man līdz? — Mūns brīnījās.
— Kāpēc?
— Kaut vai tāpēc, lai pārtulkotu.
— Viņš runā angliski. Bijušais jūrnieks. Bet es ieelpošu mazliet svaigu gaisu, — Bils Ričijs noslaucīja grumbaino seju ar kabatas lakatu, kas neizskatījās visai tīrs.
— Lieliski! — Mūns atviegloti nopūtās. Viņš, profesionāls detektīvs, varēja izskaidrot Bila Ričija pēkšņo parādīšanos viesnīcas priekšā un atkārtoto satikšanos pie policijas komisariātā vienīgi ar milzīgu ziņkāri, ko izraisījusi viņa persona.
Vienaldzība, ko aktieris bija nule izrādījis, mazliet nomierināja.
Pasta priekšnieks bija tikpat runīgs kā gandrīz visi spāņi, ar kuriem detektīvam līdz šim bija nācies sastapties. Mūns, vēlēdamies iegūt viņa labvēlību, piedāvāja cigāru. Priekšnieks ar pateicību paņēma, bet, ievilcis pāris dūmu, tikko manāmi saviebās.
— Negaršo? — Mūns smaidīja.
— Gadījies smēķēt arī labākas. Es taču esmu bijušais matrozis. Kad ārsti lika apmesties krastā, sākumā nodarbojos ar zveju. Kopā ar donu Kamilo.
— Kāpēc kopā?
— Man pašam nav laivas… Bet pēc tam, man par laimi, saplūda ārzemnieki un mani, pateicoties valodas zināšanām, iecēla šai amatā… Jā, ko tad īsti gribēju teikt? Matrozis, īpaši, ja tas ir jauns un grib padižoties skuķu priekšā, pīpē cigaretes… Zināt, tās, kas ož pa pusei pēc sīrupa, pa pusei pēc parfimērijas veikala. Bet īsts jūrnieks allaž dod priekšroku pīpei vai stipram cigāram.
— Man steidzīgi jānogādā ziņa uz Ņujorku un ātri jāsaņem atbilde. Ko jūs man ieteiksiet?
— Atri pie mums te neko nedara. Lai gan mūsu Panotarosa kļuvusi moderna kūrvieta, taču sakari un pārējie pakalpojumu veidi atpaliek. Telefons, korespondence, laikraksti — tas viss joprojām nāk caur Malāgu. Protams, jūs varat sarunāties ar Ņujorku no šejienes vai no viesnīcas vestibila. Bet tikai tai gadījumā, ja dienu iepriekš pasūtīsiet sarunu.