Vecais vīrs palika viens. Juzdamies drošāk, viņš noņēma melnās acenes un drebošiem pirkstiem sāka šķirstīt žurnālu. Kinoskatītāju miljoniem pazīstamu kāju, krūšu, seju krāsainā simfonija. Bet vecais vīrs neredzēja ne žilbinošos smaidus, ne kairās gūžas, ne vilinošās acis. Viņš redzēja tikai melnus sēru rāmjus un tukšumu, ko tie ietvēra. Tas bija kaut kas apsēstībai līdzīgs. Pēkšņi no acīm nokrita kā migla. Fotogrāfija ieguva krāsu un apveidu. Viņš ieraudzīja kinozvaigzni Evelīnu Rodžeru uz klinšainas salas fona. Aktrise pašlaik nāca laukā no jūras, bet krastā stāvošais muskuļainais vīrietis ar melnām ūsi- ņām stiepa viņai pretī rokas. Tā fotogrāfija izskatījās žurnālā. Taču vecais vīrs redzēja pavisam ko citu. Izplūdušu ķermeni ūdenī. Izplūdušu ķermeni krastā. Aizmugurē — asi konturētu, ne visai jaunas, bet vēl joprojām skaistas sievietes seju ar lielām, izteiksmīgām acīm.
— Mister Panotaros! Jūsu kārta!
Vecais vīrs paslēpās aiz žurnāla un ātri uzlika melnās acenes. Saburzījis žurnālu, viņš iebāza to kabatā un smagi, vēl vairāk sagumis, grumbaināks, aizsoļoja garām Supernovas uzliesmojumam, garām marsiešu piramīdai, garām spirālveida galaktikai — pretī žilbinošajām durvīm, aiz kurām viņu sagaidīja kosmiskā gadsimta visslavenākā gaišreģe.
— Misters Panotaross! — paziņoja sekretārs un tūdaļ pazuda.
Minerva sarāvās. Viņai nebija laika pārlūkot apmeklētāju sarakstu, tādēļ uzvārds negaidīti pārsteidza. Vakardienas avīzes, radio un televīzija vēstīja par traģēdiju, kas norisinājusies virs Panotarosas. Bumbvedējs sadūries ar degvielas lidmašīnu, un tikai četri abu komandu locekļi palikuši dzīvi. Un, lūk, ierodas melnās drēbēs tērpies vīrs, kuram ir tāds pats uzvārds kā katastrofas vietai!
Taču Minerva ātri vien atjēdzās. Gaišreģei izbrīna nepiestāv.
— Lūdzu, sēstieties! Jūtieties kā mājās.
Vecais vīrs apsēdās. Telpas noskaņa nekādā ziņā neiedvesa mājīguma sajūtu. Tieši otrādi. No galvas līdz kājām garā, melnā tērpā iespīlētā Minerva Zingere ar rēgaini balto seju zem melno matu smagā vainaga, istabas tumsā tikko nojaušams nekustīgs cilvēka stāvs — tas drīzāk varēja novest apmeklētāju līdz halucinācijām. Griesti iezaigojās. Vecais vīrs, kas tik bieži bija skatījies debesīs, ieraudzīja pazīstamos zvaigznājus. Tie nestāvēja uz vietas, bet lēnām pārvietojās kā planetārijā.
Minerva apsēdās zobārstniecības krēslam līdzīgā sēdeklī. Viņai pakāpeniski iegrimstot spiritiskā transā, tas slīdēja lejup līdz horizontālam stāvoklim. Taču līdz transam vēl bija piecas minūtes. Piecas minūtes sarunai, kuras laikā apmeklētājs izklāstīja savu vajadzību, bet Minerva sniedza īsu informāciju par Pulsomonīdu. Ārsts pa to laiku pievienoja viņas kailajām rokām vadus.
— Mister Panotaros, lūdzu neuzskatīt par pārdabisku to, kas notiks. Man izdevies stāties sakaros ar kādas attālos planētas sevišķām spējām apveltītu iemītnieku zvaigžņu sistēmā 13217. 1—13. Pulsomonīda redz visu, kas notiek uz Zemes. Šīs parādības dziļākā būtība man pašai nav visai skaidra. Daži redzami zinātnieki, piemēram, profesors Gudmens, uzskata, ka tā esot vienkārši te- lepātiska spēja kosmosa mērogā. Man jābrīdina, ka ūdens un zemes irdne ir šķērslis, ko nespēj pārvarēt pat Pulso- monīdas visu redzošā acs. Iespējams, esat jau dzirdējuši, ka tieši tādēļ Pulsomonīda nevar sameklēt zemē ieraktās vai jūras dziļumos nogremdētās bagātības… Tātad — kāds būtu jūsu lūgums?
Vecais vīrs pacēla galvu. Minerva varēja iztikt bez lētiem efektiem, kādus parasti pielieto kāršu licējas. Taču ilggadīgā pieredze bija viņai iemācījusi neatteikties no psiholoģiskiem trikiem. Bieži vien pareizi uzminēts sīkums iespaidoja vairāk nekā pats pareģojums.
— Mister Panotaros, jūs nomāc smags zaudējums, — pateicoties savai profesijai, Minerva prata nekļūdīgi lasīt apmeklētāju sejās nāciena iemeslu.
— Jā, jā, — vecais vīrs skumji pamāja. Īsu brīdi viņš aizmirsa, kur atrodas. Minervas Zingeres vietā viņš redzēja izplūdušu ķermeni peldkostīmā. Baltā ķitelī tērptais ārsts, kas nupat iznira no tumsas un pienāca pie Minervas, pārvērtās muskuļainā vīrietī ar melnām ūsiņām. Bet tur, zvaigžņoto istabas griestu rēgainajā atblāzmā, stāvēja ne visai jauna sieviete un piecpadsmitgadīgs zēns. Viņi likās kā dzīvi. Vecais vīrs ievaidējās un aizklāja acis.
Kad viņš tās atkal atvēra, rēgs bija nozudis. Pastāvēja tikai realitāte. Pati Minerva Zingere, ārsts, kas ar veiklām kustībām aptina viņas roku ar kaut kādiem vadiem, un starp grīdu un griestiem miglai līdzīgā cilvēciskā būtne, kurā gaišreģe ieurbās ar nekustīgu skatienu. Vecais virs pirmajā mirklī nesaprata, kas tas par spoku. Tad atcerējās sekretāra paskaidrojumu.
— Mis Minerva Zingere sāk iegrimt transā, — ārsts čukstēja. — Bet viņa vēl jūs dzird. Izklāstiet savu lūgumu klusā un skaidrā balsī.
— Lūgumu?… Jā, jā… Vai nepateiksiet, cik pulkstenis? Mans, liekas, atpaliek…
— Tieši astoņi… Izklāstiet savu lūgumu… Ātrāk… Pēc dažām minūtēm mis Minerva Zingere nebūs vairs spējīga jūs dzirdēt.
Minervas acis aizvērās. Viņas svara iespaidā krēsls lēni slīdēja lejup.
— Runājiet… Runājiet… Pulsomonīda jūs klausās, — viņa čukstēja ar manāmu piepūli, it kā katram vārdam būtu jāizlaužas cauri sienai, kas viņu atdalīja no apkārtējās pasaules.