— Jūs taču atbraucāt šurp Šrīveru dēļ? Tikko atcerējos kādu sīkumu. Iespējams, ka tas ir nieks, bet nav izslēgts, ka jums, detektīvam, kaut ko dos.
— Vai attiecībā uz Šrīveru nāvi?
— Nē jau! — pasta priekšnieks atgaiņājās. — Tur viss skaidrs — bojāta desa. Atcerējos kādu vēstuli. Pirms dažām dienām …
— Konkrēti?
— 18. martā. Šrīveri sarakstījās tikai ar vienu Parīzes radinieku — mesjē Arnū …
Mūns pamāja. Tas saskanēja ar Šrīvera sniegto informāciju, ka visa korespondence sūtīta aplinkus — caur franču detektīvaģentūru.
— Vēstules Šrīveri nosūtīja reizi mēnesī, parasti dažas, reizēm veselu paku. Pats par sevi tas jau ir diezgan dīvaini, bet kādus savādniekus gan neesmu savā mūžā redzējis! 18. martā atskrēja dons Benitess ar vēstuli. Teica, misis Šrīvera lūgusi nosūtīt to pēc iespējas ātrāk.
— Kam tā bija adresēta?
— Tam pašam mesjē Arnū.
— Baidos, ka kārtīgs detektīvs par šo sīkumu nesamaksātu jums ne grasi.
— Ievērojiet datumu! 18. martā! Tas radīja manī izbrīnu . .. Ak tā, es taču aizmirsu piebilst, ka Šrīveru korespondence varēja pilnīgi aizstāt kalendāru. Vēstules uz
Parīzi aizgāja regulāri mēneša pirmajā dienā. Tas ir vienīgais izņēmums visā šai laikā.
— Un vairāk nekas? — Mūns vīlies jautāja.
— Desmit minūtes pēc dona Benitesa atnāca mis Gvendolīna. Viņa paņēma vēstuli atpakaļ ar ieganstu, ka māte aizmirsusi kaut ko pierakstīt.
— Un vairāk jūs šo vēstuli neesat redzējis? — Mūns uzminēja.
— Tur jau ir tas joks! Mis Gvendolīna ar šo vēstuli rokā iesēdās mašīnā. Vēlāk izrādījās, ka viņa nav vairs atgriezusies viesnīcā, bet tūdaļ aizbraukusi. Pie tam dons Benitess pastāstīja, ka misis Šrīvera, kad saslimusi, ļoti uztraukusies, vai vēstule tikusi nosūtīta.
— Paldies par informāciju! Nezinu, vai tā noderēs, bet katrā ziņā jūsu novērošanas spējas dara jums godu.
Mazliet apvainotais pasta priekšnieks atkal pievērsās telegrāfa aparātam — droši vien viņš bija cerējis ja nu ne uz simts pesetām, tad vismaz uz daudz lielāku uzslavu.
Bils Ričijs joprojām kvernēja uz sola pasta priekšā.
— Ko jūs tur tik ilgi darījāt? — viņš žāvādamies teica. — Uz kurieni tagad?
— Pie daktera Enkarno. Jūs mani pavadīsiet?
— Labprāt! — aktieris mudīgi piecēlās, bet negaidot it kā pārdomājis nomurmināja: — Pilnīgi aizmirsu apjautāties, vai man nav vēstuļu .. . Vai redzat tur to namiņu? Jā, jā, tā ir daktera rezidence … Es tikai ieskriešu pastā un tūdaļ jūs panākšu!
Mūns pavadīja aktieri ar domīgu skatienu. Visu ceļu viņš mēģināja iztēloties, kā Bils Ričijs pūlas uzziņā* nosūtīto telegrammu saturu. Spēle turpinājās. Spēle, kur galvenais trumpis bija telegramma aģentūras «Mūns un Deilijs» jaunākajam kompanjonam.
KUR IR DAKTERIS ENKARNO?
Ārsts dzīvoja paša*"kalna nogāzē. Lai piekļūtu pie nama, nācās ilgi izskaidroties ar sapieru vada leitnantu. Mūns pārkāpa pār nožogojuma virvi. Durvis bija aizslēgtas. Uz klauvējienu neviens neatsaucās. Mūns piebīdīja tukšu kasti ar uzrakstu «Amerikāņu armijas īpašums» un ieskatījās pa logu. Ārsta istabā valdīja stingra kārtība. Mūns tomēr ievēroja smalkus putekļus, kas klāja visus priekšmetus, apstājušos sienas stundeni un kalendāru ar vakardienas datumu. Kalendārs un pulkstenis varēja būt nejaušība, bet putekļi nekādi nebija savienojami ar stingro kārtību, kas, acīm redzot, bija raksturīga saimniekam.
Mūns devās uz kaimiņu māju. Tā līdzinājās kāršu namiņam un sastāvēja no neliela veikaliņa un kambarīša, īpašniece izrādījās donja Sela — tā pati, kurai bija gandrīz uzkritis virsū uz pusēm pārgrieztais lidotājs. Sadzirdējusi durvju zvanu, donja Sela iznāca no veikaliņa. Viņa izskatījās tikpat pārbiedēta kā pirmīt policijas komisariātā.
— Ko senjors vēlas nopirkt? — viņa jautāja spāniski, bet daiļrunīgs, uz precēm vērsts žests bija saprotams bez tulkojuma. Plauktos juku jukām ar cigaretēm atradās papīra griežamie naži, kas imitēja toreadora zobenu, slaveno matadoru statuetes, apzeltīti medaljoni ar svētajiem un citi lēti suvenīri.
Mūns kaut ko nomurmināja angliski. Viņš bija aizmirsis, ka sarunai ar vietējiem iedzīvotājiem nepieciešams tulks. Bet donja Sela izņēma no letes apakšas jauniņu spāņu-angļu sarunu vārdnīcu, iegādātu sakarā ar tūristu pieplūdumu. Ar tās palīdzību Mūnam izdevās izlobīt, ka vakar donja Sela redzējusi ārstu iznākam no mājas ar ceļa somu rokās. Mūns pateicās un nopirka cigāru paku. Tā maksāja 75 pesetas. Mūns iedeva 100 pesetu. Veikala īpašnieces acīs iedzirkstījās prieks. Bet, kad Mūns izgāja ārā, viņa jau atkal raudzījās uz pircēju tā, it kā tas no dzīva cilvēka varētu acumirklī pārvērsties uz pusēm pārgrieztā līķī.
Iznācis no veikala, Mūns atskatījās. Bilu Ričiju neredzēja. Iemesli, kuru dēļ aktieris aizkavējās, bija saprotami. Mūns pat nebija mēģinājis slēpt savu pieprasījumu saturu, drīzāk otrādi. Pastāv dažādas izmeklēšanas metodes. Šoreiz Mūns tīšu prātu bija nolēmis strādāt lielāko tiesu atklāti.
Iecerētās programmas nākamais punkts bija amerikāņu medicīnas daļas apmeklējums. Atrast militāro nometni bija pavisam viegli. Sekodams pa pēdām ierindā soļojošajiem kareivjiem, Mūns nonāca pie vārtiem.
Netālu bija noenkurojušies daži kara kuģi. No laivām,
kas piestāja krastā, izkāpa jūrnieki. Acīm redzot, ieradās papildspēki, ko bija pieminējis ģenerālis Debldejs.
Tāda pati rosība valdīja pie vārtiem. Cits aiz cita iebrauca studebekeri ar brezenta kulbām.