Aiz sienas atskanēja izmisīga kņada, smiekli, kliedzieni. Pasta priekšnieks pavēra durvis un, izbāris bērnus, tās aizcirta.
— Neliek mieru! Vai tad viņiem ieskaidrosi, ka te ir dienestā telpas? … Vārdu sakot, tie tūristi, kas gudrāki, brauc uz Malāgu. Ja pašiem ir mašīna, viņi nokļūst tur apmēram pēc stundas … Ja pasūta steidzamu sarunu, it sevišķi naktī, tad stundas laikā dabū savienojumu ar Ņujorku vai jebkuru citu galvaspilsētu. Malāga nav Panotarosa — tur lien no ādas laukā, lai apmierinātu tūristus.
— Pieņemsim, ka, paklausot jūsu padomam, esmu dabūjis Malāgā savienojumu ar Ņujorku un palūdzis atsūtīt pēc iespējas ātrāk noteikta satura telegrammu. Cik laika paies, kamēr tā pienāks?
— Panotarosā — ne mazāk par divām stundām.
— Es domāju zibeni.
— Es arī.
— Kāpēc tik ilgi?
— Vispirms telegramma iet pa transatlantisko kabeli ar aprobežotām caurlaides spējām, tad no Parīzes uz Mad- ridi, pēc tam no Madrides uz Malāgu. Un tikai tad tā nonāks pie jums. Viņi tur, Malāgā, nesteidzas. Kas viņiem Panotarosa? Viens no tūkstoš punktiem, kas jāapkalpo … Vai jūs tas apbēdina?
Mūns pasteidzās noslēpt smaidā neapmierinātības grimasi. Tikko saņemtās ziņas pilnīgi apgāza hipotēzi, par kuras pareizību viņš nebija šaubījies. Atkal sakāve — otra nepilnas stundas laikā. Bet pasta priekšniekam tas nav jāzina.
— Vai pazināt Šmita kungu? — Mūns steidzīgi ievirzīja sarunu citās sliedēs.
— To, kas taisījās pārbūvēt marķīza pili par viesnīcu? Protams! Pie mums visi pazīst cits citu. Pie tam senjors Šmits bieži iegriezās pastā.
— Pēdējo reizi, ja nemaldos, šorīt.
— Tieši tā, mister Mūn!
Mūna seja izstiepās, bet viņš saprata un sāka smieties. Nebija šaubu, ka, pateicoties donam Benitesam, vēsts par slavenā detektīva ierašanos paguvusi izplatīties visā Panotarosā. Bet, spriežot pēc uzdotajiem jautājumiem, katrs puslīdz inteliģents cilvēks spēja uzminēt, kas viņš tāds.
— Jūs nemaldāties, es esmu Mūns. Negribu slēpt, ka informācija, ko ceru no jums saņemt, man ir ļoti vērtīga. Pamēģiniet atcerēties, kas Šmitam bija vajadzīgs pastā. Vai viņš nebija saņēmis vēstuli vai telegrammu?
— Nekā tamlīdzīga. Viņš pasūtīja sarunu ar Madridi.
— Ar ko? Kādā valodā runāja?
— Neieklausījos. Kas attiecas uz abonenta numuru, tad to mēs tūlīt uzzināsim pēc kvīts pasakņa … Lūdzu! — viņš parādīja Mūnam sešskaitļu numuru. — Starp citu, atminos, ka senjors Šmits parasti pasūtīja sarunu ar šo abonentu.
— Vai jums ir Madrides telefonu saraksts?
— Ir! Atsūtīja tikai vakar, kaut lūdzu jau pirms mēneša. Man ir tāds iespaids, ka, pateicoties šai katastrofai, Panotarosa kļuvusi slavena.
— Vai vēlaties saņemt simts pesetu par dažām stundām viegla darba?
— Un kā vēl! Vai jūs uzskatāt mani par muļķi?
— Pāršķirstiet sarakstu un izdibiniet, kādam abonentam pieder šis numurs.
Pasta priekšnieks ar entuziasmu tūdaļ ķērās pie darba, bet Mūns pa to laiku uzmeta triju steidzamu telegrammu tekstus.
Pirmā — Šrīveram adresētā bija visīsākā:
«Apstipriniet ar telegrammu kremācijas pavēli oficiāli apliecinot parakstu vai personīgi pa tālruni Panotarosa 6»
Otra bija visgarākā. Mūns pieprasīja Donalda Kinga informācijas aģentūrai atbildes uz četriem jautājumiem.
1) Kuros uzņēmumos Šrīveram pieder kontroles pakete vai ievērojams akciju skaits?
2) Kam pieder firma «Viss tūristam», kura ražo konservētu desu «Extra»?
3) Uzzināt, kas ir Joahims Maria Šmits, pēc pases — Vācijas Federatīvās Republikas pilsonis, kurš uzdod sevi par būvuzņēmēju no Ķelnes.
4) Vai Ķelnē, Terēzijas ielā 263, dzīvo ārsts Hanss Šveinfurts, un ar ko viņš nodarbojas?
Visas šīs ziņas Mūns varētu iegūt oficiālā ceļā caur policiju, bet viņš deva priekšroku Donaldam Kingam. Šis vīrs ar pliko pauri un profesora acenēm, kura telefonu nevarēja atrast nevienā izziņu grāmatā, bija gudrāks par policiju. Pie tam uzpirkt viņu tikpat kā nebija iespējams. Varenā detektīvbiroja — tā specialitāte bija rūpnieciskā spiegošana — vadītājs algoja veselu informatoru armiju. Un, ja Kingam mēnesi vai nedēļu iepriekš izdevās uzzināt par divu konkurējošu milzeņu apvienošanos vai citu tamlīdzīgu notikumu, viņš saņēma no klientiem nevis parasto honorāru, bet daļu no pasakainās, biržā iegūtās peļņas.
Trešo telegrammu Mūns adresēja «Detektīvu aģentūrai Mūns un Deilijs»:
«Steidzami telegrafējiet, ko esat izdibinājuši par Roda Gaetano sakariem ar Spāniju pēdējos gados. Man ļoti nepieciešama jūsu palīdzība. Lūkojiet paātrināt ārzemju pases saņemšanu. Mana adrese: Panotarosa, viesnīca Holivuda, istaba 13. Mūns.»
Rakstot šos vārdus, Mūns neviļus pasmaidīja. Nebūdams pravietis, viņš jau iepriekš zināja atbildi. Tieši tādēļ viņam nemaz nebija patikusi pulkveža Barohas*-i- Pinosa daiļrunība.
— Vai atcerējāties labu anekdoti? — pasta priekšnieks ar cerībām uzlūkoja apmeklētāju.
Tikai tad Mūns apjēdza, ka viņš droši vien idiotiski smaidījis.
— Uzminējāt! — viņš noburkšķēja.
— Varbūt pastāstīsiet? — pasta priekšnieks lūdza. — Dievinu anekdotes.
— Varbūt, — Mūns nenoteikti nomurmināja. — Atgādiniet pirms manas aizbraukšanas.
— Kāpēc ne tagad?
— Tagad visa sāls paietu jums secen, — Mūns nodeva viņam visas aizpildītās veidlapas.
— Laikam ļoti steidzami? — pasta priekšnieks apvaicājās, bet, ieraudzījis Mūna stingros vaibstus, apsēdās pie telegrāfa aparāta.
Dažas minūtes Mūns atslābušiem muskuļiem, ar elkoni atspiedies uz letes, nedomādams vēroja pirkstus, kas veikli slīdēja pa taustiņiem. Pēkšņi pasta priekšnieks pielēca kājās. Mūnam likās, ka tam par iemeslu ir jauna vēl skaļāka kņada aiz sienas. Bet pasta priekšnieks to pilnīgi ignorēja. Pienācis klāt, viņš satraukti čukstēja: